Ikdienā diezgan daudz tiek runāts par politiku visos valsts līmeņos, sākot ar vietējām pašvaldībām un beidzot ar augstākajām valsts institūcijām.
Ikdienā diezgan daudz tiek runāts par politiku visos valsts līmeņos, sākot ar vietējām pašvaldībām un beidzot ar augstākajām valsts institūcijām. Tomēr, ja situāciju analizējam pamatīgāk, jāatzīst, ka Latvijā par politisko procesu izsakās un spēj izteikties visai šaura sabiedrības daļa.
Līdz ar to politika kā sabiedrības pārvaldes līdzeklis paliek slēgta lielākajai indivīdu daļai. Taču slēgta politika, kurā ir vāji iesaistīta pilsoniskā sabiedrība, nav samērojama ar priekšstatiem par liberāldemokrātisku valsti.
Latvijā, beidzoties Dziesmotajai revolūcijai, politika gadu no gada radījusi ap sevi noslēgtības auru. Pašlaik aktuālāks nekā citus gadus kļuvis jautājums par varas un sabiedrības sašķeltību un distancētību, kas ir slēgtas politikas sekas.
Saprotams, ka plaisa pati neizzudīs, tālab ir nozīmīgi noskaidrot šķēršļus, kas Latvijas politikai liedz būt atvērtai. Pirmais ir cilvēku nepietiekamā izpratne par publisko jomu indivīda dzīvē. Politika saskaņā ar definīciju pārstāv publisko, tas ir, darbojas kā sabiedrības pārvaldītāja un likumības nodrošinātāja.
Taču Latvijā realitāte ir citāda. Katrā ziņā lielu daļu pārmetumu tieši šādas situācijas izveidošanā pelnījušas politiskās partijas. Tās sabiedrībai radījušas iespaidu, ka, ievēlētas Saeimā, realizē sava ģenerālsponsora savtīgās intereses, aizmirstot par sabiedrības vajadzībām, kam it kā būtu jābūt šo politisko institūciju prioritātei. Līdz ar to sabiedrības vairākums politiku uztver kā privātu (nevis publisku) jomu, kur katrs, kam ir pietiekami daudz ambīciju, var gūt pašlabumu.
Vienas cilvēku daļas nepareiza uztvere, kas ir sekas citas daļas nepareizai rīcībai, ir uzskatāma par šķērsli, kas liedz Latvijas politikai būt atvērtai, jo pilsoniskā sabiedrība vienkārši psiholoģiski nevar būt gatava veikt savas funkcijas, ja to vien tik dzird kā: ierēdņu patvaļa, valsts naudas izšķērdēšana un tamlīdzīgi. Citiem vārdiem, reālo politikas virzītāju rīcība mazina pilsoniskās sabiedrības iesaisti valsts pārvaldē, padarot politiku par šauram cilvēku lokam pieejamu. Kā pierādījums tam, ka sabiedrība vēl nav vienota ar varu, ir pilsoniskās sabiedrības procents, kas uzrāda, cik liela daļa veido nevalstiskās struktūras. Latvijā tie ir 22%, turpretī Zviedrijā – 56 %.
Latvijas politikas atvērtību bremzē arī savdabīgs noslēpumainības plīvurs. Jā, protams, mums ir Informācijas atklātības likums un citi tiesību akti, kas reglamentē procesu, kādā būtu panākams politikas caurspīdīgums. Par pārvaldes procesa caurspīdīgumu runā arī politiķi, politologi, sociologi un citu profesiju pārstāvji. Tomēr vēl joprojām ir neformālas tikšanās, noklusēti vai apzināti slēpti fakti, kas politikai piešķir slepenības plīvuru. Arī pirms daudzu stratēģiski svarīgu lēmumu pieņemšanas tiek rīkotas vakariņas (Šķēles valdības niķis) un gan jau arī pusdienas, kurās bieži vien partijas pārdala politiskās ietekmes sfēras, par to nepilnīgi ziņojot sabiedrībai. Sak, lai tā kafijas biezumos zīlē, par ko tad īsti mēs tur spriedelējām.
Savukārt sabiedrībā, kas redz un izjūt slepenības gaisotni, aug neticība varas institūcijām, rodas iespaids, ka viss jau ir iepriekš sarunāts un tālab neko vairs nevar mainīt. Šādas pārliecības, kas valda Latvijas iedzīvotāju lielākajā daļā, sekas ir vāja politiskās līdzdalības pakāpe ikdienā. Taču, ja sabiedrības vairums ir pasīvs, politika nevar kļūt atvērta. Šis pats slepenības plīvurs rada arī stereotipu, ka politika ir netīra un par to vispār nav jēgas interesēties.
Zināmu pretsparu atvērtībai rada arī pašu politiķu nepareizā politikas jēdziena izpratne, uztverot to tikai šaurākajā nozīmē. Respektīvi, jau labu laiku politiķu rīcībā izpaužas raksturīga iezīme – nekonsultēties ar sabiedrību svarīgu jautājumu izlemšanā. Skandalozākie lēmumi bijuši tie, kas skāruši plašu sabiedrības daļu: grozījumi Pensiju likumā, Valsts valodas likums, nupat piedzīvotās kaislības ap Enerģētikas likumu. Taču ir vēl daudz citu lēmumu, kas skar skaitliski mazāku sociālo slāni.
Būtiskākais, ka tieši šādu lēmumu pieņemšanā netiek ņemts vērā to cilvēku viedoklis, uz kuriem paredzēts attiecināt jauno kārtību, tikai aprobežojoties ar dažu, bieži vien nekompetentu ierēdņu aprēķiniem, kas reti kad lēmumu sagatavošanā paredz attiecīgās rīcības sociālās sekas.
Var minēt kaut vai nepamatoto un apšaubāmo mežsaimniecības politikas reorganizāciju: darbu zaudēja vairāki tūkstoši ar šo nozari saistīto cilvēku. Arī vēlme savulaik pārveidot studiju mehānismu bija veikli izdomāta, lai bez profesionāļu analīzes un konsultēšanās ar studentiem to ātri vien realizētu. Taču šoreiz šis «prieks» uz laiku izzuda, jo bija pārāk daudz neapmierināto.
Šāda tendence, kad politiku saprot kā kaut ko centralizētu bez sabiedriskā sektora iesaistīšanas, pēdējā laikā devusi arī pozitīvu rezultātu un cerību, ka valsts pārvalde tuvākajā laikā varētu kļūt atvērtāka. Proti, ir aktivizējusies pilsoniskā sabiedrība. Kā redzamākos tās pārstāvjus var minēt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību, Latvijas Pensionāru apvienību. Arī zemnieku aktivitātes no demokrātijas viedokļa ir vērtējamas ļoti pozitīvi. Mazāk aktīva izskatās medicīnas darbinieku veidotā pilsoniskā pašorganizēšanās, kaut arī viņiem ir ar ko būt neapmierinātiem.
Raugoties tālākā perspektīvā, Latvijai ir divi scenāriji, kādi varētu realizēties politikas atvērtības kontekstā:
1) valsts un sabiedrība ir vienībā;
2) valsts un sabiedrība ir sašķelta, un politika ir slēgta joma.
Viss atkarīgs no pilsoniskās sabiedrības – vai nu tā palielinās savus «apgriezienus», vai arī ne. Vispārīgi skatoties, publiskās telpas (vieta, kurā politika var notikt) kopšana nepieciešama no abām pusēm. Politiķi kaut ko ir un kaut ko nav darījuši šajā lietā. Nākamais solis būtu jāsper Latvijas sabiedrībai, pašorganizējoties un iesaistoties politiskajā procesā, vairojot savstarpējo cieņu un uzticību starp varu un indivīdu un padarot Latvijas politiku atvērtāku.
