Gadu no gada Latvijā aug ārvalstu tūristu skaits, kas, protams, ir ļoti patīkami, jo pozitīvi iespaido mūsu ekonomiku.
Gadu no gada Latvijā aug ārvalstu tūristu skaits, kas, protams, ir ļoti patīkami, jo pozitīvi iespaido mūsu ekonomiku. Tiesa, līdzšinējais tūrisma nozares īpatsvars nav bijis sevišķi liels – pērn tikai 2,2 procenti no IKP un iepriekšējos gados – vēl sliktāk. Taču vairākas pašreizējās un arī iepriekšējo valdību realizētās politikas ļauj raudzīties cerīgi uz turpmāko tūrisma nozares attīstību, kaut vēl aizvien pastāv daudzi būtiski šķēršļi.
Šo pirmdien valdības komitejā izskatītās “Latvijas tūrisma pamatnostādnes” ļoti precīzi ieskicē galvenās problēmas, kas traucē intensīvāku tūrisma izaugsmi. Manuprāt, kā vienu no būtiskākajiem šķēršļiem jāuzskata vājā infrastruktūras attīstība, kas nereti “apslēpj” citvalstu interesentiem daudzas Latvijas “pērles”. Kaut vai tāds fakts kā sarežģītā piekļuve daudziem Latvijas ezeriem mazina cilvēku interesi par šiem potenciālajiem tūrisma objektiem. Saprotams, ceļu jautājums vispār ir akūta mūsu valsts kaite. Taču neattīstīta infrastruktūra jāsaprot daudz plašāk, piemēram, kā zema līmeņa viesnīcu bizness, sevišķi, ja runa ir par ceļošanu ārpus Rīgas, sakārtotu un Eiropas standartiem atbilstošu peldvietu un citu atpūtas vietu trūkums, normālas satiksmes neesamība u.tml.
Pēdējā šķēršļa – satiksmes – kontekstā gan jāpiebilst, ka, nule Aināra Šlesera sāktā cīņa par lēto lidsabiedrību piesaisti lidostai “Rīga”, teorētiski paver iespējas straujam tūristu skaita palielinājumam. Šlesers ar īstu uzņēmēja degsmi izkalkulējis, ka nākamajā gadā varētu pat dubultoties lidostas pasažieru skaits (tas būtu vairāk nekā divi miljoni pasažieru). Lai arī šlesera ambiciozie plāni ir pateicīga augsne dažādu sazvērestības teoriju radīšanai, tomēr, manuprāt, ja politiķim patiešām izdosies kaut divas trešdaļas no solītā sasniegt, tad ieguvēji būs gan Latvijas tūrisma industrijā strādājošie, gan valsts ekonomika kopumā.
Cits ne mazāk nopietns aspekts, kas akcentēts tūrisma pamatnostādnēs, ir vājais tūrisma mārketings. Kaut gan mēs bieži mēdzam sevi lielīt un bez maz vai katra Latvijas vieta ir ar dažādiem nostāstiem un uzmanību piesaistošiem objektiem pilna, tomēr joprojām jūtama neprasme šos “dārgumus” pareizi “iepakot”, lai tie atbilstu ne tikai vietējo, bet arī citvalstu iedzīvotāju prasībām un interesei. Vispārīgi izsakoties, daudzi potenciālie tūrisma punkti uz Latvijas kartes nav atraduši savu unikālo identitāti.
Pēc ceļojumiem pa Skandināvijas valstīm varu tikai apbrīnot dažādo, it kā uz kartes nenozīmīgo miestiņu spēju uzrunāt tūristus gan ar uzskatāmi un saprotami sagatavotiem informatīviem ceļvežiem, gan ar spēju sevi pozicionēt kā kaut ko unikālu (protams, ar mēra izjūtu). Identitātes atrašana – tas ir arī Jelgavas lielais, neatrisinātais jautājums, jo, ja uz Jelgavu raugos kā tūrists, man nav skaidrs, ar ko šo pilsētu asociēt: ar karā nopostīto arhitektūru, aktīvo (pop)kultūras dzīvi, bet varbūt Jelgava vispār ir jāpozicionē kā moderna industriāla pilsēta suģestējošās Lielupes krastā? Šis “iepakojuma” jautājums, šķiet, pagaidām paliek gaisā karājoties, kaut gan tā tam nevajadzētu būt.
Tūrismam Latvijā laikam vēl nekad nav bijusi tik pateicīga augsne, ko neapšaubāmi nosaka arī iestāšanās ES (t.s. pieeja struktūrfondiem). Taču, izrādās, mēs neesam tam īsti vēl gatavi. Nerunājot par negatavību lielajās lietās, jāpievērš uzmanība arī mazajam un šķietami sekundārajam, kā, piemēram, apkalpojošajā jomā strādājošo valodas prasmēm. Nesen kādā lielveikalā novēroju amizantu ainu, kad gados jaunai kasierei kāda tūriste kaut ko angliski vaicāja, bet pirmā tikai dumji smaidīja, jo prata vien krievu valodu. Šāda dumja smaidīšana savā ziņā simboliski raksturo arī pašreizējo tūrisma industrijas stāvokli Latvijā, kad iespēju ir vairāk nekā varēšanas. Tad nu jācer, ka pavisam drīz tūristi Latviju iepazīs dziļāk, jo viņus sagaidīs nevis nezinošs, bet gan pašapzinīgs pakalpojumu piedāvātājs.
