Jaunatnes sportā uzvara Latvijas, Baltijas, dažkārt arī ziemeļvalstu sacensībās vēl nav starptautiskā līmeņa rādītājs, jo konkurentu pulks ir mazskaitlisks.
Jaunatnes sportā uzvara Latvijas, Baltijas, dažkārt arī ziemeļvalstu sacensībās vēl nav starptautiskā līmeņa rādītājs, jo konkurentu pulks ir mazskaitlisks.
Lai gūtu panākumus Eiropas vienaudžu vidū, ir jābūt pieredzei, sacenšoties ar spēcīgiem sportistiem. Ja pašmāju reģions to nespēj no-drošināt, ir jādodas tālāk uz Austrumiem vai Rietumiem. Jāatjauno izirušās saites Austrumu virzienā, jo volejbolā, futbolā, svarcelšanā, smaiļošanā, kanoe airēšanā, riteņbraukšanā un peldēšanā spēcīgi kunkurenti ir Baltkrievijā, Ukrainā un Krievijā. Diemžēl darbībai Austrumu virzienā traucē vīzu jautājums, sliktie ceļi un zemais servisa līmenis.
Taču spēcīgi sāncenši jāatrod, citādi mūsu sportistiem ne Eiropas junioru, ne arī pieaugušo sacensību medaļas neredzēt.
Informāciju par Latvijas sportistu sniegumu sniedz dažādi preses izdevumi. Kā Austrumu, tā Rietumu zemēs, tāpat kā pie mums, pārdotavās var redzēt veselu plauktiņu ar puserotiskiem un seksa izdevumiem, taču tikpat garš ir sporta veidiem veltīto žurnālu plaukts. Mūsu kaimiņzemē Igaunijā iznāk divi krāsainie sporta žurnāli Latvijā šobrīd neviens. Bet jaunatnei tik ļoti patīk skatīt visu ko lielu, krāsainu un spilgtu.
Jaunatne un sports – valsts intereses
Sporta lielvalstī Vācijā jaunatnes sporta intereses nodrošina attiecīgi likumi.
Ar izbrīnu laukuma saimnieki uzņēma manu informāciju par to, ka mūsu valstī sporta darbu reglamentējošu likumu joprojām nav. Savulaik 1936. gada 5. maijā tika publicēts likums, kurā noteica pašvaldībām likumīgu atbalstu sportam, bet šobrīd salīdzinājumā ar rietumvalstīm un vadošajām Austrumeiropas valstīm (Ungārija, Čehija) Latvijā nav ne tikai likuma par jaunatni, ne arī kas tamlīdzīgs minēts Pašvaldību likumā. «Uz kāda pamata un kā tad jūs varat saņemt valsts likumīgu atbalstu?» izbrīnīti vaicāja mani sarunu partneri.
Vācu (arī šveiciešu) sporta jomā strādājošie uzskata, ka pie mums daudz vēl kas notiek padomju politikas iespaidā, kad visu noteica PSKP vadībā, tās biedri, ieņemot amatus neatkarīgi no kompetences un zināšanām. «Tagad jums visu nosaka vadošo partiju izvirzītie pēc tādiem pašiem principiem,» kā piemēru vācieši min izjukušo Hesenes zemes un Latvijas sadarbības līgumu, atsaucoties uz Latvijas sporta dalībnieku absolūto nekompetenci (t.i. daudz pļāpā, maz zina un dara).
Par vietējo sporta vadļbu
Vācijā un citās zemēs darbojas pašpārvaldes sporta daļa. Paradoksāli, ka Latvija cenšas apgūt pieredzi no Zviedrijas valsts, kuru nav skāruši Pirmais un Otrais pasaules karš, deportācijas un okupācijas, bet neviens nav mēģinājis noskaidrot, kā darbība notiek postsociālisma (piemēram, Čehijā) vai daļējās postsociālisma (Slovēnijā) zemēs, valstīs, kur šobrīd sasniegts augsts sporta kultūras un arī rezultātu līmenis.
Ir jau dzirdēts viņiem tur Rietumos ir nauda un tas nosaka visu. «Jā, nauda nosaka daudz,» sacīja vācieši. «Marburgā, piemēram, nav lielu rūpniecības uzņēmumu, nav arī bagātu sponsoru nav augstākā līgā spēlējošo vienību un ir maz valsts izlases dalībnieku, mūsu klubi diemžēl neizceļas ar bagātību kā tas, piemēram, ir Bavārijā. Taču mums ir sportu virzoša politika, izpratne, ko un cik varam un gribam sasniegt, un uzskatām, ka katrs ar sportu saistīts cilvēks ir ar atbilstošām zināšanām, atbildības izjūtu savā vietā.»
Par prioritātes sporta veidiem
«Pie mums ikviens, darbojoties likumu robežās, var atvērt sporta klubu,» sacījuši kolēģi Vācijā, Šveicē, Austrijā, Čehijā.
Valstiskā atbalsta piemērs. Uzņemot jelgavniekus, vācu draugu klubs saņēma finansiālu atbalstu no pilsētas rātes.
«Ja jūs nebūtu vieglatlēts, bet… (sekoja dažu sporta veidu nosaukumi, kas ir arī mūsu pilsētā), diez vai birģermeistars būtu parakstījis,» skaidroja vācieši un piebilda, ka Vācijā vieglatlētiku uzskata par vienu no jaunatnes fiziskās audzināšanas pamatiem. Šim sporta veidam, tāpat kā futbolam, rokasbumbai, peldēšanai, airēšanai, riteņbraukšanai un citiem valstiskais atbalsts netiek liegts, vienlaikus atļaujot attīstīt jebkuru citu sporta veidu valsts likumības robežās.
Sportiskā ceļojuma politiskā puse
Ikviens no mums ceļu uz citām zemēm sāk ar to, ka līdzi ņem savu pilsoņa vai nepilsoņa pasi, kas ir kā caurlaide robežām.
Neapmierinātību rietumvalstu robežsardzei līdz šim izraisīja Latvijas dažādās pases. Pērn Latvija esot bijusi vienīgā valsts Eiropā, kuras iedzīvotāji ceļojuši ar četrām dažādām pasēm. Daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka šādai pasu dažādībai jāpastāv vēl ilgāk, jo tā atvieglo ceļojumus uz Austrumu valstīm. Bet Eiropā to vērtē kā personību apliecinošo dokumentu un pilsonības jautājuma nesakārtotību Latvijā. Dažādā sabiedrībā, ar kuru esmu ticies vairākus gadus visādās rietumvalstīs, par pilsonību uzskats bija viennozīmīgs: «Jūsu valstī nedrīkst būt tik liels nepilsoņu skaits.»
Manuprāt, ikvienai mūsu sporta, kultūras un citai delegācijai šobrīd katrā ceļojumā Austrumu vai Rietumu virzienā pacietīgi būtu jāskaidro patiesība par Latvijas un it sevišķi latviešu tautas traģisko likteni 20. gadsimtā. Šobrīd Latvija daudzu acīs ir zeme, kurā Otrā pasaules kara gados gājuši bojā visvairāk ebreju un šodien pāri dara krieviem vienkārši un skaidri.
Diemžēl izsmeļošais profesora H.Stroda pirms pāris gadiem publicētais raksts «Lauku Avīzē» par latviešu tautas zaudējumiem 20. gadsimtā ir palicis zināms tikai izdevuma lasītājiem raksts, ar kuru būtu vērts iepazīstināt lasītājus kā Rietumos, tā Austrumos respektīvi, to varētu nosaukt par mūsu Ārlietu ministrijas nepaveikto darbu.
Bet ko varam darīt mēs, ikdienas ceļotāji? No personīgās pieredzes teikšu vispirms izskaidrot, kas bija deportācijas un staļinisma represijas. Mani sarunu biedri 1992. gadā Dānijā, Olborgā kaut ko tādu dzirdēja pirmoreiz… Daudz dziļāka izpratne valda mūsu pirmskara kaimiņvalstī Polijā.
To, ka bijušajā PSRS tika deportētas veselas tautas, tā īsti Rietumeiropa uzzināja un izprata, tikai sākoties traģiskajiem notikumiem Čečenijā. Lai gan rietumvalstu grāmatnīcu plauktos atradās jau pirms tam skaistos sējumos izdotie Solžeņicina «Gulaga» sējumi…
90. gada sākumā sacensībās Baltkrievijā un Ukrainā grūti bija kolēģiem skaidrot, ka latviešu leģionāri nebija SS soda ekspedīcija. To, ka Nirnbergas tiesas procesā (1945. g. 30. oktobrī 1946. g. 1. oktobrī) SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju, zina gan Rietumos, gan Austrumos. Taču piebilde procesa dokumentos: «…neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties tādā veidā (pie mums tā bija mobilizācija), ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un šīs personas nav piedalījušās noziegumos» un arī 1950. gada 1. septembrī ASV pārvietoto personu komisijas Frankfurtē pieņemtais lēmums par baltiešu SS vienībām līdz šim bija zināms tikai speciālistu lokā. Minētais lēmums ne latviešu valodā, ne arī kādā citā pilnībā publicēts nav nevienā preses izdevumā ne Austrumos, ne Rietumos. Un no kurienes gan zināt citzemēs, ka latviešu leģions tika izveidots (tāpat arī dāņu, norvēģu, beļģu), pārkāpjot Hāgas starptautisko konvenciju, kas aizliedz mobilizēt okupētu valstu iedzīvotājus, un ka arī latviešu leģionāri vispirms ir Otrā pasaules kara upuri.
Pirms pāris gadiem, atrodoties Itālijā kā Latvijas skolēnu komandas vadītājs pasaules skolēnu spēlēs vieglatlētikā, kādā pieņemšanā «Panathlon Inernational» klubā tikos ar personām, kas ieņem visai augstu stāvokli sabiedrībā. Varu teikt, ka viņiem bija laba izpratne par tābrīža Latviju, bet nekādas par Latvijas vēsturi. Tāpēc kā parasts savas valsts pilsonis gribu jautāt ko lietas labā šos gadus darījusi Latvijas vēstniecība Itālijā, arī vēstniecības citās zemēs?
Latvijas vēsture nav tikai latviešu vēsture. Un šim izskaidrojumam ir jāsniedz Austrumeiropas un Rietumeiropas ausis, lai šajā jautājumā izbeigtos nesaprašanās un pārmetumi gan savās mājās, gan ārpus tām.
Kaut arī ir rakstītas un publicētas daudzas vēstures grāmatas, šobrīd būtu jāsagatavo jauna 20. gadsimta Latvijas vēsture ar patiesu faktu izklāstu tā, lai tas radītu izpratni ne tikai Latvijas valsts sabiedrībai, bet arī tālu aiz tās robežām. Grāmatai, kas būtu lasāma angļu, krievu, vācu un vēl vienā otrā valodā. Tas būtu svarīgs solis uz to, lai pasaules sabiedrība izprastu, kas ir Latvija un latvieši šodien.
