Ģirtu Salmgriezi pazīstu no studiju gadiem, bet viņš noteikti ir zināms daudziem Latvijas un ne tikai mūsu valsts žurnālistiem. Kādreizējā aucenieka ikdiena paiet vietā, ko mēdz dēvēt par pilsētu pilsētā, – Eiropas Parlamentā Briselē.
– Kāds ir tavs amats, un kādi ir darba pienākumi?
Strādāju Eiropas Parlamenta partiju grupā, ko sauc Tautas partija. Tā ir lielākā frakcija Eiropas Parlamentā – ar 216 deputātiem. Tas kopš 2009. gada ir labēji centrisks politiskais spēks, kas apvieno 27 valstu politiķus, kuri nāk no šādām un līdzīgām partijām, izņemot Lielbritāniju. Es esmu preses un komunikācijas padomnieks un strādāju ar Eiropas Tautas partijas grupas Latvijas delegāciju, kurā ir četri deputāti. Šis ir trešais sasaukums, kopš strādāju ar Latvijas deputātiem. Manos pienākumus gan ietilpst arī citi uzdevumi. Katrā gadījumā darbs nav rutinēts un ir ļoti dažāds. Daudz sanāk kontaktēties arī ar citu valstu kolēģiem, ja ir kādi jautājumi par Latviju. Darbs ir dinamisks, reizēm arī nogurdinošs. Katru mēnesi, izņemot augustu, notiek plenārsesijas Strasbūrā. Tās ir četras dienas, kad jāceļas sešos, jādodas uz turieni, jāapmeklē sēdes, jānakšņo viesnīcā. Ja neatrod viesnīcu Strasbūrā, jābrauc uz Vāciju.
– Arī tā gadās, ka nevar palikt Strasbūrā?
Jā, jo uz šīm sesijām sabrauc ļoti daudz cilvēku. Ir sanācis tā: brokastis Vācijā, pusdienas – Strasbūrā, launags – Luksemburgā un vakariņas Briselē, piedevām – nākamajā rītā lidojums uz Rīgu. Protams, ir interesanti, bet jāatzīst – arī nogurdinoši.
Parēķināju, ka aptuveni 35 nedēļas gadā esmu kustībā no vienas pilsētas uz citu. Tā tas turpinās jau aptuveni desmit gadu. Arī pirms tam, kad strādāju žurnālistikā, aptuveni reizi mēnesī devos uz Strasbūru. Katrā gadījumā Strasbūrā esmu biežāk nekā Aucē. Strasbūrā kopš 2004. gada esmu bijis gandrīz katru mēnesi.
– Kādi ir iespaidi, vērojot dzīvi Latvijā, ja tā var teikt, no malas?
Viena lieta, ko esmu novērojis, – komentāros dažādos interneta portālos nereti tiek secināts, ka viss, kas notiek Latvijā, ir slikti. Kad atbrauc šeit ciemos, tad novērtē to labo, kas mums ir, piemēram, pakalpojumu pieejamībā, servisā. Tāpat kā Briselē, mums ir daudzas ļoti labas lietas. Tāpat kā visur Eiropā un pasaulē, arī pie mums ir dažādi skandāli. Ne tikai Latvijā uzvirmo atklājumi par korupciju, tas notiek visur.
– Bet tur taču arī cilvēki satraucas par šādiem gadījumiem, komentē tos?
Protams, visur cilvēki satraucas par korupciju, birokrātiju, tomēr šķiet, ka to dara mazliet mierīgāk, ne tik agresīvi.
– Eiropā varbūt nav tendence negatīvu notikumu dēļ apgalvot, ka valstī viss ir slikti?
Reiz no Auces uz Briseli devās skolotāju grupa, kuriem es palīdzēju atrast naktsmītni, lai nav gluži jānakšņo viesnīcā pilsētas centrā par dārgu naudu. Biju sameklējis dzīvoklīti, kurš pieder britu sievietei. Viņa bija tik lielā sajūsmā par latviešiem, ka gribēja atbraukt uz Latviju. Pirms došanās šurp viņa izpētīja dažādus interneta resursus, lai iepazītos ar informāciju par valsti, te apskatāmo. Un tad viņa man teica: “Nevaru saprast, kas jums taisa tos jocīgos video, ka esat maza valsts, it kā uzsverot, ka jums kaut kas trūkst vai ka esat mazāki nekā citi. Jums taču ir tik bagātīga kultūras un vēstures pieredze!” Jā, mums patīk uzsvērt, ka mēs esam mazi un neievērojami, bet, ja palūkojamies uz to pašu Beļģiju – teritorijas ziņā tā ir mazāka par Latviju. Protams, tur ir vairāk iedzīvotāju, tomēr jebkurā gadījumā grūti iedomāties, ka viņi uzsvērtu to, ka ir maza valsts. Ja šādu ziņu regulāri sūta visai pasaulei, tad tā mūs arī sāk uztvert. Lai gan, protams, ir dažādi veidi, kā arī negatīvo padarīt par savu reklāmu. Viesodamies Īrijā, redzēju mārketinga aktivitātes, kas pierāda, ka defekts var būt efekts. Tur bija saražoti krekliņi ar uzrakstiem “Pie mums četrus gadalaikus līst!”. Stipra tā nācija un stiprs tas cilvēks, kas spēj pasmaidīt par sevi.
– Vai, strādājot Eiropas Parlamentā, daudz sanāk kontaktēties arī ar beļģiem? Vai vairāk tomēr ar cilvēkiem no visdažādākajām Eiropas valstīm?
Institūcijas, protams, ir īpaša vieta Briselē. Tā ir pilsēta pilsētā. Ja visu dienu esi aizņemts darbā un arī draugu loks Briselē ir no tās pašas vides, tad viegli var tā būt, ka dzīvo savā Eiropas Parlamenta burbulī. Es diezgan daudz cenšos komunicēt arī ar cilvēkiem ārpus parlamenta, piemēram, eju Briselē uz sporta klubu, kur satieku vietējos iedzīvotājus.
– Briselē iedzīvotāju skaits ir ļoti daudznacionāls?
Atbrauc cilvēki no Latvijas un, piemēram, spriež: “Jums gan te daudz sieviešu lakatos.” Godīgi sakot, desmit gadu dzīvojot Beļģijā, es to vairs neievēroju. Man visi liekas vienādi.
– Vai pēc daudzajiem teroraktiem Beļģijā ir mainījusies attieksme pret iebraucējiem?
Vairāk ielās var redzēt armijniekus. Pie armijas gan arī pierod un vairs neievēro. Rajonā, kurā dzīvoju, pa dienu tika veidoti apstādījumi, un es nevarēju saprast, kāpēc visu laiku ap māju riņķo helikopteri. Izrādījās, ka netālu no manas mājas bija atrasts viena no Parīzes teroraktu rīkotājiem DNS. Jāatzīst – iedzīvotāju attieksmē īpašas pārmaiņas nav jūtamas. Vienai manai paziņai ir auklīte iebraucēja, un nedaudz bija satraukums, kāda būs attieksme pēc šiem teroraktiem, bet viss ir kārtībā.
– Vai Latvijā cilvēki ir aizspriedumaināki pret citas krāsas un reliģijas pārstāvjiem?
Varbūt Latvijā viņus vienkārši vairāk ievēro, jo šie cilvēki izskatās citādi. Latvijā iedzīvotāji nav pieraduši redzēt uz ielas daudz melnādaino vai sievietes lakatos, tāpēc vairāk skatās. Bet nav taču nekāda atšķirība, kāda ir tava izcelsme, galvenais – kāds tu esi cilvēks.
– Par labu stereotipiem noteikti nāk informācijas iegūšana no dažādiem nekvalitatīviem vai propagandas interneta resursiem.
Jā, protams. Pašlaik ir tāds laikmets, kad ir ļoti viegli veidot propagandu. Cilvēki lasa ziņas un dalās ar informāciju, kas iegūta no nepārbaudītiem avotiem un nav uzticama. Un pats skumjākais – nereti savu viedokli un attieksmi viņi veido, pamatojoties uz šo informāciju.
Man ne visai patīk, ka gandrīz visos Latvijas interneta portālos katru materiālu var komentēt. Ja atver, piemēram, BBC ziņu mājas lapu, ziņas nav iespējams komentēt. Var aizsūtīt vēstuli redaktoram, bet nevar ķengāties par aprakstīto personu.
– Viegli jau anonīmi izteikties par kādu.
Nesen redzēju televīzijā sižetu, ka Latvijā no Eiropas valstīm ir viena no zemākajām iedzīvotāju iesaistēm politiskajās partijās. Bet mums visiem gribas, lai valsts un pašvaldības nodrošina dažādus pakalpojumus, vidi. Gribas saņemt visu gatavu, bet negribas iesaistīties. Ja neviens nevēlas iesaistīties politiskajās partijās, tad piedāvājums, par ko balsot, arī nemainīsies.
– Ja neiet uz vēlēšanām, tad pēc tam nav ko sūdzēties par ievēlēto sastāvu.
Ļoti nepatīk, ja cilvēki lepojas ar to, ka nelasa avīzes, neseko līdzi jaunākajai informācijai, neinteresējas par politiku. Un saka to ar lepnumu. Tad gribas teikt, ka tumsonība ir varens spēks un pret to ir grūti cīnīties.
– Cilvēkiem zūd medijpratība, viņi nemāk iegūt pārbaudītu informāciju.
Es augstskolā Liepājā vadīju lekciju kursu un sapratu, ka nevaru to sākt, neveltot laiku pašiem pamatiem – kas ir Eiropas Savienība, kā tā veidojusies. Radās sajūta, ka cilvēki neseko līdzi ziņām, nezina, kas notiek citur pasaulē. Jaunieši ļoti ātri spēj izveidot “Powerpoint” prezentācijas, atrast informāciju “Google” meklētājā, bet dziļāk analizēt prot retais.
Tāpat esmu fiksējis, ka latviešiem ļoti patīk sūkstīties par Eiropas Savienību: no tās nāk viss sliktais – dažādi likumi un ierobežojumi. Taču, kad atbrauc uz Latviju, visi stāsta, kādus Eiropas Savienības līdzekļus kur vēl vajadzētu ieguldīt un cik slikti būs, ka drīz vairs nedos tik daudz naudas. Es vienmēr cilvēkiem saku: Brisele nav nekāds citplanētiešu veidojums, lēmumus pieņem mūsu pašu pārstāvji. Katru ceturksni notiek dalībvalstu samits, un viņiem ir jāatbrauc pie savu valstu cilvēkiem ar “dāvanām” – ar ziņojumu, ka kaut kas panākts un izcīnīts. Ja kaut kas nav kārtībā, viņi saka, ka to jau tā Brisele liek, un tad no malas šķiet, ka Brisele ir kaut kāds ļaunais bubulis. Tomēr, ja paraugās atpakaļ, uz laiku, kad tapa Eiropas Savienība, jāsecina: ir taču labi, ka tāda pastāv, jo valstis ir apvienojušās, nevis darbojas cita pret citu.
