Izglītības mērķis ir radīt ikvienam cilvēkam iespējas veidoties par garīgi un fiziski attīstītu, brīvu un atbildīgu personību.
Izglītības mērķis ir radīt ikvienam cilvēkam iespējas veidoties par garīgi un fiziski attīstītu, brīvu un atbildīgu personību.
Viena no būtiskām problēmām ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās Eiropas valstu izglītības sistēmās ir psiholoģiski pedagoģiskais duālisms attiecībā uz personības attīstību. Tas nozīmē, ka mācību procesā un audzināšanā pietiekami netiek izmantotas psiholoģiskās zināšanām par bērna attīstību, faktoriem un likumsakarībām, kas ietekmē viņa personības formēšanos. Katram bērnam ir tiesības saņemt individuālu pieeju izglītības ieguvē.
Pat tajā gadījumā, kad pedagogs būs nodrošināts ar speciāli izstrādātām psiholoģiskām rekomendācijām, viņa darbība var izrādīties neefektīva, jo pastāv zināmas profesionālās barjeras, zema profesionāli psiholoģiskā sagatavotība.
Veidojot skolu psiholoģiskos dienestus Latvijā, šīs problēmas tiek risinātas, taču pašreiz savākts vēl nepietiekams empīriskais materiāls un nav veikta visaptveroša datu analīze, lai uzskatāmi dotu iespēju pārliecināt izglītības darbiniekus, ka izglītošana galvenokārt nozīmē palīdzēt bērnam apjēgt savas iespējas.
Ko audzināsim Latvijā – personības, kas spēj elastīgi domāt un patstāvīgi veidot savu dzīvi, vai robotus, kuros ieprogrammēsim savus nerealizētos sapņus par dzīvi? Tiklīdz apzināmies, ko gribam un kas mums ir svarīgi, dzīve iegūst mērķtiecību. Bailes no neveiksmes pasargā mūs no kļūdām, bet līdz ar to arī no mācības, ko tās sniedz. Mūsdienu darba tirgus vēlas atbildīgu darbinieku, kas apveltīts ar pašiniciatīvu, ir spējīgs pielāgoties, sadarboties ar citiem cilvēkiem, prasmīgu, zinošu, uzņēmīgu, optimistisku un aktīvu. Savā dzīvē un karjerā var gūt gandarījumu, ja prot izmantot pārmaiņas, iemācās to darīt ar prieku, ciena sevi un uzticas citiem.
Psihologam galvenokārt jārisina konkrētas problēmas, ar kurām pie viņa nāk skolēni, viņu vecāki vai pedagogi. Psiholoģiskā dienesta galvenais mērķis – psihiskās veselības un izglītības interešu nodrošināšana, personības individualitātes atklāšana, dažāda veida personības attīstības grūtību korekcija.
Saskaņā ar mācību un audzināšanas iestāžu psihologa darba noteikumiem viņa darbības mērķis ir aizsargāt bērna tiesības atbilstoši viņa individuālajām psihiskajām īpatnībām un interesēm, palīdzēt bērnam labāk sevi saprast, pilnveidot saskarsmes iemaņas, psiholoģiski sagatavoties patstāvīgai dzīvei, saglabāt pašcieņu un cerību pat grūtos personīgās dzīves brīžos.
No šā mērķa izriet skolas psihologa galvenie uzdevumi: bērna novērošana mācību stundās un psiholoģiskā izpēte, mācību un audzināšanas sociālpsiholoģiskās vides izpēte, bērnu, vecāku, pedagogu konsultēšana bērna psiholoģisko problēmu gadījumos, skolēnu psihiskās attīstības korekcijas pamatprincipu izstrāde mācību apguves grūtību gadījumos un attiecīgo ieteikumu izstrādāšana pedagogiem un vecākiem.
«Viņa bija tik laba meitene, labi uzvedās», «Tā jau viņš mums labs zēns, bet tagad sācis slikti mācīties, melo, zog…» – tā reizēm sūdzas vecāki.
Visi bērni rada disciplīnas problēmas pieaugušajiem, lai cik nevainojami varētu likties viņi un viņu vecāki. Visiem bērniem – gan paklausīgajiem, gan mazāk paklausīgajiem – ir savas vajadzības un vēlmes, savukārt vecākiem ir noteiktas nākotnes cerības un prasības pret viņiem. Rodas augsne problēmām, kas, protams, ir atrisināmas, ja vien vecāki un skolotāji izprot, kā saskaņot savas prasības ar bērna vajadzībām. Ž.Ž.Ruso (1712–1778) ir teicis: «Mēs neprotam iejusties bērnā, mēs nemākam uztvert viņa domas, mēs ielādējam mūsu pašu domas, piepildot viņa galvu ar kļūdām un ačgārnībām.»
Arvien biežāk galvenais pasūtījums skolas psihologam ir saistīts ar disciplīnas pārkāpumiem un pieaugušo nespēju kaut ko mainīt un neizpratni, kā reaģēt šajās situācijās. Aizvainojamība, ietiepība, negatīvisma, agresivitāte visbiežāk ir kā reakcija situācijā, kad bērns ir nedrošs, nepārliecināts par sevi – ar zemu pašapziņu.
