Guntai un Jurim Vītoliem mīlestības netrūka saviem pieciem bērniem un pietiks arī četriem pieņemtajiem.
Četriem bez vecāku gādības palikušiem bērniem no septembra sākusies jauna dzīve – viņus uzrunājuši Gunta un Juris Vītoli no Lielplatones, kas brāļiem un māsām devuši pajumti, ģimenes siltumu un vecāku mīlestību. Bērnu bioloģiskie vecāki par atvasēm rūpes nebija gatavi uzņemties, un mazie tika ievietoti Elejas Bērnu un ģimeņu atbalsta centrā. Gunta un Juris šovasar kļuva par audžuvecākiem. Sākumā vēlējušies audzināšanā pieņemt divus bērniņus, bet liktenis rokās ielicis uzreiz četrus. Vecāki pārliecināti, ka mīlestības pietiks visiem, un ļoti vēlas, lai bērni ģimenē paliktu uz visiem laikiem. Māja bez bērniem šķita tukšaPirms vairākiem gadiem Vītolu ģimene no Kauguriem pārnāca dzīvot uz Lielplatoni. Juris stāsta, ka mazpilsēta un tur valdošā kriminogēnā vide bērniem nenāca par labu. Lai viņus pasargātu, ģimene pārcēlās dzīvot uz laukiem, tur arī bērni izauguši bez raizēm – visi tagad strādā un paši pelna. «Laukos viņus ir vieglāk savaldīt, jo apkārt cits citu pazīst, nav lielpilsētas tuvuma, kas dažreiz bērniem nāk par ļaunu, – viss ir kā uz delnas,» skaidro Juris. Viņš pēc specialitātes ir celtnieks, bet sieva – pārdevēja. Kad pašu pieci bērni izauguši un devušies savā dzīvē, Gunta un Juris Vītoli sapratuši, ka jūtas pietiekami jauni un spēcīgi, lai izaudzinātu vēl kādu cilvēkbērnu, kuram šai dzīvē mazāk paveicies. Turklāt lielā māja Lielplatones pagastā bez bērniem Vītoliem šķitusi tukša un auksta. Taču ceļš uz audžuģimenes statusa iegūšanu nav bijis vienkāršs un ātrs. Bāriņtiesas piedāvājumu kļūt par audžuģimeni Vītolu pāris saņēma pagājušā gada novembrī. Kad Gunta un Juris teica jāvārdu audžuģimeņu kustībai, nācās apbruņoties ar pacietību, jo atpakaļceļa vairs nebija. «Katru sestdienu cītīgi braukājām uz audžuģimeņu kursiem Jelgavā. Tie patiešām bija ļoti noderīgi. Tieši no psiholoģiskās puses uzzinājām daudz ko interesantu un noderīgu, par ko nebijām pat aizdomājušies, kad audzinājām savējos. Pēc kursiem kārtojām eksāmenu un saņēmām sertifikātu,» stāsta Juris.Vītolu ģimene jau sākumā rēķinājusies, ka viegli neklāsies un pieņemtie bērni būs īpaši, kas prasīs sevišķu uzmanību un pieeju. Gunta priecīgi stāsta, ka viņiem paveicies ar saviem bērniem, kas vecākus un viņu mērķus atbalsta, vienmēr nepieciešamības gadījumā izlīdzot ar transportu, bērnu apģērbu, rotaļlietām un padomu. Paņemiet mani, paņemiet mani!Šīs vasaras sākumā Gunta un Juris devās uz Elejas Bērnu un ģimeņu atbalsta centru, lai tiktos ar bērniem un, iespējams, kādu uzaicinātu vasarā pie sevis paciemoties. «Vēl nebijām iegājuši centrā, redzam, ka pagalmā šūpolēs sēž zēns un sauc mums: paņemiet mani, paņemiet mani! Blakus šūpolēs sēž zēna māsa un piebalso: es arī gribu! Pēc tam uzzinājām, ka šajā ģimenē ir vēl divi bērni, un sapratām – vai nu četrus, vai nevienu… Norunājām, ka uz nedēļu ciemos dosies visi četri. Kad atbraucām mājās, bija dziļi jāievelk elpa un jāizdomā, no kura gala sākt, kā katram pieiet,» smej Gunta, bet vīrs piebalso: «Vienubrīd pat likās, ka bērni nekad nav mašīnā sēdējuši, jo nevarējām viņus no tās dabūt ārā, kamēr visi kloķi nebija aptaustīti un paskrūvēti.» Nedēļai atvēlētais ciemošanās laiks pagājis nemanot. Kad bērniem atbraukuši pakaļ, lai vestu uz centru, mazākie Guntai un Jurim ap kaklu tā apķērušies, ka ne raušus noraut. «Visi kā viens skaļā balsī sauca: mēs paliksim, mēs negribam prom! Mazais puika izmuka no mājas un metās bēgt. Kad viņu noķēru, paskaidroju, ka neviens ar varu prom nevedīs un ka arī mēs gribam, lai viņi nebrauc prom. Tā viņi pie mums palika – visi četri,» smaida Juris. Gunta stāsta, ka mēneša laikā ar audžubērniem jau spējuši labi saprasties, iepazīt cits citu. Lielākie mācās turpat Lielplatones skolā, mazākie apmeklē bērnudārzu. Katru rītu Juris ar mašīnu viņus aizved un pēcpusdienā sagaida. «Bērni ir jauki, nākuši tepat no kāda attālāka pagasta Jelgavas novadā. Mazākajiem acis vien zib, ka tik buču varētu mums iedot. Viņiem kādreizējā ģimenē ļoti daudz pāri darīts. Par saviem bioloģiskajiem vecākiem bērni neieminas un viņus neatceras – uztver bez emocijām,» stāsta audžuvecāki.Nevar «mīlēt» naudas dēļ«Sākumā bija arī tā, ka kaut ko negribēja darīt, pat ar savas istabas sakārtošanu bija problēmas. Es domāju, ka valsts aprūpes centrus vajadzētu likvidēt. Tur taču bērniem viss tiek padots, iedots, ielikts rokās, bet, kad viņi nonāk reālajā dzīvē, nesaprot, ka pašiem par sevi jārūpējas, pašiem viss jādara… bet ne – viņi negrib un neko neprot, jo dzīvo kā pasakā. Un kur tāds pēc tam dzīvē liksies? Valstij vairāk būtu jāatbalsta audžuģimeņu kustība – bērnu dēļ,» stingri pārliecināts Juris.Četrotne audžuvecākus mīļi saucot par Mimmi un Papuču. Jau panākta vienošanās par kārtību, kas jāievēro mājās. Lielo meiteņu uzdevums ir palīdzēt virtuvē, mazākajiem – savi darbiņi. Par katru veikumu audžuvecāki zina, kā bērnu atalgot. «Viņi labprāt grib darboties, tikai vajag dot iespēju. Aprūpes centros bērniem ir maz iespēju strādāt un mācīties darbu. Esam ievērojuši, ka ne vienmēr nauda viņiem ir svarīgākais. Par labu darbu var nopelnīt kādu latu vai arī braucienu – mazie alkst pasauli redzēt. Šovasar visi bijām jūrā, pilsētā uz svētkiem aizbraucām, kopā gājām mežā lasīt sēnes, šoruden vēl plānojam apmeklēt zooloģisko dārzu,» stāsta Gunta, kurai patiess prieks, ka ar vecāko audžumeitu jau kļuvušas par labām draudzenēm ar savām sievišķīgajām interesēm un maziem noslēpumiem, bet Jurim gluži kā aste «pielīmējies» lielākais audžudēls. Viņu aizraušanās ir kopīga zveja.Vītolu pāris neslēpj, ka īpaši mazākos miestos, kur cilvēki cits citu pazīst un daudzām «tantēm» patīkot pļāpāt, jārēķinās ar apkārtējo runām un dzēlīgām piezīmēm. «Esam dzirdējuši dažus sakām, ka darām to naudas dēļ. Absurds. Tad ej un kļūsti par audžuģimeni, ja ar to var pelnīt. Kāpēc runāt, bet pašam neko nedarīt? Ja jau uz tā rēķina tiešām varētu pelnīt, audžuģimeņu Latvijā netrūktu,» pārliecināts Juris. Gunta piebilst: «Nebijām nekādu naudu vēl saņēmuši, kad citi mūsu vietā visu jau bija smalki izrēķinājuši un prasīja: Gunta, kur tu tādu naudu liksi? Bet bērni aug, viņiem ir savas elementārās nepieciešamības. Diena sākas pulksten septiņos un beidzas, kad visi pabaroti, apkopti un gulēt nolikti. Arī apetīte viņiem divas trīs reizes lielāka nekā parastās ģimenēs augušiem. Ja bērns par nopelnīto kabatas naudu veikalā nopērk maizi, baidīdamies, ka mājās tās varētu nebūt, tad tas vien norāda, ko viņš kādreiz piedzīvojis. Par maizi ar viņiem daudz runājam. Stāstām, ka mūsu mājās maizīte būs vienmēr un pašiem tā nav jāpērk. Kā malkas grēdiņa sakrāmēta, un bērni redz, ka tās netrūkst, un viņi to vaktē. Taču pēc kāda laika manām, ka kāds atkal to nopircis par savu naudiņu. Acīmredzot bērnības trauma, kurai mums kopīgiem spēkiem jātiek pāri,» secina Gunta.Četri brāļi un māsas Vītolu ģimenē uzturēsies vismaz gadu – kamēr spēkā būs noslēgtais līgums. Teorētiski bērni var nonākt atpakaļ bioloģiskajā ģimenē, ja situācija gada laikā būs uzlabojusies, viņiem var uzrasties ģimene, kas gatava bērnus adoptēt, vai arī būs jāatgriežas aprūpes centrā. Taču Vītolu ģimene jau tagad zina, ka cīnīsies par bērniem, lai mazo mājas arī turpmāk būtu pie viņiem. «Ja bērni vienreiz zaudējuši mammu, būtu pārāk nežēlīgi likt to piedzīvot atkal. Mums novadā ir ļoti pretimnākoša un saprotoša bāriņtiesa, tāpēc ļoti ceram, ka bērni pie mums paliks,» noteic Gunta.
