Nekustamā īpašuma pārvalde Pulkveža Brieža ielā 26, Jelgavas poliklīnika Sudrabu Edžus ielā 10, bērnu un jauniešu centra «Junda» ēku komplekss Lediņu ceļā, akciju sabiedrības «Swedbank» filiāle «Hercogs» Pasta ielā 47 – šie četri objekti Jelgavā atzīti par pieejamākajiem cilvēkiem ar speciālām vajadzībām. Dažādi uzlabojumi sastopami arī citviet.
Šodien minēto četru objektu saimnieki Sabiedrības integrācijas birojā saņems Jelgavas Domes Pateicības rakstus. «Pilnīgi visus uzlabojumus nevaram spēt apzināt. Pašvaldības atzinībai nominējām tos, kuri vairāk pamanāmi,» stāsta vides pieejamības eksperts Kārlis Rūba, kurš kopā ar kolēģiem no sieviešu invalīdu biedrības «Zvaigzne» un invalīdu – ratiņnieku biedrību «Edelveiss» novērtēja invalīdu uzbrauktuves, durvis pie pilsētas iestādēm un uzņēmumiem. Trīssimt latu veco ļaužu labsajūtai Lai pārveidotu pakāpienus, pa kuriem peldētāji nokļūst Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Sporta nama baseinā, bija nepieciešami 300 latu. Taču šā ieguldījuma pozitīvo efektu atzinīgi novērtējuši Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības dalībnieki, kā arī sirmgalvji, kuri veselības uzlabošanas nolūkos labprāt peldas baseinā. «Jautājums par veciem un slimiem cilvēkiem nepiemērotām kāpnēm baseinā tika cilāts daudzus gadus. Nu beidzot kāpnes uzlabotas, tāpēc gribas pateikt paldies,» raksta agrākā docente pārtikas inženieru lolotāja Lilita Ozola, kas darbojas biedrībā. Viena no problemātiskākajām ēkām vides pieejamības ziņā ir Jelgavas pils, kurā mājo LLU. Tehniskās fakultātes students Artis Dzergačs, kuram ir kustību traucējumi, atzīst, ka viņam ir grūti uzkāpt pa kāpnēm, kas no dienvidu vārtiem ved uz pirmo stāvu, jo nav margu. LLU direktors Andrejs Garančs teic, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem pils cokolstāvā ir speciāla ieeja. Tās izbūve izmaksāja gandrīz piecus tūkstošus latu. Lai cilvēks ar speciālām vajadzībām no cokolstāva varētu pacelties uz pirmo vai otro stāvu, vajadzīgs lifts. Finansējuma tam pašlaik neesot. Iespēja palaista garāmAgrākais pils ekspluatācijas inženieris Valdis Āboliņš atceras, ka iespēja izveidot ratiņniekiem piemērotu liftu palaista garām 2000. gadā. Toreiz piešķirti līdzekļi augstskolas bibliotēkas rekonstrukcijai. Tur jau darbojas grāmatu lifts un var uzbūvēt liftu, pa kuru pils pirmajā un otrajā stāvā varētu nokļūt cilvēki ar speciālām vajadzībām. Divas firmas piedāvājās šo darbu veikt par 15 tūkstošiem latu. «Pret lifta izbūvēšanu kategoriski iebilda bibliotēkas vadītāja Ilona Dobelniece. Kā pretarguments tika minēts, ka bibliotekārs var apkalpot cilvēkus ar kustību traucējumiem, panākot pretī lejā pie ieejas pilī. Manuprāt, tolaik pietrūka izpratnes, ka cilvēkam ar kustību traucējumiem ir sociāla nepieciešamība atrasties kopā ar pārējiem lasītavā un citās bibliotēkas telpās,» saka V.Āboliņš. Bibliotēkas vadītāja I.Dobelniece teic, ka nekādas oficiālas runas par invalīdu liftu saistībā ar bibliotēkas telpām neesot bijušas. V.Āboliņš atceras gadījumu, kad cilvēku ratiņkrēslā nācies uznest pils aula foajē, kur tika atklāta fotoizstāde. Tūlīt atradušies trīs brīvprātīgie, kas to paveikuši. Tomēr tas nav mūsdienu prasībām atbilstošs risinājums.
