Politika valsts vadības māksla nu nekādi nav atdalāma no tautsaimniecības, ko pašlaik sauc par ekonomiku.
Politika valsts vadības māksla nu nekādi nav atdalāma no tautsaimniecības, ko pašlaik sauc par ekonomiku. Visas postsociālisma valstis saskaras ar dažādām grūtībām, ko rada īpašuma tiesību pārveidošana no valsts īpašuma privātā valdījumā. Sarežģījumus parasti rada pie varas svirām esošo grupējumu tieksme gūt labākos «kumosus». Rodas interešu konflikti starp grupējumiem, valdošās aprindas nespēj risināt sociālās problēmas, sabiedrības vairākums nespēj maksāt par pakalpojumiem esošiem un topošiem privātmonopoliem par siltumenerģiju, elektroenerģiju, sabiedrisko transportu, telefona sakariem un citu. Pakalpojumi kļūst aizvien dārgāki un neatbilst ienākumiem.
25. martā topošās Tautas partijas līderis Andris Šķēle telefonakcijā «ZZ» uz jautājumiem par viņa valdības laikā veidoto bezdeficīta budžetu uz izglītības, sociālo programmu un pašvaldību rēķina neatbild ar faktiem. Ekspremjers vienkārši apvaino jautātāju, ka viņam neesot pareizas informācijas un ka tas esot latviskais gaudulīgums.
Arī inflācijas līmenis diemžēl ir samazinājies uz bezdarba un ar to saistītās zemās pirktspējas rēķina. Igaunijā, kur inflācijas līmenis ir augstāks, arī vispārējais pirktspējas līmenis ir augstāks. Būtu lieliski, ja inflācijas līmenis būtu samazinājies no valsts apgrozības līdzekļu vienmērīga ieguldījuma ražošanā, uz bezdarba samazināšanas rēķina. Laikam ir pārāk naivas cerības uz mūsu valdošo un topošo partiju saprāta un saimnieciskās atjautības līmeņa izmaiņām. Nav jau arī ko cerēt uz ilgtermiņa ieguldījumiem tautsaimniecībā ar stabilu un ilgstošu peļņas nodrošinājumu no valsts finansu lietojuma visas sabiedrības interesēs.
Priekšvēlēšanu demagoģija aizvien vairāk un skaļāk piesakās, bet reizē atgādina nevarību un cerības uz sabiedrības īso atmiņu un demagoģijas lielmeistaru sacīto: «Ja melo, tad tik pamatīgi, lai nevar neticēt.»
Skumji kļūst, lasot ekspremjeru Māra Gaiļa un Andra Šķēles sacerējumus (grāmatas). Izrādās, ka premjeri un viņu valdības līdz ar Saeimu dzīvo vienu dzīvi, bet valsts un tās iedzīvotāju vairākums dzīvo valdībai neizprotamu dzīvi, un šī plaisa starp valdošajiem un sabiedrību kļūst aizvien plašāka.
Visa valdošo uzmanība vērsta uz valsts vērtību sadalīšanu līdz Saeimas vēlēšanām oktobrī.
Ja par ienaidnieku uzskata valsts īpašumu, tad tā ir tāda pati totālas novirzīšanās pazīme kā privātīpašuma uzskatīšana par ienaidnieku. Šādu izdomātu ienaidnieku radīšana un likvidēšana vienmēr sabiedrībai nesusi postu. Tāda ir vēstures faktu neapstrīdama patiesība.
