Augļkopju asociācija uzsver, ka šajā jomā, ja vien gādā par kvalitāti, ilgtermiņā iespējams strādāt ar labu peļņu. To apliecina arī šonedēļ prezentētais pārrobežu projekts, kas mūsu augļkopjiem ļāvis ne tikai iepazīt kolēģu pieredzi Lietuvā, bet arī tikt pie ceļveža komercsaimniecības izveidei.
Pagājis vien nedaudz vairāk par desmit gadiem, kad Latvijā tika iestādīti pirmie intensīvie dārzi, bet augļkopībā tas ir īss laiks, secina ES atbalstītā projekta «Tehnoloģijas pārneses centra izveide augļkopībā» autori no Augļkopības institūta. Kā atzīst pētnieks un projekta koordinators Edgars Rubauskis, pārrobežu programmas galvenais mērķis bijis nodrošināt ilgtspējīgu augļkopības attīstību, savukārt to iespējams panākt, praksē ieviešot tehnoloģiju jauninājumus. Kaimiņiem 16 reižu lielāki dārziProjekta laikā apciemojot kolēģus Lietuvā, mūsu augļkopji secinājuši, ka kaimiņi šajā nozarē ir jau soli priekšā. Augļkopju asociācijas priekšsēdētāja Māra Rudzāte vērtē, ka lietuvieši saimniekošanu intensificējuši ar jaunākajām augļu novākšanas, šķirošanas un glabāšanas tehnoloģijām. Attīstīti mehanizācijas procesi viņiem ļauj apsaimniekot daudz plašākus dārzus. Piemēram, Latvijā lielākie ābeļdārzi plešas 25 hektāros, bet kāds lietuvietis strādā pat 400 hektāros. Līdz ar to zemāka ir ražas pašizmaksa un lielāks zemnieka ieguvums. Lietuvā sekmīgi iekopti arī tā sauktie sabiezinātie stādījumi ar 5000 ābelītēm uz hektāru, ražošanu padarot maksimāli intensīvu.No Zemgales pārrobežu projektā iesaistītas vairākas saimniecības, tostarp «Klīves» no Elejas un «Osīši» Sesavas pagastā. Uz jautājumu, ko augļkopji iegūst no sadarbības ar zinātniekiem, «Klīvju» saimnieks Māris Šņickovskis atbild ar praktisku piemēru – viņa dārzā rīkoti izmēģinājumi, kuru laikā atklātas un pētītas dažādas ābeļu slimības un kaitēkļi. Projekta gaitā jaunā zemnieka saimniecībā praktiski izrādīta koku vainagu veidošana nozares ekspertu un zinātnieku klātbūtnē.Ceļvedis palīdzēs ierīkot ābeļdārzusTopošie augļkopji varētu būt lielākie ieguvēji, noslēdzoties projektam, kurā rīkoti semināri, konsultācijas un apmācības augļkopjiem. Tā laikā izdota grāmata «Ceļvedis komercaugļkopībā», kas noderēs jaunu dārzu stādītājiem. Izdevuma autori – nozarē aktīvi strādājoši zinātnieki – skaidro, ka ceļvedī apkopota pēdējos desmit gados uzkrātā pieredze komercdārzu veidošanā un faktori, kas visvairāk ietekmējuši dārzu saimnieku sekmes. Arī projektā iesaistītais pārstrādes uzņēmums «Lateko Food» ir apmierināts ar programmas rezultātiem, jo tās laikā, kā norāda valdes priekšsēdētāja Egija Martinsone, piedzīvojis īstu veiksmes stāstu. «Ziņas» jau rakstīja, ka sadarbībā ar Augļkopības institūtu izveidoti pirmie no bioloģiskām izejvielām Latvijā ražotie bērnu biezenīši «Rūdolfs» ar dažādu augļu garšu. E.Martinsone norāda, ka sadarbību ar zinātniekiem turpinās, realizējot jaunus produktus. Interesē jaunajiem zemniekiemPēc Augļkopju asociācijas datiem, ar augļkopību peļņas nolūkā Latvijā nodarbojas vairāk par 800 saimniecību, apsaimniekojot virs 3000 hektāru. Ik gadu ābeļdārzi vai ogulāju stādījumi tiek ierīkoti pārdesmit hektāros, turklāt šai nozarei pievēršas gados jauni cilvēki. Asociācijas priekšsēdētāja M.Rudzāte, kas Kaigu kūdras purvā Līvbērzes pagastā iekopusi krūmmelleņu plantācijas, ar savu piemēru vērtē nozares izdevīgumu. «Tā nopietni strādāju tikai kādu pusgadu, bet pārējais laiks sanāk brīvāks. Augļkopībā nav tā kā ar lopiem, kas klātbūtni prasa no rīta un vakarā, Līgo un Ziemassvētkos,» saka M.Rudzāte. To viņa sauc par būtisku ieganstu, kādēļ augļkopība interesē tieši jaunos zemniekus. Ja vien gādā par teicamu kvalitāti, augļkopība ir ienesīga nozare, vērtē asociācija un to ilustrē ar faktu, ka patlaban veikalos jau vairs nav nopērkami vietējie āboli. Savukārt dzērvenes Latvijā var kļūt par stratēģisku kultūru, jo tās prasa visa Eiropa, bet labi izaudzēt iespējams tikai pie mums. M.Rudzāte teic, ka lielākais izaicinājums varētu būt augļkopju kooperācija, taču kopīga startēšana tirgū ar lielu augļu daudzumu mūsu zemniekiem varētu radīt stabilus un augstus ienākumus.
