Pēdējā desmitgadē ar tirdzniecību, šķiet, nodarbojas katrs, kam nav slinkums. Tiesa gan, daudzi, kas to uztvēruši kā hobiju, nevis kā nopietnu biznesu, bijuši spiesti vai nu iedziļināties šīs jomas specifikā, vai arī izputēt.
Pēdējā desmitgadē ar tirdzniecību, šķiet, nodarbojas katrs, kam nav slinkums. Tiesa gan, daudzi, kas to uztvēruši kā hobiju, nevis kā nopietnu biznesu, bijuši spiesti vai nu iedziļināties šīs jomas specifikā, vai arī izputēt.
Jelgavā lielāka un mazāka apjoma tirdzniecības vietu skaits pārsniedz divus tūkstošus. Taču, kā saka paši tirgotāji, šodien diezin vai kādam ir precīzi dati par patieso tirdzniecības apjomu. Lielāko pārtikas produkcijas izplatītājfirmu dati liecinot, ka Jelgavā uz 1000 iedzīvotājiem ir lielākais pārtikas veikalu īpatsvars valstī. Bet, tā kā viss plūst un mainās, veikalnieki pieļauj, ka par to var strīdēties, un galu galā svarīgi tas varētu izrādīties vienīgi statistiķiem. Veikalniekus interesē pastāvēšana un attīstība, pārējiem – iepirkšanās.
Par konkurences katalizatoru kalpo klients
Tirdzniecība ir viena no retajām nozarēm, kur mūsdienu ekonomiskajā situācijā vērojamas izmaiņas. Veras jauni veikali, uzlabojas pastāvošie. Tirgojas visi, kam nav slinkums, pat radot absurdas situācijas. Tā, «Zemgales piens» pārdod arī apavus, somas un vēl sazin ko. Taču gan jau laiks visu saliks savās vietās. «Jelgavas maiznieks» pērn jau no saviem veikaliem atteicās, atstājot vien veikaliņu pie uzņēmuma.
Reizēm jaunā veikala īpašnieks, nespēdams noteikt īsto darbības jomu, rīkojas pēc principa, ka cilvēkam vienmēr būs jāēd, un izvēlas pārtikas tirdzniecību. Tas nekas, ka turpat netālu vēl ir pāris tādu pašu veikalu. Taču neapdomība agrāk vai vēlāk var beigties ar morāliem un materiāliem zaudējumiem.
Pircēju skaits ir ierobežots, un viņu pirktspēja tikpat. Tirgotāji stāsta, ka pēdējie Ziemassvētki liecinājuši par pircēju rocības sašaurināšanos.
Tirdzniecības īpatnības
Viena no pamanāmākajām īpatnībām Latvijā ir lielais mazo veikalu skaits, bet par lielveikaliem var runāt vienīgi Rīgā. Lielveikalu skaita ziņā mūs pārspēj gan Igaunija, gan arī Lietuva.
Pie īpatnībām pieder arī lielais pārtikas tirgu īpatsvars. Rietumu pētniekus izbrīna tas, ka Latvijā nav izteiktu jaukta tipa pārtikas veikalu, kur līdz 300 kvadrātmetru platībā apmēram trešdaļa piedāvājuma būtu nepārtikas preces. Parasti to skaidro ar stingrajām tirdzniecības normām. Turklāt mūsu pircējs pārtikas veikalā vai aptiekā nav radis iegādāties, piemēram, veļas pulveri, tāpēc jaukta tipa veikalos nepārtikas preču īpatsvars nepārsniedz desmit procentu.
Tas gan nenozīmē, ka arī Latvijā neiezīmējas pasaules tendences. Provinces pilsētās, arī Jelgavā, par lielveikaliem gan vēl nevar runāt, jo patiesībā ikdienā par tādiem sauktās tirgotavas ir vienkārši platības ziņā lielāki veikali.
Lielveikalu priekšrocības
Pērn Jelgavā izveidojās daži lielveikali: vietējo uzņēmēju «Arka», «Otto», «Rondo», arī norvēģu kapitāla veikalu tīkla pārstāvis «Rema 1000». Lielveikalos nākotni saskata gan pircēji, gan paši tirgotāji. Pagaidām gan konkurence nav tik izteikta kā Rīgā, bet kur tā paliks. Jelgavas lielveikalu īpašniekiem startu atviegloja Tirdzniecības pārvaldes privatizācijas iznākums, taču vietējā kapitāla iespējas grūti salīdzināt ar tām ārvalstīs. Tur atbalsts ir bankas, zemi kredītprocenti.
Lielveikalu priekšrocība ir plašā preču izvēle. Var noteikt zemāku tirdzniecības piecenojumu un, iepērkot preci vairumā, saņemt atlaides un īpašus piedāvājumus, jo vairumtirgotāji aizvien vairāk orientējas uz lielveikaliem.
Priekšrocībām pieder arī degustācijas, pircēju iepazīstināšana ar jaunām precēm. Tas piesaista klientus, un ražotājiem ir izdevīgāk rīkot degustāciju veikalā ar lielāku pircēju īpatsvaru.
Veikali, protams, cīnās par pircēju, lielveikali – sevišķi par pircēju daļu ar automašīnām, kas ir pirktspējīgāka. Situācija varētu saasināties, kad pilsētā ienāks ārvalstu firmas, kam ir savi normatīvi. «Rimi», piemēram, sāk darbību apdzīvotās vietās ar vismaz 50 tūkstošiem iedzīvotāju, «Rema» – ar 25 tūkstošiem. Baltijas tirgū šī latiņa ir zemāka – Igaunijā veikali esot atvērti pat pilsētiņās ar 5000 iedzīvotāju.
Kādi viņi ir?
«Rema 1000 LV» izpilddirektors Arvis Jansons domā, ka citās pilsētās konkurence ir lielāka nekā Jelgavā un pieļauj, ka firma te varētu atvērt trīs četrus veikalus, to skaitā arī supermārketu. Mārketinga taktiku firma skaidro vienkārši: kvalitatīvas preces pārdot lētāk, nekā to dara konkurenti. Taču gandrīz visi aptaujātie vietējie uzņēmēji uzskata, ka Norvēģijā firma tādu veikalu neatļautos ierīkot,un teic, ka no «Remas» gaidījuši vairāk. Savukārt pircējus izbrīnījusi vairāku pārdevēju neprasme.
– Rīgā visus investoru veikalus esam apbraukājuši, ar konkrētu mērķi iegriezušies ārzemju veikalos. Ko vien varējām, to «spiegojām» un pārņēmām. Paldies viņiem par pieredzi! Tomēr savos veikalos salīdzinājumā ar «Remu» esam ieguldījuši vairāk. Galvenie vērtētāji, protams, ir pircēji, – saka firmas «Alis» direktors Imants Kanaška.
Katram sava gaume
Pircēju domas ir ļoti dažādas. Vieni ir lielveikalu piekritēji, citi – noliedzēji. Daudzi pēc lielveikalu atvēršanas retāk apmeklē tirgu. Pavisam bez tā gan nevarot iztikt, jo veikalos esot slikta gaļas, vietējo dārzeņu un arī augļu izvēle un kvalitāte. Taupīgas namamātes joprojām apstaigājot vairākus veikalus. Aizņemtākie lielākoties iepērkas vienā vietā – tuvākajā tirgotavā pa ceļam uz mājām, neņemot vērā pāris santīmu cenu starpību.
Jā, mikrorajonu iedzīvotājiem reizēm skauž konkurences trūkums, kas nomaļākajiem veikaliem ļauj «izlaisties». Bet daži ir ieguvuši fanus, kas arī tuviniekiem iesaka iepirkties tikai mīļajā veikaliņā.
Cieņu saglabā pārbaudītas vērtības – Ķekavas veikals un «Lido», kur produkcija, kaut arī padārga, toties ir vienmēr un kvalitatīva. Ievērots tiek arī veikals «Aromāts».
Visos lielveikalos ir pietiekami plaša sieru izvēle. Tiesa, nav garantijas, ka, piemēram, Valmierā ražotais «Kamambēra» siers veikalā būs nopērkams arī rīt («Otto»). Ar izvēli un zemām cenām nevar lepoties zivju produkcija («Rema 1000»). Jelgavā joprojām ir grūti iegādāties garšīgu saldskābo maizi. Tādu pastāvīgi varot nopirkt vienīgi «Lido».
Daudzi «Remā 1000» iegriežas tikai tāpēc, ka paticis priekšgājējs – veikals «Dzirkstele». Visbrīvāk ar iepirkumu ratiņiem pircēji varot pārvietoties «Rondo», lielākās neērtības tas sagādājot «Remā 1000».
Nopērk vairāk nekā grib
Ne visiem pa prātam ir pārspīlētā pārdevēju laipnība un čaklība. Nepatīk arī tas, ka iepirkumu maisiņos ļoti dažādas, pat nesaderīgas preces tiek samestas krustām šķērsām. Citreiz atkal neizdodas sagaidīt darbinieci, kam pirkumi maisiņā būtu jāsaliek. Arī maisiņi nav sevišķi izturīgi («Rondo»). Protams, ikvienu kaitina reizes, kad pie tukšas letes jāgaida pārdevējs.
Interesanti, ka lielveikalā pircējs nopērk vairāk nekā domājis.
– Tas saistīts ar masu psiholoģiju. Ieejot lielākā veikalā, cilvēks it kā izjūt saukli, kas nāk no citiem pircējiem: pērc, pērc, pērc…Jo lielākas masas apkārt, jo lielāks ir spiediens. Cilvēks it kā zaudē savu identitāti, savu gribu un nopērk to, kas nav vajadzīgs. Šajā sakarībā ļoti patīk uzņēmēja Sola Bukingolta tēze: pircējs ir jāizglīto, lai pirktu nevis to, ko viņam gribas nopirkt, bet to, kas ir vajadzīgs, – stāsta LLU profesors un vairāku veikalu īpašnieks Vulfs Kozlinskis.
Visu noteiks pircējs
Par lielveikalu perspektīvu, nezinot ieguldījumu apjomu, līdzekļu piesaistes noteikumus un patieso pircēju plūsmu, ir grūti spriest. Speciālisti pieļauj, ka, pilsētā ienākot līmenim atbilstošam lielveikalam un saglabājoties līdzšinējai pirktspējai, smaguma centrs var mainīties un sagādāt problēmas vispirms līdzšinējiem lielveikaliem.
A.Jansons domā, ka klienti ar firmu ir apmierināti. Līdz gada beigām «Rema» Latvijā veikalu skaitu cer palielināt no 5 līdz 11.
Ārzemju investori līdzekļus Latvijā iegulda tirdzniecības objektos un benzīna uzpildes stacijās, kur naudas aprite notiek visātrāk. Bankrotējušās rūpnīcas viņus neinteresē. Valsts šādām investīcijām labprāt ļaujas un pagaidām laiž gar ausīm ārvalstu pieredzi, kur vērojami citi strāvojumi un kur novērtē mazo un vidējo uzņēmumu nozīmi kā darba devējiem. Dānijā, lai neiznīcinātu līdzšinējos veikalus un nevairotu bezdarbu, pilsētu centros supermārketus vairs neļauj atvērt.
– No malas to, vai veikalu ir daudz, vai maz, neviens nevar noteikt. To nosaka pircējs. Visur, arī ārzemēs, blakus pastāv gan lielveikali, gan mazie veikali, – teic Mātera ielas «minilielveikala» īpašnieks Edgars Zariņš un, izvērtējot izmaiņas, pieļauj, ka lielveikali mazāk iespaido apgrozījumu, vairāk no svara ir tas, ka cilvēks pierod pie labākiem un ērtākiem apstākļiem, skaistāka iekārtojuma, un viņa prasības aug. Līdz ar to arī mazajam jāturas līmenī.
Citu veikalu īpašnieki norāda, ka lielveikali ne vien atņem pircējus, bet arī pārējā situācija (pie vairumtirgotājiem jāiepērkas vismaz par 100 latiem, zems atlikto maksājumu īpatsvars u.c.) mazajiem nav labvēlīga.
– Pasaules praksē mazie veikali pastāv kā ģimenes tirgotavas, kur īpašnieks un ģimenes locekļi to arī apsaimnieko, – saka V.Kozlinskis.
Vieta, vieta, vieta!
Protams, lielveikalu izveide nelielo tirgotavu ekonomisko situāciju ir pasliktinājusi un apgrozījumu vairāk vai mazāk pazeminājusi. Taču pagaidām cenu ziņā mazie veikali konkurenci izturot. Reizēm atsevišķās preču grupās tas iespējams arī sortimenta ziņā. Sakarā ar diezgan mainīgo pircēju plūsmu lielveikalos mazajām tirgotavām, ja ir pienācīgas iekārtas, varētu būt vienkāršāk uzturēt produkcijas kvalitātes līmeni.
Tuvākajos piecos desmit gados šie veikali, pēc V.Kozlinska domām, varēs pastāvēt. Jo sevišķi uz iedzīvotāju rēķina, kam ir maza pirktspēja. Šīs kategorijas cilvēki neapmeklē lielveikalus, kur katrs iegādājas preces vidēji par pieciem līdz desmit latiem. Šāda summa lielākai jelgavnieku daļai vienā iepirkšanās reizē ir neiedomājama. Arī psiholoģiski viņiem lielveikali nav tik pieņemami.
Svarīgākais konkurences nosacījums, tirgotāju vārdiem runājot, ir veikala atrašanās vieta, vieta un vēlreiz vieta. Ja no pircēju plūsmas viedokļa tā ir izdevīga, tā esot puse no veiksmes un izdzīvošanu nodrošināšot jebkuros apstākļos. Bez apsviedības, protams, neiztikt.
Mazajiem veikaliem ir arī savas konkurences priekšrocības. Galvenā – pircēja un pārdevēja attiecības. Jo sevišķi gados vecāki cilvēki lielveikalā jūtas apmulsuši, apmaldās, nepārzina neskaitāmo iesaiņojumu saturu, nevar izlasīt, viņiem nepatīk anonīmais, bezpersoniskais pirkšanas process. Mazajos ir citādi. Jo sevišķi lauku veikalos, kas pārvērtušies par sava veida informācijas apmaiņas vietu.
– Nelielie veikali ar pastāvīgajiem klientiem nevar atļauties preci «iesmērēt». Mēs nesakām, ka prece ir laba, svaiga, ja tas tā nav. Tāda tirdzniecības vietu blīvuma apstākļos nevaram būt neobjektīvi, cilvēks vienkārši vairs nenāks, – teic E.Zariņš. – Saprotu, ka izaugsmes mums nav un apgrozījums nebūs lielāks. Algām iznāk, un mazlietiņ arī nopelnām, bet ne jau attīstībai. Taču dzīvot varēsim.
Firmas «Miezītes serviss» īpašniece Gita Valecka stāsta, ka pastāvēšana atkarīga arī no tirdzniecības komplekso faktoru mijiedarbības. Proti, jābūt pietiekami plašai preču izvēlei, zinošām un laipnām pārdevējām un pieņemamām cenām.
Specializācija ieviešama pakāpeniski
Bez sortimenta, tirdzniecības vietas ērtuma, apkalpošanas līmeņa, darba laika, papildu servisiem un citiem veikala tēla nosacījumiem aktualizējas dažādi citi pircēju pievilināšanas knifi. Pie mums gan iedzīvotājus nevilina veikalā no pulverizatora izsmidzināta liķiera smarža kā Sanmarīno vai garšvielu un ēdienu smaržas, kas nāk no cilvēka auguma līmenī izvietotām ventilācijas caurulēm Vācijas un Beļģijas veikalos. Taču savi knifi ir.
Mazo veikalu perspektīvu var saistīt ar specializāciju.
– Pašreizējā ekonomiskajā situācijā specializētajiem veikaliem ir grūti. Ja tajos cenas būs lielākas nekā lielveikalā, pārtikas tirgū, jo sevišķi ar precēm, kam jāievēro realizācijas termiņi, ir grūti izdzīvot. Neko nesaku par rūpniecības preču veikaliņiem, tur ir cits piecenojums, – spriež firmas «Prestižs» direktors Armands Zēbergs.
Veikala «Aromāts» vadītāja Irēna Prihodčenko piekrīt, ka apmeklētāji, kas nāk no lielveikala, uzreiz ievēro pierasto kafijas šķirņu cenu starpību par labu lielveikalam. Mazais veikaliņš, nespēdams nodrošināt apgrozījumu, preci pērk bez atlaidēm. Toties pie mums var iegādāties kafijas un tējas šķirnes, kuru nav citos veikalos un kuras nupat parādījušās Latvijā. Pēc pircēja vēlēšanās pārdodam arī 100 un pat tikai 20 gramu pupiņu, lai jauno kafijas šķirni nogaršotu. Turklāt visa produkcija pirkta pie tiešā piegādātāja – lai «Lipton» tēja tik tiešām būtu ražota Anglijā, nevis Polijā.
Pagaidām mazo pārtikas veikalu specializācija atzīstama par tālākas nākotnes perspektīvu.
