Liels un nozīmīgs notikums latviešu tautas vēsturē pēc 700 gadu ilgas verdzības ir Latvijas Republikas proklamēšanas diena – 1918. gada 18. novembris.
Liels un nozīmīgs notikums latviešu tautas vēsturē pēc 700 gadu ilgas verdzības ir Latvijas Republikas proklamēšanas diena – 1918. gada 18. novembris. Runājot dzejnieka vārdiem, tad «augšām cēlās Gaismas pils».
18. novembri mēs svinam kā Latvijas Republikas proklamēšanas dienu, taču 17. novembris ir Latvijas valsts dzimšanas diena.
Priekšnosacījumi Latvijas valstij radās, pateicoties Pirmajam pasaules karam.
Vācija latviešu tautu skar divējādi. No vienas puses Vācijas iekarošanas plāns iznīcinātu Latvijas tautu, kā tas notika ar senprūšiem, no otras cariskās armijas sakaušana un Krievijas varas padzīšana no poļu, igauņu, lietuviešu un latviešu zemēm bija priekšnoteikums šo teritoriju atdalīšanai no Krievijas impērijas.
Arī revolucionārā Krievija sekmēja atdalīšanos. Revolūcijas laikā no sākuma bija devīze:»Brīva Latvija brīvā Krievijā», pieprasot Latvijas autonomiju.
Arī boļševikiem bija nozīme Latvijas valsts tapšanā. Boļševiki nebija kaujasspējīgi ideoloģiskā pacifisma dēļ. Tā rezultātā 1918. gada martā Tautas Komisāru Padome kapitulēja ķeizariskās Vācijas priekšā. Šajā sakarā tika parakstīts Brest-Ļitovskas miera līgums, saskaņā ar to atdodot Vācijai latviešu, lietuviešu, igauņu un poļu apdzīvotās teritorijas.
1918. gada novembrī latvieši stāvēja vēstures krustcelēs, un bija trīs alternatīvas:
neatkarīga nacionāla valsts;
boļševistiska Padomju Latvija ar P.Stučkas valdību priekšgalā, kuras valstiskā suverenitāte bija visai nosacīta;
vāciski orientēta A.Niedras valdība, kura kaut cik varēja cerēt uz hercogistes tipa valstisku veidojumu, kuru ar Vāciju saistītu personālijas.
1918. gada rudenī apvienotā angļu, franču un amerikāņu armija sakāva Vācijas armijas pulkus un 11. novembrī piespieda noslēgt pamieru. Šim līgumam bija liela loma Eiropas tālākajā nākotnē. Tas likvidēja Vācijas ietekmi, tādējādi sekmējot jaunu neatkarīgu valstu veidošanos. Šajā vispārējā Eiropas aspektā 1918. gada novembris ir jauna laikmeta sākums, arī Latvijai.
Neatkarīgas Latvijas ideja kā politiskas autonomijas prasība pirmo reizi atklāti tika izteikta 1903. gadā sabiedriski poiltiskā darbinieka, jurista Miķeļa Valtera rakstā Sociāldemokrātu savienības Cīrihes žurnālā «Proletārietis». Līdzīgi uzskati bija arī Emīlam Skubiķim, Ernestam Rolavam, brāļiem Taubergiem, Jānim Akurāteram u.c. Zināms, ka advokāts Jānis Čakste strādāja pie Latvijas autonomijas projekta jau 1905. gadā. Vēlāk arī Pēteris Zālīte, Marģers Skujenieks un Rainis. Rainim likās interesants cits projekts Latvijas jautājuma atrisināšanā to bija ierosinājuši daži lietuvieši. Lietuviešu projekts paredzēja latviešu un lietuviešu kopvalsts dibināšanu.
Pēc 1917. gada oktobra apvērsuma latviešu pilsoniskajās aprindās notika pārorientēšanās no Latvijas autonomijas uz neatkarības prasību ārpus Krievijas.
Latvijā bija radušās vairākas politiskas partijas organizācijas, kuras par savu mērķi izvirzīja neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanu. Lai koordinētu un vadītu dažādu partiju un organizāciju darbību Latvijas neatkarīgas valsts veidošanai, 1918. gada 17. novembrī Rīgas latviešu Amatnieku biedrības telpās pulksten 20 sākās slepena sapulce. Tajā piedalījās latviešu astoņu politisko partiju pārstāvji. Sapulces dalībnieki vienbalsīgi pieņēma politisko platformu, ievēlēja pagaidu prezidiju un pagaidu valdību. Par tās ministru prezidentu vienbalsīgi ievēlēja Kārli Ulmani, par Tautas padomes priekšsēdētāju – Jāni Čaksti, par viņa biedriem Marģeru Skujenieku un Gustavu Zemgalu, par Tautas padomes sekretāru Erastu Biti.
1918. gada 18. novembra rītā Tautas padome sāka gatavoties Latvijas valsts proklamēšanai. Ar telegrammu uz svinīgo aktu no Zemgales aicināja ierasties arī Jāni Čaksti, bet viņš neieradās, jo, acīmredzot, ziņu nesaņēma laikus.
Valsts proklamēšanas akts 2. Rīgas pilsētas teātrī sākās pēcpusdienā. Ap pulksten 16.30 Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals atklāja svinīgo sēdi, un sekretārs Erasts Bite nolasīja politisko partiju 17. novembra sanāksmes protokolu. Pēc tā nolasīšanas, ko klātesošie uzņēma ar aplausiem, Gustavs Zemgals deklarēja, ka Tautas padome pārņēmusi varu Latvijā.
Ministru prezidents savā uzrunā paziņoja, ka valdība ar saviem spēkiem un līdzekļiem risinās samilzušās problēmas un agrāros jautājumus, veiks plašas un dziļas sociālas reformas darbaļaužu labā. K.Ulmanis solīja, ka tikšot gādāts par to, lai gūstekņi un bēgļi varētu atgriezties mājās un atrast te darbu un maizi. Kārlis Ulmanis teica: «Lai veiktu šo darbu, vajadzīga visas tautas plaša un sirsnīga pretimnākšana, kā arī viņas ticība, ka patiesi ejam pretim savu ilgu un vēlmju piepildīšanai! Grūtumi lai nebaida! Darbs nebūs viegls, bet mani stiprina apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciešu apņemšanos novest iesākto līdz galam. Šai brīdī atcerēsimies, ka ilgiem gadiem daudzi mūsu tautas locekļi lolojuši šo mūsu cerību jau agrāk klusībā vai atklāti strādājuši priekš viņas, un nesuši domu par brīvu Latviju savās sirdīs. Uzplauks atkal lauksaimniecība, rūpniecība un tirdzniecība. Atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis. Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiskas taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības!»
Svinīgās sēdes noslēgumā G.Zemgals aicināja visu tautu talkā Latvijas izveidošanas darbā un uzsauca: «Vienīgā mūsu vēlēšanās lai Latvijai saules mūžs, lai dzīvo demokrātiska Latvija!»
Rakstā izmantota publikācija no laikraksta Zemgales Avīze: «Tā dzima Latvija», 1993. gada 17. novembris, autore Inta Lastovecka.
