Skolēnu, studentu un izglītības darbinieku pirmdienas pikets pie Ministru kabineta ēkas kļuva par kārtējo apliecinājumu valsts izglītības politikā gadiem ieilgušajam haosam.
Skolēnu, studentu un izglītības darbinieku pirmdienas pikets pie Ministru kabineta ēkas kļuva par kārtējo apliecinājumu valsts izglītības politikā gadiem ieilgušajam haosam. Savukārt ikvienas Latvijas politiskās partijas programmā un visās Ministru kabineta deklarācijās par prioritāru dēvētā nozare apliecinājusi spēju pārdzīvot desmitiem izglītības ministru, reformatoru, reorganizatoru un kur nu vēl neskaitāmo baru politisko padomnieku. Atšķirībā no pirmsbībeliskā Bābeles torņa, kas tapa no dievišķām dusmām pret augstprātīgo cilvēci, desmit gados izglītībā Latvijas politiķu «uzceltais» tornis simbolizē nekompetenci, neieinteresētību un galēju politiskās gribas trūkumu – pretēji dažādās makulatūrās apliecinātajam.
Augstākās izglītības finansējums, proti, nepietiekamais un valsts ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai neatbilstošais finansējums, jau ilgstoši bijis visas raibās izglītības ministru plejādes klupšanas akmens. Politiku šajā jomā aizvietojusi aizbildināšanās par līdzekļu nepietiekamību, savukārt nepieciešamos risinājumus aizstājuši nebeidzami projekti un koncepcijas, kas tālāk par ministrijas klerku rakstāmgaldiem tā arī nav tikuši.
Jau vairāk nekā gadu marinēts kārtējais Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātais augstākās izglītības finansēšanas modelis, kas tā arī neguva valdības akceptu. Tas būtībā bija nabadzības apliecība – studiju maksas ieviešana visiem pilna laika pamatstudijās uzņemtajiem, tādējādi novilcinot valsts augstākās izglītības sistēmas sabrukšanu, taču negarantējot tās attīstību. Tagad viena modeļa vietā ierēdņi izstrādājuši sešus, un pat paši autori spiesti atzīt, ka neviens no tiem nav optimāls.
Toties nav nekādu šaubu, ka samaksa par modeļu ražošanu bijusi optimāla. To gan nevar teikt par augstskolu mācībspēku darba samaksu. Par kādu gan augstākās izglītības kvalitāti valsts augstskolās var būt runa, ja, piemēram, asociētā profesora alga ir…175 latu?! Augstskolu rektoru padome uzskata: lai nodrošinātu normālu mācībspēku atjaunošanas procesu – kas arī ir viena no smagākajām problēmām valsts augstākās izglītības sistēmā – būtu nepieciešams līdz 200 doktorantūras beidzēju ik gadu. Pēdējos gados doktora disertāciju aizstāv vidēji 25 doktoranti. Un mazākā daļa no tiem izvēlas raupjo augstskolas pasniedzēja maizi. Turklāt ar algu paaugstināšanu stagnācija augstākās izglītības sistēmā netiks novērsta. Jāmaina mācību metodes, jārada jaunas informāciju datu bāzes, jāatjauno tehniskās bāzes un visbeidzot – jāmodernizē studiju programmas.
Jau gadiem ilgi augstskolas aicinājušas izglītības ierēdņus noteikt, kādu profesiju speciālisti valstij atbilstoši tās attīstības prioritātēm būs nepieciešami nākamajā gadā, pēc pieciem vai pēc desmit gadiem. Skaidrību šajā lietā ne politiķiem, ne ierēdņiem tā arī nav izdevies gūt.
Kamēr ierēdņi strādā (un saņem finansējumu) pie jaunām un arvien jaunām koncepcijām un modeļiem, politiķi, spriežot pēc atsevišķiem izteikumiem, lēmumu jau ir pieņēmuši, un tas paredz ieviest vispārējas maksas augstāko izglītību. Tas nozīmē aizslēgt durvis uz augstāko izglītību ievērojamai sabiedrības daļai. Savukārt, strauji samazinoties studējošo skaitam, būs ievērojami jāpaaugstina studiju maksa, un tas vēl vairāk attālinās no augstākās izglītības sabiedrības lielāko daļu.
Taču arī vispārējas maksas ieviešana nebūs atrisinājums. Desmit gadu mērdētā «prioritārā» nozare prasa nopietnas investīcijas. Zinātnieki tikai sākotnēji nepieciešamos ieguldījumus augstākajā izglītībā lēš no 20 līdz 100 miljoniem latu. Turklāt šie līdzekļi nepieciešami nekavējoties. Izglītības ministrijas kabinetos tiek runāts par kredītņemšanas iespējām kādā no starptautiskajām finansu institūcijām. Procentus, protams, maksās studējošie.
Ir arī kāda cita iespēja augstākās izglītības sistēmas attīstībai nepieciešamā finansējuma nodrošināšanai: garantēts finansējums izglītībai (un zinātnei) procentos no nacionālā kopprodukta. Pat ja tas būtu mazāks nekā, piemēram, politiski garantētais finansējums valsts aizsardzībai (2% no IKP), ar to pietiktu stagnācijas pārvarēšanai. Lai izšķirtos par šādu ceļu, nepieciešama politiskā griba un apliecinājums, ka savas tautas un valsts attīstību mēs saistām pirmām kārtām ar izglītību, nevis ar no bruņojuma noņemtiem un pārmaksātiem Rietumvalstu ieročiem Latvijas armijai, kurā drīz vien vairums dienējošo būs ar pamatskolas izglītību.
