Tie bija mani jaukie septiņdesmitie gadi, skolmeistarojot meža tehnikumā – nodarbību vadīšana, mācību prakses, eksāmeni un izlaidumi – prieks un gandarījums gadu no gada. Vienā no šiem gadiem – un tieši 1970. – tehnikumu beidza Juris Jumītis, kurš gan mācību laikā neizcēlās ne ar īpaši labām sekmēm, ne izcilām palaidnībām. Kādēļ tad es šo puisi vēl šodien atceros: diploms izsniegts, paldies un sveiki!?Lieta tāda, ka, atnākot uz Jelgavu – LLA Meža fakultāti –, nejauši uzzināju, ka Juris Jumītis sēž Mednieku un makšķernieku biedrības priekšnieka krēslā.Makšķerkāti kā žagaru bunteEs mednieks neesmu, bet makšķernieks gan, tādēļ, cerot uz kāda āķa vai vizuļa iegūšanu, kādudien devos uz Sarmas ielas Jumīša kantori.Jā, tur jau viņš sēdēja – krēsla izskats gan neatbilda amatam, arī pats kantorītis neizcēlās ar īpašu eleganci, taču blakustelpas plauktos bija, uz ko paskatīties! Istabas kaktā kā žagaru bunte bija saslieti makšķerkāti, plauktos šādi tādi vizuļi, kabatas lukturīši, patronas un nelielajā seifā dažnedažādi mednieku dunči un zivju tīrīšanas agregāti. Jumītis mani, protams, atcerējās, tādēļ, savu bagātību izrādījis, uzaicināja arī iegādāties. Mana – tolaik zemākā akadēmiskā personāla – aldziņa bija visai neliela, taču kādu importa vizuli nopirkt atļāvos un ar to, Juri Jumīti atceroties, spiningoju ne vienu sezonu vien. Mūsu vēsturiskajās pārrunās atklājās, ka Juris ir arī Meža fakultātes neklātienes nodaļas students, jau brangi izlauzies cauri zemāko kursu mācību priekšmetu džungļiem, tā ka diplomdarba izstrādāšanas laiks vairs nebūt nav aiz kalniem. Manis pasniegtās meža gudrības Juris jau bija nokārtojis pie mana priekšgājēja, tādēļ es viņam nākotnē vairs nevarēju būt noderīgs, tomēr, atceroties mūsu tehnikuma mācību gadu saskarsmi, tiku uzaicināts Juri apciemot katrreiz, viņam saņemot kārtējo makšķernieku sūtījumu no Rīgas.Trūkst viena kursa projektaTā pagāja vairāki gadi; es viesojos pie Jumīša, šo to nopirku, pārējo apskatīju un novērtēju, kamēr pienāca 1982. gads, kad Jurim vajadzēja augstskolu beigt. Viņš jau rakstīja diplomdarbu par sev tuvajām medību lietām un šad tad ienāca arī pie manis, ne jau nu konsultēties vien, bet vienkārši papļāpāt.Pēc nepilnas nedēļas vajadzēja sākties diplomdarbu aizstāvēšanai, kad kādā pēcpusdienā Juris ieskrēja ne vairs savā omulīgajā izskatā. «Nu ir ziepes!» viņš, pat kārtīgi neapsveicinājies, sauca. «Izrādās, ka man trūkst viena aizstāvēta kursa projekta!»Tagad pienācis laiks izskaidrot diplomdarbu pirmsaizstāvēšanas mehānismu. Lai pielaistu pie darbu aizstāvēšanas, fakultātes dekanāta sekretāre «taisīja palagus», tas ir, daudzās ailēs pretī katra topošā inženiera uzvārdam ierakstīja mācību priekšmetos iegūtās atzīmes. Togad tādu bija 30 klātienes nodaļas studentu un 10 neklātnieku. Ka no šā desmitnieka, kurā ietilpa arī Juris, valsts komisija nepamanīs viņa tukšo «lodziņu» «kursa projekts mežsaimniecības darbu mehanizācijā», cerēt bija naivi. «Ko man tagad darīt?» Juris bija satraukts. «Pāris atlikušajās dienās es taču nevaru ne to projektu izstādāt, ne aizstāvēt.»Par «skaistām acīm» atzīmi vis neliksSākām spriest, kā tas varēja gadīties. Nu, elementāri! Juris bija jelgavnieks un vienu otru ieskaiti vai eksāmenu kārtoja individuāli, nevis kopā ar pārējiem kursabiedriem – paņēma individuālo kontrollapu, aizgāja pie pasniedzēja un nokārtoja. Taču ar to nelaimīgo mežsaimniecības darbu mehanizāciju kaut kā nebija sanācis.Ko nu? Pasniedzējs nekāds «čūsku vecis» gan nebija, taču par «skaistām acīm» atzīmi vis neliks. Tad man ienāca prātā kāda neliela avantūra. «Juri, nopērc šampanieti un uzaicini neklātienes sekretāri ciemos uz savu kantorīti. Varbūt, ar «šampi atmaigota», viņa tev to trūkstošo ierakstu sakārtos,» es viņam ieteicu. «Bet vai tad tā var?» Juris šaubījās. «Riskē! Cita ceļa vairs nav,» es skubināju.Ar to mūsu tikšanās un pārgalvīgo plānu kalšana beidzās. Bet pēc nedēļas noteiktajā laikā es fakultātes aktu zālē tribīnē redzēju Juri Jumīti, kurš aizrautīgi klāstīja savas idejas par medību torņu ierīkošanas izmaksām.Ciemošanās un cienāšanās ieilgaJuris Jumītis augstskolas beigšanas diplomu, protams, saņēma, bet es tikai pēc kāda mēneša uzdrošinājos viņam pajautāt, kā tad notika kursa projekta aizstāvēšana. «Tā sekretāre bija paņēmusi līdzi vēl vienu draudzeni. Sasēdināju, sabaroju ar šokolādēm, taču šampanietis drīz vien beidzās. Bet man seifā stāvēja spirta trauks, ar ko rokas nomazgāt. Noriskēju, cēlu galdā. Meitenes nekautrējās, ar kaut ko atšķaidījām un iedzērām. Ciemošanās un cienāšanās ieilga, un kādā brīdī mana cienītā sekretāre nometa kurpītes un veikli uzlēca uz galda, kratīdamās kaut kādā radioskaņu ritmā. Dejošana gan neieilga, drīz mēs šķīrāmies, un nākamajā dienā es uzzināju, ka kursa darbu mežsaimniecības darbu mehanizācijā esmu nokārtojis uz «labi». Tas mani pilnīgi apmierināja,» viņš stāstīja.Juris Jumītis pašlaik nodarbojas ar meža ceļu būves vadīšanu kādā «Latvijas valsts mežu» reģionā, bet bijusī sekretāre rosās tepat Jelgavā kādā no kultūras iestādēm, kur ar dejošanu daudz ciešāks sakars nekā kādā fakultātes dekanātā.
