Latvijā ir vairāki simti aizsargājamo augu sugu. Daļa no tām ir ļoti reti sastopamas. Cilvēki, augus plūcot un nesot mājās, nemaz neaizdomājas painteresēties, vai tie nepieder aizsargājamo augu grupai un vai tos maz drīkst plūkt.
Latvijas Dabas fonda (LDF) eksperte botāniķe Valda Baroniņa uz jautājumu, ko īsti nozīmē apzīmējums “aizsargājams augs” un kādēļ šādu statusu piešķir, atbild: “Aizsargājamās sugas statusu piešķir apdraudētām, izzūdošām vai retām sugām, kā arī sugām, kuras sastopamas specifiskās dzīvotnēs. Daļa aizsargājamo augu sugu ir ļoti reti sastopamas. Piemēram, lielā kosa Latvijā aug tikai vienā vietā, peldošais ezerrieksts – tikai trīs ezeros. Reti sastopamas ir vairākas aizsargājamas paparžu sugas, parastā īve, vairākas dzegužpuķu un grīšļu sugas. Vairākas augu sugas ir kļuvušas retas un apdraudētas tām nepieciešamo īpašo augšanas apstākļu dēļ. Tās ir gan mitrās pļavās un avoksnājos augošā bezdelīgactiņa, gan vairākas tikai ļoti tīros ezeros ieraugāmas ūdensaugu sugas, kā arī veciem un dabiskiem vai specifiskiem mežiem raksturīgas sugas, piemēram, laksis, daudzgadīgā mēnesene, plakanstaipekņi un citi. Lai gan sastopamas daudz biežāk, arī naktsvijoles un dzegužpirkstītes ir aizsargājamas, jo vairojas un aug lēni un neierobežota izmantošana tās var ātri izskaust no Latvijas.”
Svarīgi – pasargāt no izzušanas
LDF eksperte uzsver: aizsargājamos augus aizliegts lasīt, noplūkt, izrakt, kā arī postīt to dzīvotnes. “Ir aizliegta arī savvaļā ievāktu aizsargājamo augu audzēšana, kolekcionēšana, transportēšana, dāvināšana, pārdošana vai mainīšana. Šie aizliegumi ir noteikti Sugu un biotopu aizsardzības likumā. Izņēmuma gadījumā aizsargājamos augus iegūt iespējams ar Dabas aizsardzības pārvaldes izsniegtu atļauju, piemēram, zinātniskiem pētījumiem,” skaidro eksperte.
Pļavas nopļaušana netiekot uzskatīta par aizsargājamo sugu dzīvotnes postīšanu, jo jārūpējas arī par to, lai pļavas uzturētu un tās neaizaugtu. Taču eksperte iesaka iespēju robežās ļaut noziedēt un izsēt sēklas arī pļavās augošajiem aizsargājamajiem augiem.Ja kādai augu sugai nepieciešama īpaša aizsardzība, var tikt veidoti arī mikroliegumi.
Latvijai raksturīga daudzveidība
V.Baroniņa norāda, ka Latvija var lepoties ar gana lielu augu valsts daudzveidību. Kāpās, dažādos zālājos, mežos un purvos, kā arī upēs un ezeros ir sastopama sava atšķirīga augu valsts.
“Latvijā kā īpaši aizsargājamas ir noteiktas 235 ziedaugu un paparžaugu sugas, 139 sūnu sugas un arī sešas mieturaļģu sugas. Aizsargājamo sugu sarakstu ir noteicis Ministru kabinets īpašos noteikumos. Vispazīstamākās no tām šķiet smaržīgā un zaļziedu naktsvijole, vairākas dzegužpirkstīšu sugas, gada un vālīšu staipekņi. Daudzi būs ievērojuši un pazīst arī ievērojami retāk sastopamus, toties ļoti skaistus aizsargājamos augus, kā meža silpurene, dzeltenā dzegužkurpīte, smiltāja neļķe, jumstiņu gladiola,” stāsta LDF eksperte
Bet vai augu aizsardzībai veltītie pasākumi sniedz vēlamo rezultātu? V.Baroniņa atbild apstiprinoši: “Augu aizsardzība palīdz saglabāt Latvijas augu valstī retas, savdabīgas un skaistas augu sugas. Pēdējo gadu laikā no Latvijas nav izzudusi neviena. Ņemot vērā aizsargājamo statusu, šīm sugām tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība – cilvēki zina, ka aizsargājamās sugas ir jāsaudzē, aizsargājamo sugu atradnes tiek ņemtas vērā, plānojot jaunu būvniecību, apsaimniekojot aizsargājamās dabas teritorijas un veidojot mikroliegumus. Saglabājot aizsargājamās augu sugas, tiek saglabātas arī to dzīvotnes, un otrādi – saglabājot retas un savdabīgas dzīvotnes, tiek saglabātas arī aizsargājamās augu sugas. Tā tiek saglabāta Latvijas dabas daudzveidība un skaistums.”
Atpazīt palīdz internets
V.Baroniņa uzskata, ka cilvēki dabas aizsardzības jomā kļūst arvien zinošāki. Tas attiecas arī uz aizsargājamo augu atpazīšanu un to respektēšanu. “Šķiet, nu jau visi zina, ka staipekņi, naktsvijoles, dzegužpirkstītes, dzegužpuķes un dzegužkurpītes ir īpaši aizsargājami, un neplūc tos ne savām vajadzībām, ne tirgošanai. Taču informācijas par aizsargājamajiem augiem un to saglabāšanai nepieciešamajiem apstākļiem nekad nebūs par daudz, sevišķi par retāk sastopamajiem un grūtāk pamanāmajiem. Ļoti svarīgi atcerēties, ka, nenoplūcot retu un skaistu augu, dosim tam iespēju augt, vairoties un priecēt arī citus,” atgādina LDF eksperte.
“Mūsdienās daudz informācijas ir ērti iegūt internetā. Piemēram, enciklopēdijā “Latvijas daba” – tajā ir norādītas apdraudētās, Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītās un visā Baltijā apdraudētās sugas,” V.Baroniņa iesaka, kur cilvēki var atrast nepieciešamo informāciju par augu daudzveidību, par aizsargājamo augu sugām un to izplatību.
Papildu informācija par Latvijā īpaši aizsargājamām augu sugām atrodama arī mājaslapā www.ldf.lv. Arī interneta vietnē www.dabasdati.lv publicētajos noteicējos var iepazīt dzegužpirkstīšu, dzegužpuķu un staipekņu sugas, kuras visas ir aizsargājamas.
Būtu jāapkaro indīgie
Aptaujājot iedzīvotājus, atklājas, ka zināšanu par aizsargājamiem augiem trūkst. “Es tik tiešām nezinu,” atzīst Lidija Daukante. Viņa atklāj, ka par šo tēmu nav īpaši interesējusies un, visticamāk, ja kādu no aizsargājamiem un retajiem augiem dabā sastaptu, noteikti to neatpazītu. Arī Gaļina Koļcova atzīst, ka par aizsargājamiem augiem neko nezina un nevar pastāstīt, taču ir pārliecināta: lielāka uzmanība jāpievērš kaitīgajiem un indīgajiem augiem un to apkarošanai. Piemēram, sievietes vasaras mājas tuvumā saaudzis krietns latvāņu puduris. Kā ar tiem cīnīties – šis jautājums kundzi nomāc jau ilgstoši. “To šeit ir ļoti daudz. Kad pļaujam zāli, nereti pat gūstam apdegumus. Tas ir ļoti bīstami, bet es nezinu, pie kā vērsties. Būtībā tas būtu jāiekļauj kādā valsts programmā. Labi, mēs te zinām, kopjam un uzmanāmies, bet, ja nu kāds bērns spēlējoties ieskries tajā audzē, viņš gūs smagus apdegumus,” sūdzas sieviete.
Kā izrādās, aizsargājamie augi nereti ir traucēklis sava zemesgabala apstrādē. Par to pārliecinājies Andris Jānis Zīders ar kundzi Guntu. “Mums uz laukiem ir zeme, un tur ir tik daudz visādu aizsargājamo pleķu, ka nedrīkst pļaut, nedrīkst art, nedrīkst ne cirst – neko nedrīkst. Tad es paņēmu šeit pleķīti, lai varētu kaut ko padarīt,” teic vīrietis. G.Zīdere piebilst: “Vecākā paaudze noteikti aizsargājamos augus atpazītu, jaunākā – diez vai. Tie, kas mazāk pie dabas, nezinās tik daudz.” Uz jautājumu, vai augu aizsardzībai jāpievērš pastiprināta uzmanība, īpaši laikā, kad cilvēki dodas izbraukumos pie dabas, plūcot dažādus augus un veidojot no tiem kompozīcijas, piemēram, gaidāmajiem Līgosvētkiem, A.Zīders atbild: “Dabiski, ka pret to jāattiecas negatīvi.”
