Somu žurnālists un vēsturnieks Juka Rislaki grāmatā «Kur beidzas varavīksne», kurā stāsta par ģenerāli Krišjāni Berķi, piemin vairākus trīsdesmito gadu Somijā pazīstamus latviešus.
Somu žurnālists un vēsturnieks Juka Rislaki grāmatā “Kur beidzas varavīksne”, kurā stāsta par ģenerāli Krišjāni Berķi, piemin vairākus trīsdesmito gadu Somijā pazīstamus latviešus. Izrādās, no viņiem pazīstamākā ir mūsu novadniece 1896. gadā Dobelē dzimusī Marija Emma Tiltiņa. Jāpiebilst, ka viņa bija 7. aprīļa “Novadiņā” aprakstītā tankistu pulkveža Padomju Savienības varoņa Paula Tiltiņa (Pola Armāna) brāļa Jāņa Alfrēda sieva.
Ar ko tad minētā dobelniece Somijā kļuva slavena? Izrādās, ar to, ka šajā valstī vadīja lielu padomju spiegu grupu. Viņa kopā ar dēlu Georgu dzīvoja Helsinkos blakus maršala Mannerheima mājai un prasmīgi bija iekļuvusi Somijas augstākajā sabiedrībā. Marijas Emmas šefs Maskavā bija Pēteris Ķuzis jeb Jānis Bērziņš – Padomju militārās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks. Kāds Somijas policijas aģents atskaitē šo dāmu tēlojis šādi: “Acīmredzot krieviete, aukstasinīga sieviete, lieto pūderi un odekolonu, runā krievu, vācu un angļu valodā.” Vēl dāsnāks komplimentos ir toreizējais Somijas slepenpolicijas šefs Esko Rieki, kas vairākkārt tikās ar Mariju Emmu pēc viņas apcietināšanas 1933. gada oktobrī: “Ārkārtīgi smalka sieviete, inteliģenta, izskatīga, labdabīga un gudra.” Tālāk E.Rieki atzīst, ka viņa gan fiziski, gan psihiski ir ļoti labā formā, “savu nervu sistēmu kontrolē pilnībā”, nav mīkstinājusi raksturu, nedz sākusi šaubīties vai svārstīties. Ar minētās dobelnieces palīdzību Maskava uzzināja par Somijas un Igaunijas slepeno militāro sadarbību, saņēma aizsardzības būvju fotogrāfijas, militāros plānus un citus materiālus. Kā tas tika izdarīts? Somijā tomēr bija komunisti pagrīdnieki, kas paši spiegošanu neuzņēmās, taču, ja bija kāds, kas to lietu organizē, par darbu labi samaksā, tad lieta aizgāja. Līdz ar M.E.Tiltiņas iekrišanu tika atklāta vēl vesela rinda padomju spiegu Latvijā, Igaunijā, Anglijā, ASV, Kanādā un citur. Piemēram, Francijā tika arestēti pat 23 spiegošanā iesaistīti cilvēki.
Kā Marija Emma kļuva par tādu diemžēl negatīvā nozīmē slavenu cilvēku? Ziņas ir diezgan skopas.
J.Rislaki izpētījis, ka mūsu apraksta varone bijusi Dobeles ormaņa meita. Piecpadsmit gadu vecumā (tātad ar savos gados apbrīnojamu dūšu) pārcēlusies uz Rīgu, kur strādājusi Sokolovska ēdnīcā uz Šneidera ielas. Pirmā pasaules kara gados devusies uz Krieviju un tur arī, šķiet, sapinusies ar lieliniekiem un izlūkdienesta darbiniekiem, starp kuriem latviešu bija neparasti daudz.
Pēc Pirmā pasaules kara Marija Emma apceļojusi Eiropu. Kad viņa iegriezās Latvijā, tad, piemēram, kopā ar māsām atpūšoties Ķemeros, neskopojās ar naudu. Taču nevienam no radiem neizdevās sastapt, ne arī fotogrāfijās apskatīt Marijas Emmas vīru, kas it kā bijis bagāts kanādiešu uzņēmējs. Patiesībā viņš bija Mežotnes pagastā dzimušais Alfrēds Tiltiņš, minētā tankistu komandiera Pola Armāna jeb Paula Pētera Tiltiņa brālis.
Vecākiem un māsām Marija Emma par savu vīru teikt neko nedrīkstēja, bet vīra brālim, kas 1926. gadā no Latvijas emigrēja uz Parīzi, viņa bija atklājusies. Tajā pašā gadā laulātais pāris Parīzē laida pasaulē dēlu Georgu. J.A.Tiltiņš bija sarkanās armijas virsnieks, brigādes komandieris, Baltkrievijas kara apgabala auto – bruņutanku karaspēka priekšnieks. Taču laikam gan slavenāks viņš bija kā spiegs un diversants. 1992. gada 11. aprīļa “Dienā” Bonifācijs Daukšts raksta par divdesmito trīsdesmito gadu mijā finansistus satraucošo viltoto simts dolāru banknošu parādīšanos pasaules tirgū. Šī prasmīgi viltotā nauda lielos apjomos tika drukāta Padomju Savienībā. Diversijas mērķis bija destabilizēt pretinieka – kapitālistisko valstu – ekonomiku, ar viltoto naudu vajadzēja iepirkt zeltu, ko tad nogādātu Padomju Savienībā. Taču drīz šī lieta kļuva bīstama arī pašiem komunistiem, jo tā tika pakļauts riskam spiegu tīkls, kura pamatuzdevums bija militāra izlūkošana.
Par Marijas Emmas un Jāņa Alfrēda Tiltiņu dēlu Georgu zināms, ka 1933. gadā pēc somu komunistu diezgan muļķīgās iekrišanas, kad cietumā nokļuva arī Marija Emma, septiņgadīgais Georgs tika nosūtīts uz Padomju Savienību. Iespējams, viņš nonāca pie savas vecāsmātes – Dobeles ormaņa sievas –, kas tolaik bija pārcēlusies uz dzīvi Maskavā. Iespējams, kādu laiku zēns bija kopā ar tēvu, kas drīz (1942. gadā) kļuva par viņa atbalstītā Staļina režīma upuri. Zināms, ka māti Georgs vairs nesatika. Otrā pasaules kara laikā somi caur Igauniju Mariju Emmu izdeva vāciešiem, kur viņa, ieslodzīta koncentrācijas nometnē, gāja bojā.
Žēl, ka šie latvieši, kuriem bija daudz ļoti vērtīgu īpašību, kalpoja svešām interesēm un būtībā tautai ir zuduši. Ja kādam lasītājam atrastos liecības par Mariju Emmu, Jāni Alfrēdu vai Paulu Pēteri Tiltiņiem, “Novadiņam” tās varētu lieti noderēt.
