Ar jaunsargiem strādāju divpadsmit gadu. Jau iegājies, ka no septembra savās nodarbībās mācāmies un atkārtojam Latvijas armijas vēsturi. Kad pienāk 11. novembris, Lāčplēša diena ar jauniešu ļoti gaidīto lāpu gājienu Jelgavā, katram vajadzētu zināt, kas un kad notika 1919. gada brīvības cīņās un kādu uzvaru svinam. Kaut arī par to māca vēstures un klases stundās, esmu ievērojis – apmēram septiņi no desmit jaunsargos gājējiem nevar īsti pateikt, kas ar ko cīnījās Bermontiādē. Pirmdien man bija brīvdiena, tā pagāja, gatavojoties militārajām sacensībām «Būsim vīri!», kurās trešdien piedalījās vai visa Elejas vidusskola, Lielplatones filiāli ieskaitot. Komandās bija pa trim zēniem un meitenei. Viņiem vajadzēja gan skriet gāzmaskās, gan nest 10 – 15 kilogramu smagu artilērijas lādiņu, gan parādīt iemaņas alpīnismā – iet pa virvēm. Finišā zēniem, sākot ar piekto klasi, nācās pārvarēt ūdens šķērsli – pagājušajā vasarā blakus skolai izbagarēto, apmēram desmit metru plato dīķīti. Dziļums – apmēram līdz krūtīm. Topošajam latviešu karavīram tā taču nav problēma! Pēc sacensībām labākie jaunsargi kāpa Jaunsardzes centra sarūpētajā autobusā, lai kopā ar draugiem no Sesavas, Vilces un Zaļeniekiem brauktu uz Jelgavu – uz lāpu gājienu, kas lauku puikām un meitenēm ļoti patīk. Pats šoreiz tajā nepiedalījos, jo 11. novembra vakarā bija jāiet uz darbu. Ceturtdienas pēcpusdienā – atkal jaunsargu nodarbības, kuru temats šoreiz bija orientēšanās apvidū. Tagad gatavojamies diennakts pārgājienam mežā, ko plānojam decembrī.Es pēc dabas esmu optimists. Protams, nav patīkami, ka daudzi man pazīstami jauni cilvēki, dzīves apstākļu spiesti, aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, ka man pašam trūkst iespēju pienācīgi veikt zemessargu rotas virsseržanta pienākumus. Taču kaut kam bija jāmainās. Man ir sava pieredze padomju un Latvijas armijā. Kursos esmu bijis amerikāņu un vācu bruņotajos spēkos. Nekur nav pieņemts, ka algotņi sargā un apkopēja tīra štābu, aukstā laikā tiek līgti kurinātāji. Tas taču ietilpst pašu dienesta pienākumos, bet Latvijā par to bijām «aizmirsuši».
