Janvāra aukstumā pēc cilvēka sirds siltuma ilgojas suņi un kaķi, kas dienas vada LLU Mazo dzīvnieku izolatorā Helmaņa ielā 8.
Mazo melnīti ar apaļajām dzeltenajām ačtelēm ilgi nākas pierunāt izlīst no «kaķu mājiņas», kur viņa omulīgi iekārtojusies. Aptuveni četrus mēnešus vecā minka ir nedaudz bailīga. Taču drīz ļauj pieskarties un labprāt pieglaužas.
Fricis, kā lielo runci sauc patversmes darbinieki, izolatorā jau ir aizsēdējies. Varbūt tāpēc viņu vairāk par apmeklētājiem interesē barības trauciņš. Tomēr to ir iespējams un vajag labot, lai pelēcīgais strīpainis ar zaļajām acīm atkal sajustu cilvēka istabas un sirds siltumu.
Vairāk interesi par ciemiņiem izrāda Friča kaimiņiene un kažoka līdziniece. Sterilizētā kaķenīte ir komunikabla un mīlīga, ko apliecina vēlme pieglausties, omulīgā nadziņu kustināšana un murrāšana.
Runčuks – tā rakstīts uz lapiņas pie patversmes krātiņa, kurā savas dienas vada jauns kaķu puika ar balti, pelēki melnu kažoku. Izolatora darbinieki runčuku raksturo kā nedaudz bailīgu, ko rokās tik viegli nepaņemsi, bet vides maiņa un mīļa attieksme noteikti darīs savu!
Voljērā, klausoties kaimiņu rejas, ar skaļu balsi apmeklētājus sagaida melns vācu aitu suņa jauktenis, kurš atrasts klīstam Helmaņa ielas rajonā. Spico austiņu īpašniekam ap kaklu bija siksna, kas liecina par piederību. Ātrāk tikt mājās!
Sterilizētā kucīte ar bēšo kažociņu un gudrajām, bet bēdīgajām acīm ciemiņus sagaida, stāvēdama uz būdiņas jumta. Acīmredzot tā ir viena no retajām vietiņām, kur pasildīt 15 grādu salā nosalušās ķepas. Vēlāk, stāvot uz pakaišiem, sanāk savdabīga aukstuma deja, kamēr pacietīgo un kluso suņu meiteni nofotografē. Atrasta Dalbē.
Mazo suņu mājā attapies šis melnais takša tipa jaukenītis ar kuplo asti un austiņām. Par pēkšņo atrašanos ārā un aukstumā viņš ir manāmi pārsteigts. Tāpat viss šķiet interesants un aplūkojums, tāpēc tikai beigās atskan noteikts un paskaļš «vau!».
Kad no suņu mājas izved šo jauno suņu puisi, kura vaibstos manāmas šarpeja šķirnes atskaņas, viņš neapmierinātībā rūc. Melno ausu īpašniekam ir, par ko sūdzēties. Ne tikai par ziemu un mīnusiem ārā, bet arī par pamešanu likteņa varā. Iepriekšējie saimnieki aizbraukuši uz ārzemēm, kur sunim nav bijusi vieta.
Jorkšīras terjera šķirnes pārstāve ne tajos jaunākajos gados ar tipisko pušķīti un sarkanu siksniņu ap kaklu bezmērķīgi klīdusi pa Raiņa ielu. Arī viņai ziemā ir auksti un pārskrien drebuļi par pazaudētajām mājām, bet cerība vēl nav zudusi.
Aptuveni trīsarpus mēnešu vecajai kucītei suņu mājā palikušas vēl divas izskatā līdzīgas māsiņas un brālītis. Dienās viņi izaugs vidēji lieli suņi. Pēdējais laiks doties mājās, mācīties un kļūt par cilvēka uzticamajiem draugiem. ◆
