Šīs nedēļas bargais sals sajaucis galvas vecākiem, kas ik rītu šaubās: laist bērnu uz skolu vai atstāt mājās, ja termometra stabiņa atzīme svārstīgi lēkā ap mīnus 20 grādiem. Bērnudārzniekiem nav izvēles – mammai un tētim jāstrādā, un, lai cik stipri sals kož vaigos, uz dārziņu jāiet… Kaut no rīta mašīnu nevar iedarbināt, kaut ceļš trīsgadniekam mīnus 25 grādos jāmēro kājām. Bet skolēni var priecīgi saukt «urrā!». «To nosaka likums, ka var neiet,» mammai lepni paziņo desmitgadnieks, pārliecinājies, ka atzīme uz termometra stabiņa ir pāris iedaļu zem 20. Neiešu, un viss – kaut skola deguna galā. Jelgavas 4. vidusskolas direktora pacietības kauss bija pilns trešdien, kad skolas mājas lapā viņš ievietoja uzsaukumu skolēniem, lai taču šie beidz niekoties un nāk uz skolu, kaut desmitos no rīta, citādi kavētais mācību darbs brīvlaikā būšot jāatstrādā. Protams, cita lieta, ja laukos bērniem tālu jāiet līdz autobusam, pūš lielāki vēji un ne visiem vecākiem pie sāniem ir automašīna. Pirms divdesmit trīsdesmit gadiem, kad Latvijā valdīja bargas ziemas, iešana uz skolu bija pašsaprotama. Var tikai piekrist mammai, kura teic, ka viņas astoņgadīgais dēls uz skolu gājis un nekas nav noticis, tikai vairāk norūdījies. Secinājums viens – kāda attieksme, tik auksts katram arī ir. Ja mazais bērnudārznieks satuntulēts spējis pārciest nelielo gabaliņu kājiņām, kur tad problēmas jauniešiem? Skolas direktors Agris Celms bijis gana asprātīgs un savam uzsaukumam skolas mājas lapā pievienojis arī tautas dziesmu:«Maķenīt palaidos/Vienu gadu slinkumā;/Trīs gadiņi nevarēju/Maizītē atgūties.»Tā lai kalpo kā atgādinājums visiem skolēniem, kurus dīda slinkuma velniņš un kuriem aukstums ir tikai iegansts.
