Agrs pavasaris ir īstais laiks ceļošanai, ja nevēlas dažādus apskates objektus aplūkot tūristu pūlī. Jau ne reizi vien apmeklētas Eiropas valstis var iepazīt gluži kā pašu to iedzīvotāju acīm – ikdienas darbos un mierīgā vidē.
Mūsu ģimenes izbrauciens uz Austriju bija piesaistīts iespējai paņemt dažas brīvas dienas no darbiem ap Lieldienu laiku. Vienojāmies, ka gribas atpūsties bez steigas un ātras došanās no viena apskates punkta uz nākamo. Lai nebūtu jābrauc pārmēru garas stundas, pirmo naktsmītni rezervējām jau Varšavā, precīzāk – nedaudz aiz tās, lai lielpilsētas satiksme nākamajā rītā būtu aiz muguras.
Herkulesa vāle Polijā
Mēs noteikti nepiederam pie tiem, kas mēdz vīpsnāt par Poliju, uzskatot, ka tā ir liela un garlaicīga un ceļā uz citām Eiropas valstīm tai labāk ātrā tempā izbraukt cauri. Polija katru reizi arvien vairāk pārsteidz ar savu acīmredzamo augšupeju – sakārtotu infrastruktūru, ceļiem, labām viesnīcām un viesu namiem. Tur atrodami arī daudzi interesanti apskates objekti, turklāt parasti par krietni zemākām cenām nekā Rietumeiropā.
Šoreiz savā maršrutā esam iekļāvuši Ojcovas nacionālo parku Mazpolijā, kas ir viens no apskates objektiem Ērgļu ligzdu takā. Šī taka ir 190 kilometru garš maršruts, kurā apskatāmas galvenokārt viduslaiku pilis vai to drupas. Krakovas-Čenstohovas augstieni veido juras perioda kaļķakmens kalnu grēda. Uz klinšu atradzēm uzceltās pilis, kas tapušas galvenokārt viduslaikos un sagrautas zviedru iebrukuma laikā 17. gadsimta 50. gados, atgādina ērgļu ligzdas. Viens no skaistākajiem kalnu apvidiem atrodas Ojcovas nacionālajā parkā, kur slejas arī Peskov Skalas pils. Kādreiz tas bijis karaļu cietoksnis, bet viduslaiku beigās nokļuva laupītāju Pjotra Šafreņeca un viņa dēla Krištofa rokās – pilī ievilināti un nogalināti bagāti tirgoņi.
Prondņikas ielejai, kurā atrodas Ojcovas nacionālais parks, raksturīga karsta procesu veidota ainava ar kaļķakmens klintīm un daudzām aizām. Slavenākā klints ir akmens stabs, ko dēvē par Herkulesa vāli.
Kopumā Mazpolijas reģions ir tūristu iecienītākā valsts daļa un atrodas dienvidos. Ceļotājus piesaista ne tikai plaši izslavētā Krakova, bet arī kalnu slēpošanas kūrorti un Zakopane, kā arī Tatru kalni.
Stalaktītu alas Čehijā
Apskatījuši Herkulesa vāli, dodamies tālākā ceļā uz nākamo naktsmītni, kura rezervēta Čehijā, Ziemeļmorāvijas un Silēzijas reģionā netālu no Opavas. Naktsmītne vien jau izrādās tikpat vērta kā tūrisma objekts. Tā ierīkota pie kādreizējām dzirnavām, apkārt ēkai izveidots parks, bērni var izpriecāties par dažādiem mājdzīvniekiem – ēzeli, aitām un kaziņām. Ir arī stallis ar daudziem zirgiem. Mūsu ierašanās dienā šeit notiek pavasara sagaidīšanas svētki, ko organizē paši viesu nama īpašnieki. Sabraukuši vietējie iedzīvotāji no tuvākas un tālākas apkārtnes, notiek gadatirdziņš, dažādas darbnīcas un koncerts.
Īpaši jautrs man izvēršas nākamās dienas rīta skrējiens. Tikko esmu sākusi skriet, kā pievienojas arī viena no saimniecības pundurkazām, kas, pavadot mani ar regulāru «mēee», nemaz nedomā atkāpties. Jo ātrāk skrienu es, jo veiklāk pakaļ klumpačo kaza. Par laimi, viņa sagurst jau pēc pirmā apļa un dodas atpakaļ uz aploku pie savām māsām.
Nākamajā dienā braucams paliels ceļa posms līdz Augšaustrijas reģionam, kur esam noīrējuši dzīvoklīti kādā zemnieku saimniecībā. Lai diena nesastāvētu tikai no sēdēšanas mašīnā, izvēlamies pa ceļam apskatīt stalaktītu alas netālu no Brno.
Izraugāmies vienu no vairākām alām, kuras aplūkojamas Dienvidmorāvijā. Morāvijas karsta rajons 85 kvadrātkilometru lielā teritorijā plešas uz ziemeļiem no Brno un ietver plašu alu sistēmu. Četras alas ir atvērtas apmeklētājiem. Mūsu izvēlētā Balcarkas ala ir neliela (tā teikts aprakstos, mums gan stundu garā ekskursija radīja iespaidu, ka ala nebūt nav maza) ar ļoti skaistiem daudzkrāsainiem stalaktītiem un stalagmītiem. Morāvijas karsta reģionā, tāpat kā citos šādos apgabalos, ģeoloģiskie veidojumi radušies, ūdenim izšķīdinot un izskalojot viegli šķīstošus iežus. Miljoniem gadu ūdens šķīdinājis kaļķakmens klintis, izskalojis tajās plaisas, kas vēlāk paplašinājušās vēja un mitruma erozijas ietekmē. Tā radušās lielas alu sistēmas un dziļas aizas.
Stundu garā ekskursijā Balcarkas alā gida pavadībā izstaigājam gana plašus alu labirintus. Brīžiem kāpjam pa šaurām trepēm uz augšu, brīžiem dodamies vēl dziļāk pazemē, vienlaicīgi vērojot burvīgus daudzu gadu gaitā radušos veidojumus. Gide gan ekskursiju vada čehu valodā, jo, izņemot mūs, nevienam citam informācija angļu valodā nav nepieciešama. Esam ieradušies pilnīgā tūrisma nesezonā, un alas apmeklē vien Čehijas iedzīvotāji, kas devušies kādā nelielā izbraukumā. Tomēr jau pie kases saņemam izdrukātu informāciju angļu valodā par visu ekskursijas gaitu, tāpēc apdalīti nejūtamies. Alās var aplūkot ne tikai izgaismotus skaistus stalaktītus, burtiski degungalā iespējams apskatīt arī sikspārņus, kas alas augšā rindās sagūlušies dziļā miegā. Dažviet pat jāuzmanās, lai kādu skaistuli netīšām ar plecu nenotrauktu zemē.
Vietējo Austrija
Martā iespējams iepazīt pavisam citādu Austriju nekā vēlāk pavasarī, vasarā vai citos gadalaikos. Nezinu, vai apmierināti būtu visi tie latvieši, kas laukos rauc degunu, ja jūt kūts smaku, un gatavi rakstīt petīciju valdībai par katru fermu. Austrieši degunu nerauc. Viņi zina, ka šī valsts viņus baro un ka pavasarī jārūpējas, lai Alpu govīm būtu leknas ganības. Visur, kur vien acis redz, austrieši martā mēslo savus laukus. Taču martā Austrija neasociējas ar kūts smaku (vismaz ne mūsu ģimenei no laukiem), bet gan ar klusumu, mieru, sniegpulksteņiem un sniega rozēm, kas savvaļā aug mežos. Klājieniem zaļo lakši (savvaļas ķiploki), kurus arī paši austrieši labprāt izmanto ēdienos. Pat reģionālajā Augšaustrijas laikrakstā šim augam veltīts raksts, lai iemācītu atšķirt no līdzīgajiem augiem mežā, kas ir indīgi, kā arī piedāvātu lasītājiem lakšu zupas recepti.
Burvīgs ir autoceļš pa vietējo Kaļķa Alpu reģionu – tas līkumoti vijas kalnos, abās pusēs slejas zaļi noaugušas klints sienas, bet kalnu pakājē zied sniegpulksteņi un sniega rozes.
Zināms pārdzīvojums ir pirmajā vakarā atrast noīrēto dzīvoklīti saimniecībā «Kräuterhof Miesrigl». Šaurs celiņš līkumo augstu kalnos, līdz navigācijas sistēma mūs aizved pilnīgā nekurienē – ceļš beidzas mežā. Dodamies atpakaļ lejup uz ciematu, lai prasītu padomu kādam vietējam, lai atkal pa līdzīgu kalnu celiņu virpuļotu augšup uz vajadzīgo saimniecību. Beidzot tas arī izdodas. Protams, ar katru dienu, braukājot augšā un lejā, ceļš sāk likties mazāk grūts, tomēr kādā dienā ar apbrīnu vērojam, kā pa to augšā virzās baļķvedējs, iespējot uz vienas vieglās automašīnas platuma ceļa izmainīties ar vietām pretī braucošajiem.
Augšaustrija, kur esam apmetušies, savu nosaukumu guvusi no Donavas augšteces Austrijā un aizņem aptuveni 12 tūkstošus kvadrātkilometru ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju. Ziemeļos tās kaimiņvalsts ir Čehija, dienvidos atrodas Štīrija un Zalcburgas federālā zeme, bet rietumos plešas Vācija.
Augšaustrijas galvaspilsēta Linca ir valsts trešā lielākā pilsēta – nozīmīgs rūpniecības centrs, lielākā Donavas osta un svarīgs transporta mezgls. Linca izvietojusies skaistā, plašā ielejā, ko ieskauj pakalni. Mēs uz Lincu dodamies jaukā pavasarīgā dienā, lai apmeklētu botānisko dārzu, kas, gluži tāpat kā visa Austrija, izceļas ar absolūtu sakoptību visos stūrīšos un ļoti jauku oranžēriju.
Mūsu naktsmītnei tuvākā pilsēta ir Šteire, viens no Austrijas lielākajiem rūpniecības centriem, taču vienlaikus ļoti pievilcīga pilsēta, kuras vecie kvartāli saglabāti gandrīz neskarti. Pat braucot garām pa autoceļu, uz to paveras glīts skats.
Vienu dienu dodamies uz kaimiņu reģionu – uz tūristu tik iecienīto Zalcburgu. Tiesa gan, pa promenādi gar upi, pa kuru sezonas laikā plūst daudzskaitlīgs cilvēku pūlis, tagad pastaigājas vien pāris vietējo. Zalcburgas ainavu var novērtēt pilnībā. Mūsu mērķis šajā pilsētā tomēr ir cits – apmeklēt Dabas un zinātnes centru, kas ietver gan dabas muzeja ekspozīcijas, akvāriju, terāriju un citas interesantas izstādes, gan zinātnes centru, kurā bērni var izmēģināt dažādus eksperimentus, izprast skaņas veidošanos, elektrības rašanos, pārbaudīt, cik patiesa ir Pitagora teorēma, un interaktīvi uzzināt par dabas norisēm.
Citā dienā mūsu ceļš ved uz Vīni, lai apmeklētu Šēnbrunnas pili, kur visu nedēļu notiek Lieldienām veltīts tirdziņš. Tajā austrieši tirgo ar svētku tematiku saistītus suvenīrus, apgleznotus dekorus – olas, šokolādes un šūtus zaķus un citus amatnieku ražojumus. Lielākoties cilvēki ieradušies izbaudīt svētku atmosfēru – dzer punšu un ēd siltu «kaizeršmarn» (tādu kā ābolu pankūku sacepumu). Var arī apstaigāt plašo Šēnbrunnas pils parku vai doties ekskursijā pa pili, kas bijusi daudzu svarīgu vēstures notikumu norises vieta.
