Divdesmit septītajā Indonēzijas provincē pagājušās nedēļas tautas nobalsošanas rezultāti vēsta, ka drīzumā «tūkstošsalu valstij» nāksies šķirties no 0,77 procentiem savas teritorijas.
Divdesmit septītajā Indonēzijas provincē pagājušās nedēļas tautas nobalsošanas rezultāti vēsta, ka drīzumā «tūkstošsalu valstij», kā nereti mēdz dēvēt Dienvidāzijā iedzīvotāju ziņā visbagātāko valsti, nāksies šķirties no 0,77 procentiem savas teritorijas. Tieši šādu teritorijas procenta daļu veido 1975. gadā okupētā Austrumtimora. Vēsturiskie nosacījumi, kuros attīstījusies salinieku dzīve, tika pakļauti tādiem pašiem pārbaudījumiem kā liela daļa mazo valstiņu un tautību 20. gadsimtā. 400 gadu ilgs portugāliešu kolonizatoru jūgs, kam drīzumā sekoja asiņains terors, ko Austrumtimorā izvērsa indonēzieši. Divdesmit četru gadu laikā Indonēzijas diktatoriskā režīma rokaspuiši salā nogalinājuši aptuveni 200 000 mierīgo iedzīvotāju. Pagaidām gan neviens nav skaitījis, cik no dzīvajiem, moku kambarus izgājušajiem, atlikušo mūža daļu naktīs modīsies aukstos sviedros. Austrumtimoras vēsturē jau bija līdzīga izdevība, kad, krītot portugāļu diktatoram un salas ģenerāļiem, Portugāle bija nolēmusi savai bijušajai kolonijai piešķirt neatkarību, ievērojot Apvienoto Nāciju hartu par pašnoteikšanās tiesībām. Toreiz savstarpēju ķīviņu un neizlēmības rezultātā austrumtimorieši krita par upuri nākamajam diktatoram. Droši vien mītiskā laika salas iedzīvotāji šādu notikumu secību uzskatītu par vairāk kā normālu, jo toreiz laiks vēl «gāja» pa apli, atgriežoties savā izejas punktā. Varbūt pat rastos pasakas vai teikas par aizmukšanu no viena ļaunuma, bet pēc laika nonākot tāda paša ļaunuma rokās. Ar studentu palīdzību pirms gada tika gāzts arī Indonēzijas diktators Suharto. Trīsdesmit divu gadu laikā izsēdēto krēslu nomainīja prezidents Habibi, kura uzvaru lielākā sabiedrības daļa uzņēma ar izbrīnu, jo neviens nedomāja, ka viņš vēlēšanās uzvarēs. Iespējams, tieši tāpēc arī kļuva par prezidentu. Habibi laikam no priekiem par ievēlēšanu uzreiz apsolīja pilnīgas aplamības: austrumtimoriešiem beidzot būšot iespēja kļūt par autonomiju Indonēzijas sastāvā. Tomēr vecā kaluma ģenerāļi laicīgi apturēja laimīgo prezidentu, bet austrumtimorieši Habibi piedāvājumu noraidīja, pieprasot referendumu, kurā tiktu izlemts, ko tad grib salas iedzīvotāju vairākums. Tādi referendumi neietilpst Indonēzijas plānos. Austrumtimoras atbrīvošanās līderis Ksanana Gusmao aicina iedzīvotājus uz sacelšanos. Mēnesi vēlāk ASV, Ņujorkā Portugāle, juzdamās nostaļģiski noskaņota, un Indonēzija paraksta līgumu, kurā nolemj 8. augustā atļaut referendumu Austrumtimorā. Laika telpa sašķobās, un iecerētais referendums notiek 30. augustā. Nepārtrauktās vilcināšanās, tielēšanās, iebaidīšana un arī reālas izrēķināšanās ar Timoras salas austrumu daļas iedzīvotājiem liecina tikai par vienu: Indonēzija negrib atdot Austrumtimoru un centīsies visiem spēkiem noturēt šo zemes strēķīti, kura kopējā platība ir 14 874 kvadrātkilometri. Par austrumtimoriešu nākotnes iecerēm gadījumā, ja neatkarība netiks atdota, liecina teikums, kas pārstaigā pasaules mediju lappuses, ekrānus un skaļruņus: «Neatkarību – mirušiem vai dzīviem.»
ANO zilās ķiveres austrumtimorieši uzņēma ar divēju attieksmi. UNAMET (ANO palīdzības misija Austrumtimorā) vīru ierašanās sakarā salinieku garīgais līderis Nobela miera prēmijas laureāts bīskaps Karlos Belo savu draudzi brīdināja: turiet meitas mājās! Kambodžas misija 1993. gadā uz zilajām ķiverēm atstājusi ne tik drīz izdzēšamu iespaidu: ielas meitas, AIDS, narkotikas. Visu šo faktoru iespaidā bīskaps bija nobažījies par austrumtimorietēm. Tomēr, kā nevar vienā upē divreiz iekāpt, tā arī viens notikums divreiz nenorisinās. Austrumtimorā ANO spēkiem raizes sagādāja galvenokārt nesagatavotība bruņojumā, ja gadījumā sāktos asinsizliešana. Neilgi pirms referenduma tika atrisināta arī šī problēma, jo Austrālija, kas atrodas pavisam netālu no Austrumtimoras, Darvinas pilsētā bija sagatavojusi piecu tūkstošu vīru lielu specvienību. Ielūkojoties vēsturiskajās annālēs, mūs varbūt izbrīnītu šāds Austrālijas solis, jo tā bija viena no nedaudzajām rietumnieciskajām valstīm, kas atzina Austrumtimoras okupāciju. Tomēr šeit ir viens «bet»: Austrālijai un Indonēzijai bija izdevīgs divpusējs līgums par naftas un dabas gāzes ieguvi netālu no Timoras salas. Kāpēc gan Austrālijai būtu jāzaudē šis izdevīgais līgums? Savukārt tagad arī jaunajiem salas varas pārņēmējiem būs nepieciešami līdzekļi, un te nu Austrālija varētu pārņemt rūpes par «jauniņo» pasaules politikas nežēlīgajā placdarmā. Tādā gadījumā Austrumtimora būtu tikusi zem lielā Austrālijas spārna, kur jau sildās Papua – Jaungvineja.
Ja Indonēzijā gatavojas uzvarēt veselais saprāts, salu valsts varasvīri neriskēs, izraisot asiņainu konfliktu Austrumtimorā, ar ikgadējiem 5,9 miljardiem dolāru, ko kredītu un «dāvinājumu» veidā tā saņem no Rietumiem. Tomēr šī naudas summa, kas daudz nozīmē korupcijas un diktatūras novājinātas valsts politiķim, ne vienmēr kaut ko izsaka militāristam, kas uztur «kārtību» atsevišķā salā.
