Austrumu cīņas lielu popularitāti iemantojušas arī Jelgavā, tomēr daudz vairāk ir cilvēku, kuriem šī sporta joma ir sveša.
Austrumu cīņas lielu popularitāti iemantojušas arī Jelgavā, tomēr daudz vairāk ir cilvēku, kuriem šī sporta joma ir sveša. Tādēļ mēģināšu īsi pastāstīt par Austrumu cīņas mākslas vairāku virzienu līdzību un atšķirībām, par viena vai otra veida psiholoģiskajiem un sportiskajiem aspektiem, un arī par to izmantošanu pašaizsardzībā.
Sākumam informācija par pašiem populārākajiem cīņas virzieniem.
Uņu un kung-fu
Ikviens austrumu cīņu apskats noteikti sāksies ar ušu. Kas tas ir? Burtiskā tulkojumā no ķīniešu valodas «kara māksla». Pirmoreiz šis ter-mins parādījies mūsu ēras III gadsimtā. Sākotnēji ušu tika izmantots kā metodika karavīru apmācībā dažādos kaujas paņēmienos ar ieročiem un bez tiem. Nedaudz vēlāk šī cīņas metodi izplatījās tautā un sevišķu popularitāti ieguva atbrīvošanās cīņu laikā.
Paralēli elitārām un tautas kara mākslām attīstījās arī garīdznieku mācība par dzīves ilguma palielināšanu, izmantojot elpošanas vingrinājumus, gribas koncentrāciju, akupunktūru, pareizu ēšanu, arī teoriju par dzīvības enerģijas cirkulāciju cilvēkā. Šo teoriju apvienojums ar praktiskajiem paņēmieniem arī kļuva par pa-matu visaptverošajai ušu sistēmai, kas savukārt dalās iekšējā un ārējā.
Ārējie stili (taiczi-juaņ, sin-i, bagua) ir īpaši sarežģītas psihofiziskas sistēmas, kuru izkopšanas rezultātā cilvēks ne vien pilnveido savas pašaizsardzības spējas, bet izzina arī kosmosa noslēpumus. Šo stilu tehnika dod iespēju atvairīt katru neapbruņota pretinieka uzbrukumu. Meistaru tajos ir samērā maz, bet mācībām jāziedo vairāki desmiti gadu.
Ušu «iekšējie» stili parasti tiek saistīti ar leģendārā misionāra Bodhidharma vārdu. Viņš ieradās Ķīnā no Indijas VI gadsimtā un tur nodibināja Šaoliņas klosteri, kas joprojām skaitās visu budistu karamākslu centrs, ietverdams aptuveni 400 dažādu pamatstilu un skolu. Starp tiem paši populārākie ir tīģera, dzērves, dievlūdzēja, drakona un čūskas.
Apmācības laiks ir aptuveni no 15 līdz 20 gadiem, un to raksturo daudzu stundu ikdienas treniņi ar trenažieriem un vienatnē. Daudzus no šādiem treniņiem un cīņām esam redzējuši arī mūsdienu filmās par ušu (vai kung-fu). Jāpiebilst, ka termins kung-fu ir pārveidots vārda hun-fu sinonīms un Kantonas dialektā nozīmē «meistarība» vai «mācība».
Attiecībā uz videofilmām jāteic, ka lielākā daļa aktieru nav ušu supermeistari, bet tikai meistarīgi audzēkņi «Ķīnas operas skolā», kur māca arī skatuvisko ušu. Ir pavisam nereāli, kā to dažkārt rāda kino, apgūt vienu vai otru cīņas stilu divos trijos mēnešos. Ar to daļēji var arī izskaidrot, kādēļ ušu mode, kas uzplauka de- viņdesmito gadu sākumā, pakāpeniski apdzisa. Tā arī Latvijā ušu sekciju un klubu ir pavisam nedaudz salīdzinājumā, piemēram, ar karatē vai teikvondo, par kuriem turpmākajās publikācijās.
