(Sākums 1998. gada 29. decembra numurā) Karatē Ieguvusi plašu izplatību Ķīnā, karamāksla «pārsviedās» arī uz tuvējo Okinavas salu, kur, apvienojusies ar vietējām sistēmām, ieguva jaunu virzienu – Okinava-te (Okinavas roka).
(Sākums 1998. gada 29. decembra numurā)
Karatē
Ieguvusi plašu izplatību Ķīnā, karamāksla «pārsviedās» arī uz tuvējo Okinavas salu, kur, apvienojusies ar vietējām sistēmām, ieguva jaunu virzienu – Okinava-te (Okinavas roka). Kad Okinavu iekaroja japāņi, pirmais, ko viņi izdarīja, – aizliedza vietējiem iedzīvotājiem nēsāt aukstos ieročus. Tādēļ saliniekiem nācās mācīties, kā cīnīties pret līdz zobiem apbruņotajiem samurajiem ar kailām rokām. Stundām viņi slīpēja nāvējošo sitienu precizitāti, izkopjot kāju un roku veiklību. Par apmācības galveno mērķi kļuva paņēmienu augsta efektivitāte un īss apmācības laiks. Galu galā vietējo iedzīvotāju kaujas māku varēja salīdzināt ar īstu nāvējošu ieroci.
Mūsu gadsimta divdesmitajos gados karatē attīstībā īpaša loma bija japānim Gitinam Funakosi. Viņš bija tas, kurš izdomāja terminu «karatē» (tukšā roka), kas aizstāja iepriekšējo «okinava-te».
Bagātinājis sistēmu ar japāņu filozofiju un tradīcijām un sistematizējis paņēmienus, Funakosi radīja savu stilu – «šotokan karate-do», kur «do» nozīmē «ceļu uz pilnību» (augstāko patiesību). Turpmāk sīkāk aplūkosim šo un arī citus mūsdienu karatē stilus, bet vispirms – par pašiem svarīgākajiem aspektiem.
Pirmais no tiem – princips, ka «karatē nav pirmā uzbrukuma». Tas nozīmē, ka karatists tikai ar «dzelzs bloku» atbild uz pretinieka uzbrukumu. Nākamais pamatprincips – «viens sitiens – nāvējošs».
Treniņi iedalās pamattehnikas apguvē (kihon), kompleksi formālajos vingrinājumos (kata) un paņēmienu apguvē pārī (kumite).
Sporta karatē, kur pilnībā izslēgti dzīvībai bīstami paņēmieni, tiek praktizēta divcīņa, kurā uzvar tas, kurš iegūst vairāk nosacīto punktu. Sitieni tiek izdarīti kā ar rokām, tā ar kājām.
Džiudžitsu
Turpinot par japāņu tēmu, nevar nepieminēt seno samuraju klanu sistēmu – džiudžitsu. Šajā sistēmā, kas apvieno daudzas skolas un stilus, iekļaujas, pirmkārt, cīņas paņēmieni stāvus un guļus, bet ievērojama nozīme ir arī dažādiem sitieniem. Tiesa, sitieni kalpo tikai pretinieka uzmanības īslaicīgai novēršanai, lai pēc tam izdarītu izšķirošo sāpju vai žņaugšanas paņēmienu. Džiudžitsu tehnikā ietilpst arī liels skaits dažādu metienu.
Šīs sistēmas paņēmieni ir bīstami un pietiekami efektīvi aizsardzībā, bet treniņiem nepieciešama liela pacietība un izturība.
