Vēlēšanu gaitu Krievijā izskaidrot ir ļoti viegli – tur nav demokrātijas tradīciju. Vairums kaimiņu, izņemot mazu daļu, kas padzīvojuši ārzemēs, nemaz nezina, kas ir demokrātija, jo Krievijā tā nekad nav bijusi. Tas ir kā aizbraukt uz tuksnesi un brīnīties, kādēļ tur nav riteņu novietnes. Tas, ka komunistiem joprojām ir tik labi rādītāji, nozīmē vien to, ka Staļina smagā roka ir saistoša; galu galā arī Vladimirs Putins kā bijušais čekists radis uz visu skatīties no varas pozīcijām – panākt kontroli jebkuriem līdzekļiem. Protams, ka pieredzes trūkums ir arī mūsu problēma, jo diez vai vērts lepoties ar īso brītiņu līdz Tautas Vadonim Kārlim Ulmanim un divdesmit gadiem kopš neatkarības atgūšanas. Putins pie varas nāca jau 1999. gadā, kad kļuva par premjeru. Visai drīz sasaucis kopā visus oligarhus un pateicis, lai vairs nejaucas politikā, citādi būs slikti. Februārī lasījām politieslodzīto sarakstā iekļautā «vadītās demokrātijas» kritizētāja bijušā «Jukos» vadītāja Mihaila Hodorkovska vēstuli medijiem, ka, viņaprāt, Putins pēc ievēlēšanas sāks «precīzi mērķētas represijas pret opozīciju». Kā uzskata Krievijas politanalītiķi, visai lielas cilvēku daļas noskaņojums, līdzīgi kā daudzās citās autoritārās valstīs, ir krasi mainījies uz demokrātijas pusi un paredzamas plašas protesta akcijas, taču skaitliski tas būs nospiedošs mazākums; ne velti Kremlis iztika bez vēlēšanu otrās kārtas. Par spīti spiedienam, Gorbačova reiz sāktais demokrātijas ceļš nu ved atpakaļ pie totalitārām metodēm. Jaunievēlētā prezidenta «apsveicēji» par 40 dolāriem esot savesti ar autobusiem. Putins solījis turpināt «bez Gorbačova liberālisma lēkmēm». Jādomā, ka Putins Krieviju ir privatizējis, jo pārējos kandidātus apsveikšanas pasākumā ar asarām acīs viņš apvainoja mēģinājumā «uzurpēt varu». Viss liecina par to, ka Krievijā tuvākajos gados pēc būtības nekas nemainīsies un solītā «pakāpeniskā liberalizācija» domāta tikai masu nomierināšanai.
