Sveiks, ceļotāj! Manuprāt, ikvienam vismaz vienreiz mūžā gadījies stāvēt uz ceļa ar paceltu roku un klusībā lūgt katru garāmbraucošo, lai piestāj.
Sveiks, ceļotāj!
Manuprāt, ikvienam vismaz vienreiz mūžā gadījies stāvēt uz ceļa ar paceltu roku un klusībā lūgt katru garāmbraucošo, lai piestāj. Daži to dara tikai bezizejas situācijā, savukārt citi to dēvē par dzīvesveidu. Auto balsošanu varētu nosaukt par laimes spēli, kurā pārsteigumi gaidāmi ik brīdi. Kurš zina, cik ilgi balsotājam būs jāpavada uz ceļa un kāds būs svešinieks, kas laipni uzņems nosalušo vai gluži otrādi – saulē izslāpušo rokas cēlēju…
Zane
***
Nelielo studentu stipendiju un citu ekonomisko grūtību dēļ jaunā paaudze izvēlējusies netradicionālu pārvietošanās veidu – ceļot ar gadījuma mašīnām jeb balsojot.
Visbiežāk par ceļošanas līdzekli tiek izvēlētas automašīnas, transports, kas pārvietojas pa sauszemes ceļiem. Bieži studenti balso, lai no studiju vietas tiktu līdz mājām, jo lielākā daļa studējošo nāk no dažādām Latvijas malām. Nodzīvojušies pa lielpilsētu, iztukšojuši jau tā plānos maciņus, uz mājām viņi nokļūst ar laipnu šoferu palīdzību.
«Autostops» kā dzīves veids
Kas tas ir – «autostops»? Kas to izmanto? Kādi noteikumi jāievēro ceļā? Vai eksistē kāds efektīvs balsošanas veids?
Tagad vairs neviens nepateiks, kurš bija pirmais, kam ienāca prātā iziet uz ceļa un pacelt roku. Bet jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados ceļošana ar gadījuma mašīnām bija populāra amerikāņu jaunatnes lokā. Balsošana (angliski – «hich-hicking»), pēc oficiāliem datiem, eksistē jau septiņdesmit deviņus gadus – no 1923. gada 19. septembra. Ar laiku «autostops» izplatījās Eiropā un Padomju Savienībā.
Savu kulmināciju tas sasniedza sešdesmitajos gados, pateicoties brīvās mīlestības sludinātājiem hipijiem. Ar laiku pie mums tas izzuda. Protams, Eiropā un Amerikā jaunatne nepārtrauca šāda veida ceļošanu. Savu otro elpu «autostops» ieguva 90. gados.
Balsošanai nepārprotami ir ekonomisks raksturs, tomēr lielu daļu šāda pārvietošanās veida piekritēju motivē kāre pēc piedzīvojumiem, riska un jaunām iepazīšanās iespējām.
Dzīve vienmēr ir saistīta ar briesmām. Un balsošana ir lielisks veids, kā sevi pārbaudīt izturībā un izdzīvošanā. Varbūt šie vārdi skan skarbi, bet cik nav dzirdēti šausmu stāsti par cilvēkiem, kas redzēti iekāpjam mašīnā un pazuduši. Bet, kas neriskē, tas nedzer šampanieti!
Tomēr ir svarīgi ievērot noteikumus, balsojot nepazīstamas mašīnas. Labāk ceļot divatā, maksimums trijatā, jo lielākām grupām ir grūtāk nobalsot. Zināms, ka šajā nodarbē meitenēm labāk sokas: lielākā daļa šoferu ir vīrieši. Apģērbam ir jābūt ērtam. Un, protams, neizaicinošam, jo balsotāja mērķis ir laimīgi nokļūt izvēlētajā galapunktā, nevis iekulties nepatikšanās vai bēgt no iekārdināta šofera.
Visefektīvāk balsošana veicas dienā. Grūti mašīnu apstādināt uz maģistrālēm, ja neesi policists. Tur auto parasti brauc ar atļauto maksimālo ātrumu un reti kurš gribēs bremzēt, riskējot izraisīt avāriju. Arī uz tiltiem labāk nebalsot, jo tur auto vadītājam draud naudas sods par stāvēšanu.
Iepazinušies ar iegūto informāciju un rūpīgi izplānojuši maršrutu, varat sākt ceļojumu.
Ceļošanas maršruti
Visvieglāk un ierastāk ir braukāt pa Latviju – nav valodas un kultūras barjeru. Paredzama ir šoferu attieksme. Nav arī baiļu nomaldīties, jo visi mazāk vai vairāk ir ceļojuši pa dzimtās zemes ārēm.
Taču itin bieži balsošanu jaunieši izmanto ceļošanai pa Eiropu. Nauda, ko varētu izdot par autobusu un vilcienu biļetēm, tiek apzināti taupīta, jo gribas taču to izlietot kādā naktsklubā vai kafejnīcā. Visatsaucīgākie šoferi ir Spānijā un Portugālē. Arī Francijā un Itālijā par atsaucību nevar sūdzēties. Nezinu, vai tas saistīts ar senām balsošanas tradīcijām vai katolicisma ietekmēto kultūru, bet šajās zemēs balsošana «iet kā pa sviestu». Lai gan – es nezinu nevienu Eiropas valsti, kur būtu negatīva attieksme pret jauniešiem, kas ceļo šādā veidā. Interesantu gadījumu piedzīvoju Nīderlandē. Toreiz ceļoju viena, jo gribēju atpūsties no savas zemes aborigēniem. Devos vienatnē apceļot Eiropu. Mans maršruts bija klasisks – Amsterdama. Bez starpgadījumiem tiku cauri Polijai, lai gan daudz ir gadījies dzirdēt par šīs valsts sauszemes pirātiem, arī Vācijai laimīgi divu diennakšu laikā izbraucu cauri. Visbeidzot atrados kādus simts kilometrus no sava mērķa. Apstādināju ne vairs pirmā svaiguma zaļu opeli. Mani mašīnā laipni uzņēma gadus četrdesmit vecs kungs. Sākumā runājām standarta frāzes: no kurienes esmu, kā man patīk šī zeme un tā tālāk. Pēc kāda laika viņš man pajautāja, kā kultūra man patīk labāk – holandiešu vai vāciešu. Pieklājības pēc atbildēju, ka viņējā (viņš bija flāms). Nākamais jautājums mani apstulbināja: kāda pornogrāfija man labāk patīk – holandiešu vai vāciešu? Jā, es atbildēt nespēju. Bet viņš, it kā būtu jautājis par gluži ikdienišķu un pašsaprotamu lietu, pats arī atbildēja, ka vairāk cienot vācu pornogrāfiju. Šeit viņam esot pāris žurnālu – gan vācu, gan holandiešu –, lai es paskatoties un atbildot, bet viņš pa to laiku sevi apmierināšot. Jā, tas bija kaut kas… Pirmajā brīdī mēģināju nemanīti aiziet, jo, atzīšos, biju nobijusies. Tomēr, ziņkāres mākta, paliku. Tostarp viņš atvēra vienu no žurnāliem un netraucēti ķērās pie darba. Pēc skaļā kliedziena sapratu, ka drīz varēsim turpināt ceļu. Pēc pāris stundām mēs bijām Amsterdamā, visu ceļu runādamies par ikdienišķām lietām, it kā nekas nebūtu bijis.
Kāda šofera stāsts
Kādas ir šoferu domas par balsotājiem? Vai viņi labprāt ņem savā auto svešinieku? Aptaujāju vairākus šoferus, bet publicēšanai izvēlējos sarunu ar Denisu Larku. Viņš dzīvo Rīgā, bet darba darīšanās bieži brauc uz Jelgavu. Kā zināms, Rīgas – Jelgavas šoseja ir pilna balsotājiem. Lielākoties tie ir studenti, kas mācās Rīgā, bet dzīvo Jelgavā.
Cik bieži tu savā sarkanajā «VW Passat» uzņem balsotājus?
Daru to gandrīz katru reizi. Protams, ja mašīnā ir vieta. Man patīk ceļabiedri. Un jaunieši, kurus vedu, parasti ir jautri un interesanti sarunu biedri. Tā ierastais ceļš liekas īsāks.
Pēc kādiem principiem tu izvēlies balsotājus?
Kā jau teicu, man patīk jautri cilvēki. Patīk arī glītas meitenes. Ir bijis pat gadījums, ka ar vienu meiteni, ko reiz uzņēmu savā mašīnā, sarunāju satikšanos. Aizgājām uz kino, atpūtāmies. Pēc tam gan vairs neesam redzējušies.
Vai ir gadījies palūgt izkāpt no mašīnas kādu īpaši nejauku balsotāju?
Nē, par laimi, nav. Es apstājoties redzu, kas tas ir par cilvēku.
«Autostopu» skola
Ceļojot ar «autostopu», var iegūt grandiozu pieredzi, jo katrs atsevišķs ceļojums ir īpašs notikums. Ceru, ka mans stāsts noderēs visiem ceļot mīlētājiem, bet īpaši – jauniem, viegli pamudināmiem uz pārmaiņām un pēc īpaša komforta nealkstošiem.
