«Zemgales Ziņu» redakcija saņēma kāda jaunieša vēstuli, kas pauda nepatiku pret ceļu policiju, tās darbiniekiem, kā arī gauso un sarežģīto policijas darbu.
«Zemgales Ziņu» redakcija saņēma kāda jaunieša vēstuli, kas pauda nepatiku pret ceļu policiju, tās darbiniekiem, kā arī gauso un sarežģīto policijas darbu. Noskaidrojot arī otras puses viedokli, lūdzām Ceļu policijas Jelgavas nodaļas darbiniekus sniegt savu komentāru.
Vai tā vajadzēja?
Esmu divdesmitgadīgs jaunietis, kuram autovadītāja tiesības ir vēl pavisam «svaigas» – 19 mēnešu vecas. Kopš pašam ir sava mašīna, uz ceļa policijas apturēts biju četras reizes (acīmredzot esmu no tiem vadītājiem, kas CSN (red.piez. – ceļu satiksmes noteikumi) respektē). Pēdējās trīs reizes – vienkārši, lai pārbaudītu dokumentus, taču pašu pirmo – tikko biju atdzinis savu jauno mašīnu no Rīgas. Jelgavā pie gaisa tilta bija kārtējie policijas «vārti». Pārbaudot dokumentus, atklājās, ka esmu aizmirsis iegādāties zīmi «80», un džentlmeņi no manis aizņēmās piecus latus. Tāda ir mana «vizītkarte». Tālāk par to, uz ko attiecas virsraksts.
Pirms dažām dienām, 15. martā, stāvvietā veicot atpakaļgaitas manevru, pieredzes trūkuma un slikto laika apstākļu dēļ nenovērtēju to, kur mana (nebūt ne īsā) mašīna apstāsies. Rezultātā auto aizmugurējā bampera stūris iespieda durvis papuvušam fordam, kas stāvēja neatļautā vietā – pastaigu lakumā. Diemžēl tās vadītāju par paviršu un pie visa vainīgu nedrīkst saukt – zīme, kas tur aizliedz iebraukt un apstāties, kā jau tas pie mums ierasts, sen jau ir izcelta. Pirms ieradās tās īpašnieks, kāds patriotiski noskaņots «golfists» jau bija izsaucis policiju. Policists ar fantastiski sagrabējušu «Latviju» ieradās tieši pēc stundas un 17 minūtēm. Ar acu skatienu novērtēja, vai es neesmu lietojis alkoholu (pat vienu alu izdzēris mašīnai tuvumā neeju). Tad abus cietušus auto sāka fotografēt kā astoņpadsmitgadīgas modeles. Pēc tam pie sevis paaicināja cietušo, lai rakstītu paskaidrojumu, kā viss notika (bet viņš tak ne velna neredzēja!). Pēc pusstundas bija mana kārta. Godīgi visu, kā bija, uzrakstījis, pie reizes vēl parakstot neticami biezu protokolu, saņēmu no policista kunga nepārprotamu mājienu: es tagad esot ieķēpājies līdz ausīm. Vadītāja apliecību konfiscēja uz sešām dienām. To atgūt 21. martā tiku ielūgts uz Pētera ielu, kur noskaidrosies precīzs soda naudas apjoms, kas ir 50 līdz 100 latu.
Taču ar to murgs vēl nebeigsies. Tuvākajā laikā mani uzlūgs «uz kafiju» arī uz «Latgarants» centrālo biroju Rīgā, lai kungi varētu noskaidrot tieši no pirmavotiem, kādēļ 24 stundas pirms sadursmes mans auto nebija apdrošināts (mašīnu es izmantoju reti, tādēļ apdrošinu to tikai tad, kad plānoju izbraukt). Tādēļ arī rodas jautājums – vai noskrāpētas krāsas un vienu iespiestu durvju dēļ vajadzēja sacelt tik lielu jezgu, ko man pašam ilgi neizdosies «sagremot». Vēl tikai gribu novēlēt visiem saviem kolēģiem (-ēm) braukt uzmanīgi un cienīt vismaz CSN, un, ja tiešām notiek kaut kas nelāgs, padomājiet, varbūt vadītājiem ir vērts vienoties savā starpā, nevis ar vienu telefona zvanu iedarbināt šo vienmēr izsalkušo un negausīgo policijas aparātu. Vismaz rokas netrīcēs un prāts būs mierīgāks.
Linards
