Aveņu un Viktorijas ielā pietrūkst asfalta un kanalizācijas, taču ne lepnuma par dzīvesvietu.
Dokumenti liecina, ka 20. gadsimta sākumā Jelgavai piegulošā Svētes pagasta Lauksargu un Jaunlauksargu māju saimnieki daļu savu ganību izpārdeva apbūves gabalos. Droši vien tolaik nevienam nevarēja ienākt prātā, ka pēc gadiem septiņdesmit vecajās ganībās izveidosies vesels pilsētas rajons, ko sauc par Aveņciemu. Tajā ir ap pusotra simta privātmāju, gaļas kombināts, pāris veikalu, autoservisa uzņēmums. Pilsētas plānā skatoties, Aveņciemu ierāmē Savienības, Lāču, Platones iela un Lietuvas šoseja. Gluži tukša Lauksargu un Jaunlauksargu māju apkārtne neesot bijusi arī pirms simts gadiem. Novadpētnieki lēš, ka Aveņciema apkaimē (precīzi vieta nav zināma) 1895. gadā bija uzbūvēta estrāde 4. Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, kura kopkori veidoja trīs tūkstoši dziedātāju. Drīzāk avis nekā avenesDiezgan droši var apgalvot, ka ar avenēm ne Aveņciemam, ne tajā ietilpstošajai Aveņu ielai nav nekāda sakara. 1939. gadā Aveņciemā dzimušais uzņēmējs Pēteris Baranovskis atceras, ka pēc kara Aveņu ielā dzīvojusi dzelzceļnieku Avenu ģimene. Tas, viņaprāt, izskaidro vietvārda izcelsmi. P.Baranovska vienaudzis Viktorijas ielas pastāvīgais iedzīvotājs Latvijas Lauksaimniecības universitātes docents Zigurds Miķelsons teic, ka Avenieku ciems tur atradies jau 20. gadsimta sākumā. Šāds nosaukums parādās 1914. gadā zīmētajā viņa mājas zemes robežu plānā. Z.Miķelsons domā, ka vietvārds varētu būt saistīts ar to, ka apkārtnes purvainajās pļavās, kādas gan tur vairs neatrast, ganītas aitas jeb avis. Netieši to apstiprina fakts, ka pēc Otrā pasaules kara vai katrā Aveņciema sētā turētas govis, audzētas cūkas. Tad jau nebūtu brīnums, ka kādu laiciņu agrāk tur audzēja arī aitas. Kādā veidā Avenieku ciems pārtapa Aveņciemā, pagaidām vēsture klusē. Taču Viktorijas ielai, kas padomju laikos tika pārdēvēta par Padomju ielu, nosaukums, kā uzskata Z.Miķelsons, varētu nākt no Jaunlauksargu saimnieka meitas Viktorijas Koks vārda. Aveņciems nav žēlots pasaules karu ugunīs. Viena no pirmajām bērnības atmiņām Z.Miķelsonam ir mirklis 1944. gada jūlija dienā, kad tika bombardēta Jelgavas stacija. Toreiz viņš ar vecomāti gulējuši Viktorijas ielas grāvī, jo pāri gāzusies padomju bumbvedēja izšauta ložu krusa. Dažas dienas vēlāk Aveņciemu postījuši vācu dedzinātāji.Pirmā pasaules kara liecinieksDīķis Viktorijas ielas malā vēl šodien liecina par baiga sprādziena izrauto bedri Pirmā pasaules kara beigās 1919. gada janvārī. Novadpētnieks Aldis Hartmanis stāsta, ka tolaik latviešu sarkano strēlnieku pārspēka priekšā Jelgavu atstājis vācu landesvērs un Oskara Kalpaka komandētais nacionālo spēku bataljons. Lai aizturētu pretinieku, ticis uzspridzināts Lielupes tilts, kā arī kādā Viktorijas ielas mājā ierīkotā munīcijas noliktava, kuras krājumus atkāpjoties nav varēts paņemt līdzi. Pēc A.Hartmaņa apkopotajām ziņām, sprādziens bijis tik jaudīgs, ka no gaisa triecienviļņa cietis pat Jelgavas cietums, kas atrodas nepilnu kilometru atstatus. Aveņciemnieki ievērojuši, ka Viktorijas ielas dīķis ir tik dziļš, ka pat karstākajās vasarās neizžūst. Landesvēra sapieru pārinodarīto vēl šodien piemin Lija Bakāne no Viktorijas ielas. Viņa kopā ar mazbērniem dzīvo vectēva 1921. gadā būvētajā mājā. Arī ēka, kas kopā ar munīciju uzspridzināta, piederējusi viņas dzimtai. Solīts ierīkot kanalizācijuPēc Otrā pasaules kara Aveņciemā atsākās rosība. Z.Miķelsons un P.Baranovskis atceras, ka Aveņciema puikas, kopskaitā ap piecpadsmit, vēl neapbūvētajās pļavās spēlēja futbolu, bet ziemā uz Platones upes ledus – hokeju. Sāncenši bijuši puikas no Mīzalciema. Tā tolaik sauktas baraku rindas, kas atradās Lietuvas šosejas pretējā pusē aiz pareizticīgo baznīcas un graudu elevatora (mūsdienās tur palikušas vairs tikai noliktavas). Pēc kara, kad nopostītajā pilsētā trūka dzīvokļu, Mīzalciemā tikuši izmitināti iebraucēji no austrumiem. Ne visai glaimojošais apdzīvotās vietas nosaukums, pēc P.Baranovska domām, varētu būt saistīts ar to, ka ciemā sausās tualetes atradās ārpus barakām. Jāpiebilst, ka kanalizācija, par spīti pašvaldības agrāk dotiem solījumiem, ne Viktorijas, ne Aveņu ielā nav izbūvēta vēl šobaltdien, tādēļ katrai mājai ir sava nosēdaka. Tie laiki, kad ziepjūdeņus bija pieņemts pludināt grāvī un tādā veidā laist tālāk uz Platoni, sen aizgājuši. Vairums no tagadējām Aveņciema mājām būvētas pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados. Kopš tā laika Viktorijas ielā dzīvo Gunta Skridule, kuras ģimenes māju uzcēla vecāki Alfons un Zenta Indriksoni. Tolaik dzīvokļus pirmkārt piešķīra iebraucējiem, tādēļ vietējiem bieži vien nekas cits neatlika kā celt privātmājas. Gunta un viņas vīrs Elmārs atceras tos laikus, kad Aveņciems «smaržoja» pēc tuvējā gaļas kombināta un, pūšot ziemeļu vējam, arī pēc maizes ceptuves. Rindas ar kolhoznieku automašīnām, kas veda uz kautuvi cūkas un govis, dažkārt stāvējušas līdz gaisa tiltam. Gaļas kombināts strādā arī šodien, taču Elmārs neatceras, ka beidzamos desmit gados turp būtu vesta «dzīva gaļa». Uzņēmums pārsvarā pārstrādā izejvielu, ko ieved sasaldētu, bieži no ārzemēm. Sešdesmito gadu sākumā maizes kombinātā par krāvēju strādājis arī Elmārs pats. Tolaik, tā sauktajos Hruščova laikos, ar maizi, sevišķi baltmaizi, bijis diezgan trūcīgi. Vienam lauku veikalam dienā pienākusies tikai kaste ar četrdesmit baltmaizes klaipiņiem. Daudz pazīstamu cilvēkuAveņciema dzīvi ietekmē dzelzceļa tuvums. Tur mīt dzelzceļnieku ģimenes, no ciema pāri sliedēm iet nelegāla taciņa, kas pa taisnāko ceļu (nevis apkārt pa gaisa tiltu) aizved Grēbnera parka virzienā. Taciņas gājējus gan Pašvaldības policija ik pa laikam sodot. E.Skridulis atceras vairākas dzelzceļa avārijas, no kurām, viņaprāt, bīstamākā notikusi astoņdesmito gadu sākumā, kad strupceļā no sliedēm noskrējušas trīs amonjaka cisternas un manevrējošā lokomotīve, kuras vadītājs pēkšņi nomiris. «Paldies Dievam, amonjaks toreiz neizplūda, citādi Aveņciema varēja nebūt,» teic Elmārs. Aveņciemā iedzīvotāji gadu gaitā ir diezgan mainījušies. Vecie teic, ka daudz esot pasvešu jaunatnācēju. Septiņdesmitajos gados bagātākais Viktorijas ielas iedzīvotājs bijis kāds Romualds, romu tautības vīrs, kurš tolaik viens no pirmajiem Jelgavā nopircis padomju laikos prestižās automašīnas «Volga» jauno modeli GAZ 24. Romualds gan E.Skridulim toreiz atteicis, ka patiešām bagāts esot gaļas kombināta lopu pieņēmējs Rozentāls, kas dzīvoja Savienības ielā. No sabiedrībā pazīstamākiem ļaudīm Aveņciemā agrāk dzīvojusi ārste Maija Lucava, uzņēmēja Aija Rancāne. Uzņēmēju Dehniku un Krastenbergu ģimenes tur dzīvo arī tagad. Aveņciemniece ir arī Ādolfa Alunāna muzeja vadītāja Maija Matisa. Pie vietējiem pieskaitāms Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Uldis Ivans, kuru deviņdesmitajos gados divreiz ievēlēja par pilsētas galvu. L.Bakāne no Viktorijas ielas uzskata – Aveņciemā ģimenes un dzimtas stiprāk nekā citviet turējušās un turas kopā.
