Domājot par aviokatastrofu, kurā sestdien gāja bojā Polijas prezidents Lehs Kačiņskis un vēl 96 cilvēki, nozīmīgs ir cilvēciskais faktors. Savā lidotāja praksē esmu vedis Latvijas Valsts prezidentus Gunti Ulmani, Vairu Vīķi-Freibergu, Valdi Zatleru un izjutis atbildību, cik svarīgi ir ievērot prezidenta vizītes protokolu, kaut, protams, primārās ir lidojuma drošības prasības. Cilvēciski saprotu, ka apkalpe ļoti vēlējās nosēdināt lidmašīnu protokolā paredzētajā Smoļenskas kara lidlaukā «Severnij». Kaut arī lidotāji zina, cik strauji mēdz mainīties laika apstākļi, iespējams, kaut kāda nozīme bija faktam, ka 40 minūtes pirms katastrofas «Severnij» sekmīgi nolaidās Polijas prezidentu pavadošā lidmašīna ar žurnālistiem. Katastrofu veicinošs faktors bija tas, ka Polijas prezidenta lidmašīna tika pieņemta militārajā lidlaukā, kas atšķirībā no civilajiem ir sliktāk aprīkots (Smoļenskas civilajā lidlaukā gan nav iespējams pieņemt tādas lielās lidmašīnas kā TU-154). Pats reiz esmu sēdies lidlaukā «Severnij» un zinu, ka drošības prasības tur paredzēja, lai, sākot nosēšanos, apkalpe ierauga skrejceļu vai uz to norādošās ugunis vismaz 1000 metru attālumā. Parasti civilajiem lidlaukiem šis minimālais drošības attālums ir 200 – 550 metru. Pieņemu, ka apkalpe sāka nosēšanos, vēl nesaredzot skrejceļu. Mirklī, kad lidmašīna aizskāra kokus un ietriecās zemē, tās ātrums bija ap 270 – 280 kilometru stundā. Tādēļ katastrofā nav izdzīvojošo. Man trūkst informācijas, bet pieļauju, ka lidlauka skrejceļu iezīmējošie prožektori varēja būt zemākas kvalitātes. Turklāt pamanīt skrejceļa ugunis miglainā dienā ir daudz grūtāk nekā miglainā naktī. Lidmašīnas nosēdināšanas brīdī lidotājiem ir ļoti svarīgs vizuālais kontakts ar skrejceļu vai to apzīmējošām ugunīm. Valdis Ābele, lidmašīnas kapteinis
