Kas mums ir 16. marts? Pareizāk būtu vaicāt, ko mēs par to zinām, kāpēc tas vieniem ir svēts, citiem nolādēts, bet vairums neziņā paraustīs plecus.
Kas mums ir 16. marts? Pareizāk būtu vaicāt, ko mēs par to zinām, kāpēc tas vieniem ir svēts, citiem nolādēts, bet vairums neziņā paraustīs plecus. Pirms daudziem gadiem 1944. gada pavasarī Krievijā pie Veļikije Lukiem latviešu leģions izcīnīja vienas no asiņainākajām kaujām Otrā pasaules kara laikā. Visi, kam bijusi patiesa vēlme, varēja jau sen uzzināt, kas bijis 1943. gadā dibinātais latviešu leģions un kāda bijusi tā vieta SS ieroču vienībās. Uzzināt patiesību, jo publicēts pietiekami daudz dokumentu, vēsturnieku pētījumu un pašu tālo gadu notikumu dalībnieku atmiņu.
Nākas secināt, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas zināmā mērā esam krituši otrā galējībā. Var saprast pašus leģionārus, kuru gadu no gada paliek arvien mazāk… Atmiņas nezūd, tām ir nepārejoša vērtība. Runa par to, ka viņi un viņu paveiktais tagad kļuvis par maiņas monētu politiķu un ap to “šiverējošo” cilvēku vidū. Paši dzīvi palikušie leģionāri to jau sen sapratuši, tāpēc šajā dienā, 16. martā, nekādas plašas atzīmēšanas nesāk. Ja nu vienīgi aiziet uz kapiem pie saviem kritušajiem kauju biedriem. Tad nu pie darba jau pāris gadus ķērušies patriotiskiem saukļiem aizsegušies radikāļi. Turklāt ne tikai tā saucamo patriotisko daļu pārstāvošie. Diezgan veikli to izmanto visi, kam nepieciešama kārtējā jezga un Latvijas vārda piesaukšana negatīvā nozīmē.
Arī vakar sevi par sabiedrisku dēvējošā organizācija “Klubs 415” rīkoja Rīgas pašvaldības atļautu gājienu līdz Brīvības piemineklim. Protams, kā jau varēja sagaidīt, cita sabiedriskā organizācija “Dzimtene – krievu nacionālā savienība” rīkoja citu pasākumu. Tas bija pašvaldības nesankcionēts pikets pie tā paša Brīvības pieminekļa. Galu galā izcēlās nekārtības, kuru laikā likumsargi esot aizturējuši 29 cilvēkus. Pēc policijas sniegtās informācijas, pasākumos pie Brīvības pieminekļa bijuši aptuveni 2000 cilvēku, no kuriem 300 – leģionāru atceres pasākumu dalībnieku, 200 – sabiedriskās organizācijas “Dzimtene – krievu nacionālā savienība” rīkotā piketa antifašisma atbalstam dalībnieku, bet lielākā daļa vienkārši vērojuši notiekošo. Interesanti, ka Dzimtenes (kādas?) vārdu nesošā organizācija Rīgā ieguvusi astoņas domes deputātu vietas no sešdesmit. Šajā “domubiedru” pulciņā apvienojušies gan līdz šim politiski caurkritušā Sergeja Žuravļova, gan eiroskeptiķu, gan Alfrēda Rubika partiju pārstāvji. Izmantojot negaidīto situāciju, viņi tad arī noorganizēja minēto incidentu. Nemaz nav jāšaubās, ka jau laikus netālu bija nostājušies Krievijas televīziju filmētāji, bet ar mikrofoniem rokās intervijas ķēra to korespondenti. Turklāt, ticamākais, tās sniedza pašlaik “miermīlīgo” “bišu” pārstāvji. Jāsaka, situācija Rīgā izveidojusies interesanta. Turpmāk kreisajā flangā skaļo nemiera cēlāju lomu varēs uzņemties tieši “dzimtenieši”, kamēr “bitenieku” pārstāvji uz viņu fona izskatīsies pēc nevainīgiem jēriem.
Pirms 9. maija, kad uz Maskavu būs jādodas mūsu prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai, šāds skaļš starptautiski noskanējis troksnis nudien nav vajadzīgs. Pikets gan bija, bet nesankcionēts. Tātad kārtējo reizi neviens par notikušo nopietni neatbildēs?
