Latvijā ētisku vērtējumu parasti pauž jau par notikušiem politiskiem procesiem. Par to, cik godīgs, taisnīgs un adekvāts savu pienākumu izpratnei bijis konkrēts politiskās rīcības akts, šķiet, pirmsvēlēšanu tracī nebūtu pieklājīgi runāt.
Latvijā ētisku vērtējumu parasti pauž jau par notikušiem politiskiem procesiem. Par to, cik godīgs, taisnīgs un adekvāts savu pienākumu izpratnei bijis konkrēts politiskās rīcības akts, šķiet, pirmsvēlēšanu tracī nebūtu pieklājīgi runāt. Politiskās, tāpat kā profesionālās (ārstu, policistu, žurnālistu, ierēdņu), ētikas standarti Latvijā ir ļoti nosacīti, nereti tos piesauc tikai tad, kad «mundiera gods» prasa, bet katrā ziņā ne sistemātiski.
Pagājušoceturtdien iznāca pabūt kādā interesantā konferencē, kur tās dalībnieki, galvenokārt valsts pārvaldes darbinieki, sprieda par to, kāda ir Latvijas pārvaldes ētika. Rezumējums: viedokļi dažādi, bet kopējā «bilde» neskaidra. Taču, iespējams, neskaidrību rada pašreizējie apstākļi. Proti, manuprāt, pašlaik svarīgāk par valsts pārvaldes ētiku ir analizēt politisko partiju rīcības (ne)ētiskumu, izmantojot visdažādākās metodes, lai pievilinātu vēlētājus. Turklāt, kas ir interesanti, mums ir visādi ētikas kodeksi, bet 90. gados tā arī nav tapis kaut kas līdzīgs ētiskas kontroles mehānismam politisko partiju kontekstā. Varbūt nemaz nevajag šādu mehānismu? Varbūt. Re, līdz šim iztika bez visādiem kopējiem ētikas standartiem, ies nu tagad plēsties.
Politisko partiju aktivitāšu ētiskais vērtējums nav sīkums. Minēšu tikai divas tendences, kas sakarā ar politisko partiju aktivitātēm nav pietiekami publiski diskutētas un palikušas kā pašsaprotams fakts.
Pirmkārt, tā ir valsts amatpersonu rīcībā esošo publisko resursu izmantošana, tādējādi pirms vēlēšanām atgādinot vēlētājiem par konkrētās iestādes labajiem darbiem. Taču, nebūsim naivi, ne jau par ministrijas ierēdņu labo darbu runā šāda pašslavināšanās. Tas ir tipisks partiju sabiedrisko attiecību stratēģijas elements. Tā, piemēram, satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs (« Latvijas ceļš» – «LC») visai latviešu tautai lapelēs atgādina, cik ceļu remontēts un cik vēl paredzēts. Mēs informējam sabiedrību – aiz šādas idejas slēpjas A. Gorbunovs. Būtībā līdzīgā situācijā šādu argumentu izmanto ikvienas partijas pārstāvis, kas strādā augstos amatos. A. Gorbunova gadījumā «sabiedrības informēšana» izmaksā akurāt 10 500 latu. Informēt var nemitīgi, taču, ja šāda krāšņa un samērā dārga informēšanas kampaņa notiek pirmsvēlēšanu karstumā, tad to var uztvert ne savādāk kā tikai cenšanos izāzēt sabiedrību, liekot tai aizmirst, ka pašvaldības no Autoceļu fonda pēdējos gados ielu remontam ir saņēmušas tikai santīmus. Sabiedrību grib āzēt arī «tēvzemieši», pēkšņi, kad reitingi neko labu nesola, pieprasot grozīt budžetu.
Partiju nostāja ir nelokāma – Bojāra juniora (LSDSP) prēmijas skolotājiem un skolnieku vizināšana bez maksas, Astras Milles parodija par Edvīna Inkēna («LC») dziļo personības analīzi grāmatas formā, grāmatu dāvināšana – tas viss un daudz kas cits nekādā gadījumā nav politiskā reklāma. Smejies vai raudi, bet tā sanācis… pilnīgi nejauši, pirms vēlēšanām.
«Cik tik iespējams, prasiet no partijām, no katra kandidāta konkrētas atbildes jūsu konkrētās, tieši jums svarīgās lietās. Uz katru solījumu prasiet – kad?, no kuras bļodas? un cik?» Viktors Avotiņš atgādina «sabiedrības informēšanām» tik neaktuālu nostādni (NRA, 30.08.2002.).
Otra tendence ir tautas barošana ar lētiem kultūras pasākumiem, uz kuru fona politiskās partijas «copē» neziņā apkārt klaiņojošās balsis. Mani izbrīna, cik derdzīgu koncertaģitāciju spēj uztaisīt partijas, lai tikai par sevi atgādinātu. Tipiska situācija: dziedošiem aktieriem samaksā naudu, tie atnāk, nodzied, kāds funkcionārs pastāsta, par ko jābalso, un aiziet! Diemžēl jāpiekrīt komunikācijas ekspertu sacītajam, ka 8.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa ir vienkārši neciešami banāla un tajā nav ne smakas no politiķu vēlmes diskutēt par problēmām. Prieks, ka vēl ir tādas «Milžu cīņas» Latvijas Televīzijā, kur dziedoņus un mērkaķoties pratējus žurnālisti noliek pie vietas.
Par šīm tendencēm nediskutēja nedz pirms 6., nedz 7. Saeimas vēlēšanām. Patiesībā tikai pašu politisko partiju rokās ir šo tradīciju lauzt. Tak šādus lauzējus visbiežāk uzskatīs par naiviem politiskiem aktieriem, un Latvijas politikas ētika paliks tikpat relatīvs jēdziens, kāds tas bija līdz šim.
