Vērojot un vērtējot 16. marta notikumus iepriekšējo mēnešu vispārējā satraukuma kontekstā, secinājums var būt tikai viens: ažiotāža bija nevietā.
Vērojot un vērtējot 16. marta notikumus iepriekšējo mēnešu vispārējā satraukuma kontekstā, secinājums var būt tikai viens: ažiotāža bija nevietā. Sākot ar Prezidenta un deputātu aktivitātēm, premjera izteikumiem un beidzot ar dažnedažādu sabiedrisko organizāciju uzsaukumiem un paziņojumiem – tas viss līdzinās vētrai ūdensglāzē.
Vētras nebija. Bija sakāpināta interese, atsevišķu cilvēku neadekvāta uzbudinātība, taču tas neizpaudās nekārtībās vai vardarbībā. Deputāta Urbanoviča paziņojumu no Saeimas kanceles par gaidāmo asinspirti 16. martā šodien jau var uzlūkot kā tīšu provokāciju.
Cilvēki pie Brīvības pieminekļa pulcējas jau divas stundas pirms leģionāru gājiena. Pārspriests tiek viss – Latvijas vēsture, kari, atsevišķas cīņas, bankā pazaudētie tūkstoši Brīvības pieminekļa atjaunošanai, politika, skolas… Vieniem tā ir iekšēji patiesi svēta diena, tāpat kā 18. novembris. Otriem – vieta un laiks, kad izkratīt sirdi, vēl citiem – savdabīga teātra izrāde, par kuru nav jāmaksā noteikta biļetes cena.
Ir arī aktieri, kas apmierina izrādi alkstošos. Līdzīgi skrejošai aģitbrigādei labi organizēta 10 līdz 15 cilvēku grupa pārvietojas te vienā, te otrā Brīvības pieminekļa pusē; atritina plakātus, viens otram pasniedz saburzītas lapiņas ar dziesmu tekstiem un pēc kormeistara mājiena laiž vaļā. «Stavai, strana ogromnaja» mijas ar «Orļonok, moi orļonok», tad – «Ļuģi mira, na minutu staņķe» un atkal «Stavai, strana ogromnaja»… Acīs – truls fanātisms, vai gluži otrādi – neaprakstāma vienaldzība («A mņe čto?»). Vienā vietā programma izpildīta, un pensijas vecuma mītiņotāji jož uz citu vietu. Brīdi – pie Brīvības pieminekļa, tad – uz Kronvalda parku.
Ir arī cita tipa aktieri – melni tērptie skūtgalvji, kas, šķiet, vīpsnā par visu un tomēr uzmana jebkuru skaļāku vārdu pārmaiņu, straujāku žestu. Gaida izdevību?
Izdevību atrast grūti, jo policijas spēki ir iespaidīgi. Kaut arī ziņots, ka kārtības uzraudzītāji būs tikai formās, tomēr uzvalkos tērptu un par visu «ieinteresētu» jauniešu ir daudz. Tikko notiek kāda grupēšanās, tā pie redzamākā «līdera» ir klāt «kāds», kurš klusu, bet uzstājīgi atgādina: tā gan nevajadzētu, pilsoni… Laikam jau pagājušā marta pieredze ir devusi sava veida mācību, jo drošības struktūras šoreiz strādā salīdzinoši perfekti – bez liekas spēka demonstrēšanas, taču noteikti.
Visnemierīgākie ir žurnālisti. Šķiet, vesels bars «paparaci» medī izdevību, sensāciju, 1. lappuses «naglu». Leģionāru gājienam tuvojoties Brīvības piemineklim, iesākumā redzami tikai vieni žurnālisti, kas aplipuši ap kolonas priekšgalu. Visbeidzot policija spiesta maigi «atspiest» enerģiskos ceturtās varas pārstāvjus.
Politiķi, kas jau tā nejēdzīgi politizējuši šo atceres pasākumu, nu «taisa» politiku gājiena fonā. Cits caur citu sniedz intervijas un skaidro, cik ļoti viņi atzīst un aizstāv leģionārus…
Otrpus Brīvības piemineklim gadu septiņdesmit vecs latvietis ar joni izritina plakātu: «Paldies SS leģionāriem, kas grāva kureliešus, darba ļaužu armijas, lai Hitleram piederētu pasaule un Latvija būtu brīva no…» Tieši tajā brīdī garām plūst ziedus nolikušie gājiena dalībnieki. Cilvēki apstāj vīru, kas tur plakātu, un mēģina izprast uzrakstītā jēgu. Jauns žurnālists steidz pierakstīt – plakātā slavināti leģionāri un Hitlers…
Vēstures zināšanas nav tikai mūsu problēma. Tas nereti ir arī mūsu varas nesēju vājums. Uzrakstā ietverto ironiju izprot tikai nedaudzi…
Trīs policijas darbinieki un vēl divi privātā grozās riņķī kā gaidīdami pavēli. Tā nāk no gājiena dalībnieces, kas tieši vēršas pie policijas un jautā, kādēļ jūs to pieļaujat?
«Pavēli» saņēmuši, policisti satver piketētāju un stiepj uz mašīnu. Nelāgs skats – tādi braši tēvaiņi cīnās ar večuku, taču policisti ir korekti un uz spērieniem un sitieniem neatbild, tikai cenšas ierobežot aizturētā kustības. Simboliski: «berta» ir baltā krāsā.
Pretī Laimas pulkstenim apmēram desmit cilvēku grupa saskaņoti nomaina parastās cepurītes pret speciāli šūtām svītrainām cietumnieku micēm, izritina garu plakātu, kurā ir sauklis par 55 miljoniem fašisma upuru. Skaitlis gan ir neprecīzs, taču ārvalstu un pašmāju žurnālistu ātrās reaģēšanas vienībai tas ir labs kumoss. Dažas minūtes, līdz kameras un fotoaparāti paspējuši iemūžināt eksprespiketu, un cepurītes nozūd, plakāts tiek saritināts, komanda izklīst. Pārāk jau organizēti…
Gājiens plūst vairāk nekā stundu. Skan arī dziesmas. Atšķirība starp «Es dziedāšu par savu tēvu zemi…» un «Stavai na smertnij boi» ir pārāk uzkrītoša, lai paliktu nepamanīta. Tāpat kā atšķirība starp rupju spēku, trulu, ārpus kultūras stāvošu fanātismu un no savas kultūras avotiem dzirkstošu garīgumu…
