Ar interesentu rindu Jelgavas pilsētas bibliotēkā ceļu pie lasītājiem sākusi “Baiba” – grāmata par sabiedrisko darbinieci, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, LLU profesori, profesora Pētera Rivžas kundzi, kā arī četru mazbērnu vecmāmiņu Baibu Rivžu. No vienas puses, tas ir pētījums, ko recenzējuši trīs zinātņu doktori, no otras, – dokumentāls dzimtas stāsts, kas bagātināts ar Baibas Rivžas kolēģes un literātes Rasmas Urtānes fantāziju. Vēstījums iesniedzas laikā līdz 18. gadsimtam, kad 1797. gadā pie Daugavas Sēlpils pagastā piedzima Juris Grasbergs – Baibas Rivžas vecvecvectēvs. Taču “Baibas” pamatā ir dienasgrāmata, ko viņa sākusi rakstīt 1961. gadā un turpina vēl aizvien. Saistībā ar šīs grāmatas iznākšanu publicējam sarunu ar Baibu Rivžu.
– Kā jūs sākāt rakstīt dienasgrāmatu un vai tiešām to darāt katru dienu? Kā dienasgrāmatas rakstīšana maina dzīvi? Jūsu dienasgrāmatā pieminētā ebreju meitene Anna Franka dienasgrāmatu rakstīja ar domu dokumentēt holokaustu, vēstīt par to pasaulei? Vai arī jūsu dienasgrāmatai ir kāds virsmērķis?
Sākot dienasgrāmatu, es atšķirībā no Annas Frankas nedomāju par to, kas pasaulē notiek un kāda būs nākotne. Tolaik dienasgrāmatas rakstīšana varbūt zināmā mērā bija modes lieta. Daudzām meitenēm bija atmiņu klades, kur skolasbiedri tika aicināti atstāt kādu ierakstu. Taču es kā tāda kārtīga skolniece ņēmu nopietni skolotāju Elzas Milleres un Ainas Rusmanes pamudinājumu rakstīt dienasgrāmatu. Skolotājas uzsvēra, ka dienasgrāmatas rakstīšana palīdz veidot savu izteiksmes stilu jeb rokrakstu, rosina iztēli. Sākumā rakstīju varbūt ar pienākuma sajūtu – ja esi apņēmies kaut ko darīt, tad arī apņemšanos pildi. Pamazām tas izauga paradumā. Jau vēlāk esmu lasījusi, ka dienasgrāmatas rakstīšanas procesā cilvēks psiholoģiski atbrīvojas no sliktajām emocijām. Dienasgrāmata gan tolaik bija, gan tagad ir mana draudzene. Es vienu laiku pat to saucu vārdā Vaida. Varētu jau teikt, ka dienasgrāmatai manā dzīvē ir bijusi psihologa loma. Tā palīdzēja celties, kad es pati sev neticēju. Tā lika pasmaidīt, kad gribējās raudāt. Tā skuma un priecājās reizē ar mani.
Protams, kļuvu vecāka, jo vairāk bija darbu un pienākumu, jo grūtāk katru dienu kaut ko uzrakstīt. Dienasgrāmatā veidojās pārtraukumi. Bet tomēr visu laiku iekšējā balss manī saka: “Sveiciens tev no dienasgrāmatas! Sveiciens tev no dienasgrāmatas!” Dienasgrāmatas rakstīšanai esmu izmantojusi gaidīšanas laiku lidostās un lidojot. Kādreiz kaut pāris teikumu esmu iemetusi arī garlaicīgākās sanāksmēs. Dienasgrāmatu novirzīju vairāk brīviem vai arī tiem brīžiem, kad sirds pilna un gribējās visu to izrunāt. Visvieglāk to bija izstāstīt dienasgrāmatai. Tā visam piekrita, visā atbalstīja, nekad nenodeva un vienmēr bija līdzās. Tagad jāsaka milzīgs paldies manām skolotājām Rusmanei un Millerei, ka man izveidojās tāds dzīvesbalsts.
Pārlasīt savu dienasgrāmatu sāku, strādājot pie grāmatas “Baiba”. Impulss izveidot šādu ne tikai dzimtai noderīgu grāmatu nāca no manas mammas krustmeitas Neldas Brūveres Neretā. 85 gadu vecumā viņa 2017. gadā kopā ar Neretas bibliotekāri Lidiju Ozoliņu izveidoja grāmatu “Neretas saule, Sibīrijas vēji. Ērgļu-Brūveru dzimtas stāsts”, kurā vēsta par savas dzimtas likteņiem un piedzīvoto Neretā un izsūtījumā Sibīrijā.
Lasot dienasgrāmatu, brīžiem smējos par sevi, brīžiem gribējās izsaukties: “Ak tu trakais skuķis!” Par dažām epizodēm brīnījos – vai tā tiešām esmu es? Taču savulaik rakstītais lika pārdomāt, kā esmu veidojusies kā meitene, kā vidusskolniece. Tagad varu secināt, ka manas meitas attiecībās ar mani bija daudz ideālākas, nekā attiecībās ar savu māti esmu bijusi es. Vēl šodien atceros, kā abas ar mammu stāvējām guļamistabā un viņa teica: “Zeltiņ (Baibas mīļvārds vecāku ģimenē – red.) manu, kas ar tevi notiek!?” Es viņai gribu apķerties ap kaklu un teikt, ka pati nesaprotu, kas ar mani notiek, tomēr stāvu, lūpas sakniebusi, galvu nokārusi, un nesaku neviena vārda. Manām meitām nebija tādas pusaudžu krīzes, bet man bija!
– No kurienes jums tas varenais krampis jau bērnībā kaimiņienes Benitas tantes raksturojumā? Kur radās tāda vēlēšanās un ambīcijas saņemt augstāko novērtējumu, būt pirmajai? Piemēram, 1961. gada 10. maijā jūs dienasgrāmatā rakstījāt: “Biju krosā, dabūju 5. Nodevu sacerējumu. Atkal riebīgais 4. Jālabojas vingrošanā.” Bet 31. maijā ieraksts: “Liecības. Es esmu teicamniece! Cik esmu laimīga! Mēs iesim uz kino.” Arī iesauka skolā jums bijusi Baigi Gudrā. Vārdu sākumburti tāpat kā Baibai Gūtmanei …
Es domāju, ka vieglā galva, labā atmiņa, enerģija man ir dota no Tā Kunga – no dzimtas, no senčiem. Mani ir ļoti grūti nokausēt. Ja galīgi grūti ir gājis, tad stundu paguļu, un atkal viss ir kārtībā. Manas personības tapšanā īpaši jāuzsver vecāku loma. Viņi rosināja iegūt vērtīgu izglītību un piemērotu profesiju. Mamma teica: “Baibiņ! Tu vari apprecēties ar visbagātāko cilvēku pasaulē, tomēr tev ir jābūt pašai nodrošinātai. Tu nekad nedrīksti lūgt kādam palīdzību. Arī savam vīram ne. Tev jābūt tik stiprai, ka tu vari viņam aizdot kabatas naudu, ja tā aptrūkstas. Nedrīkst palaist dzīvi vējā.”
Es cenšos arī saviem bērniem un studentiem stāstīt, ka mums katram ir iedots potenciāls. Katram! Tikai tas ir dažādās jomās. Mums katram ir jāatrod, kur savu potenciālu likt lietā. Toreiz mani virzīja mammas vārdi. Nesen mācītājs Juris Rubenis vienā no saviem slavenajiem sprediķiem teica, ka tam, kurš atrod dzīvē savu vietu, Dievs uzsmaida.
– Lūdzu, vēl pastāstiet par Jelgavas 2. vidusskolas skolotājiem, kuriem jūsu dzīvē bijusi svarīga nozīme!
Jelgavas 2. vidusskola bija izcila, tajā dzīvoja Grestes tradīcija: “Ja tavā priekšā ir aizvērtas durvis, tas vēl nenozīmē, ka tu netiksi iekšā. Ja tavā priekšā uzcelta sēta, tad tikai tāpēc, lai tu pierādītu, ka tai vari tikt pāri.” Mūsu skolotāji bija izcilas personības. Mana pirmā klases audzinātāja bija Ārija Luce. Viņa mums bija kā mamma – sirsnīga, saprotoša, atbalstoša. Vidusskolā īpaša loma bija matemātikas skolotājam Jānim Jeskem. Viņa sieva matemātikas skolotāja Valija devītajā klasē ģeometrijā man lika četriniekus un ar to dzina izmisumā. Bet tad Valija devās bērna kopšanas atvaļinājumā, un viņu sāka aizvietot viņas vīrs skolotājs Jānis Jeske. Viņš vadīja arī matemātikas fakultatīvās nodarbības. Kad es atnācu studēt uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, tad augstāko matemātiku 1. kursa līmenī jau zināju. Profesors Rūdolfs Ozoliņš mani atbrīvoja no eksāmena. Bet Jelgavas 2. vidusskolas fizikas skolotājam Žanim Ābelītem es sadedzināju ommetru. Neko nepārmeta! Lai tik bērni mācās, lai cīnās! Patika ķīmija, ko pasniedza Regīna Siņeviča. Ģeogrāfiju mācīja Alfrēds Oga, sava darba fanātiķis, pie kura nebija viegli dabūt teicamu atzīmi. Viņa kabinets skolas pašā augšējā stāvā bija tik bagātīgi iekārtots. Irēna Sončika mācīja krievu valodu. No viņas man ir palicis uzskats, ka daiļliteratūru vajag lasīt oriģinālvalodā. Tā es arī krieviski lasīju Turgeņevu, Puškinu. Arī angļu valodā, ko mums pasniedza skolotāja Velta Kreicberga un direktore Zenta Oga, es centos lasīt oriģinālvalodā. Tolaik no angļu literatūras bija pieejama Agati Kristi. Angļu valodas olimpiādē vienu gadu pat uzvarēju Latvijā. Pēc tam, kad pavērās valsts neatkarības iespējas un es biju LLU Ekonomikas fakultātes dekāne, ļoti noderēja tas, ka jau skolā biju labi apguvusi angļu valodu. Mēs pirmie no Latvijas 1992. gadā iesaistījāmies ES atbalstītajā “Tempus” programmā. Dabūjām mācību līdzekļus, datorus un kopētāju.
Jelgavas 2. vidusskolā sports bija goda lieta. Henrijs Kress, mūsu klases audzinātājs, Valdis Lagzdiņš sekmīgi attīstīja rokasbumbu. Notika sacensības mākslas vingrošanā. Sports deva pašdisciplīnu un pārliecību – ja neveicas šoreiz, tad ir jācīnās, lai veiktos nākamreiz. Es, šķiet, vienīgā no klases aizgāju trenēties pie agrākās 2. vidusskolas skolotājas Elzas Krūmiņas. Taču regulāri mēs, četras draudzenes, gājām slēpot uz Garajiem kalniem, peldēt uz Svētes upi.
– Pēc ieraksta dienasgrāmatā var spriest, ka vidusskolas nobeigumā, kad bija jākārto eksāmeni, spriedze bija milzīga. 1968. gada 5. jūnijā jūs rakstījāt: “Rīt man pats svarīgākais eksāmens, matemātikas raksti. Kā mierināt sevi? Jūra, nāc pie manis! Man vajadzīga visu jūsu palīdzība. Nāciet man blakus, un grūtais kļūs viegls! Pēc 24 stundām es jau droši zināšu rezultātus. Kaut es nekļūdītos! Cik labi būtu, ja es sajustu, ka varu izrēķināt! Kaut būtu viegli uzdevumi.” Jelgavas 2. vidusskolu pabeidzāt ar sudraba medaļu, zelta tomēr ne. Kādēļ?
Tādēļ, ka matemātikas eksāmenā uzdevumu izrēķināju ar citu paņēmienu, nekā to bija paredzējuši uzdevuma sastādītāji. Eksāmena atzīme netika samazināta, bet zelta medaļas vietā tika piešķirta sudraba.
Pēc izlaiduma 1968. gada 28. jūnijā Baiba dienasgrāmatā rakstīja: “.. Šorīt es raudāju, domāju – kāds tukšums. Mūsējie visi pašķīrās. Mēs norunājām tikties Oktobra svētkos. Vai es aiziešu? Skola, skola, daudz tu man devi, daudz ņēmi. Tu man devi mīlestību, tad atņēmi to.. grūti, grūti redzēt, kā šķiras klasesbiedri. Kā es dzīvošu tālāk? Kur aiziešu? Kādi būs mani nākamie draugi? Šeit es biju Baiba Gūtmane, un visi rēķinājās ar to, bet tur? Nākotnē? Ko es raudu? Man jābūt laimīgai, un es būšu.”
Turpinājums sekos
