Iznākusi grāmata par akadēmiķes Baibas Rivžas dzīvi.
Sākums 10. decembra numurā
– Kur, pabeidzot vidusskolu ar sudraba medaļu, mācīties tālāk? Grāmatā “Baiba” stāstīts, ka latviešu valodas un literatūras skolotāja Aina Rusmane jums ieteica studēt filoloģiju, ģeogrāfijas skolotājs Alfrēds Oga – ģeogrāfiju.
Man ļoti patika arī ķīmija, ko biju mācījusies pie skolotājas Regīnas Siņēvičas. Ķīmijas olimpiādēs satiku vēlāko kolēģi Vulfu Kozlinski, kas mācījās Jelgavas 1. vidusskolā un tagad ir ekonomists, profesors, Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas (RISEBA) prorektors. Man ļoti patika arī vēsture, ko 2. vidusskolā pasniedza Krieķes kundze. Visu mūžu esmu lasījusi vēstures grāmatas, sevišķi tās par ievērojamu cilvēku dzīvi.
– Taču no matemātikas skolotāja Jāņa Jeskes jums bija stingrs nosacījums, ka jāturpina mācības Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē.
Jā, un es atvērto durvju dienā aizbraucu uz universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti, taču kaut kā nejutos tur gaidīta. Telpas nešķita mājīgas. Tas mazināja manu vēlēšanos iet tur mācīties. Paliku Jelgavā. Kāpēc tā notika? Tā varbūt ir dažādu apstākļu sagadīšanās.
Pēc vidusskolas beigšanas 1968. gada vasarā aizbraucu arī uz Rīgas Civilās aviācijas institūtu, kur studenti staigāja formā un mācības notika tikai krievu valodā. Uzzinot, ka esmu beigusi vidusskolu ar sudraba medaļu, institūtā mani solīja pieņemt bez iestājeksāmeniem – lai tik es nāku. Kaut gan pēc vispārējās kārtības medaļniekiem bija jāliek viens eksāmens, un, nokārtojot to teicami, no pārējiem esi atbrīvots. Taču, man atbraucot mājās no aviācijas institūta, māte dusmojās: “Ne tāpēc es bērnu audzināju, lai tas pa pasauli nezin kur aizietu! Nekāda civilā aviācija! Jāmācās tepat!”
– Galu galā arī iestājāties tepat – Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Matemātikas skolotājs Jānis Jeske gan par to nepriecājās.
Viņš nerunāja ar mani divus gadus. Mēs parasti satikāmies grāmatnīcā. Viņš regulāri gāja skatīties un pirkt jaunās grāmatas, un mamma arī man atļāva tās pirkt. Atceros, ka grāmatnīcā viņš izlikās mani neredzam, vienkārši pārgāja pie cita plaukta. Tikai pēc diviem gadiem mēs kļuvām atkal draugi. Tikāmies atkal grāmatnīcā. Sadevāmies rokās, un skolotājs teica: “Tava izvēle, bet es ceru, ka veiksmīga.”
Par to, ka izvēlējos studēt ekonomiku, varu pateikties arī mammai, kas mudināja izraudzīties praktiskas lietas. “Ekonomika – tā ir tā pati matemātika, tikai daudz praktiskāka,” viņa teica. Savukārt paps vēl piebilda: “Ko, tu iesi studēt uz Rīgu, LVU?! Ko tu tur darīsi?! Tur taču ir vienas meitenes! Kur tu tur vīru dabūsi? Paskaties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā – zēni no laukiem, strādīgi, centīgi, mērķtiecīgi. Starp viņiem var būt tavs vīrs.
Katrai meitenei, ejot uz augstskolu, ir divi uzdevumi: viens ir iegūt diplomu, otrs – vīru. Liels jautājums, kurš svarīgāks! (Smejas.) Bet dzīvē tiešām ir divas nopietnas izvēles – tava profesija un tavs dzīvesdraugs. Varbūt dzīvesdraugs ir pat svarīgāks. Kaut mainīt var abas divas izvēles. Dzīvesdrauga mainīšana gan ir daudz sāpīgāka nekā profesijas mainīšana.
– Toreiz iestājāties fakultātē, kas Lauksaimniecības akadēmijā bija tikko izveidota. Pirmais kurss.
Jauna fakultāte, jauns dekāns – Voldemārs Strīķis. Interesanti. Tomēr šaubījos. Uzņemšanas dokumentus iesniedzu, šķiet, priekšpēdējā dienā. Uz manu vienīgo iestājeksāmenu matemātikā aizgājām abas ar mammu. Piepeši atklājās, ka mājās esmu aizmirsusi pasi. Taču eksāmena vadītājs docents, vēlāk profesors, Rūdolfs Ozoliņš mani atcerējās no skolēnu olimpiādēm, un es tiku ielaista. Mamma metās ar taksi pēc pases. Kad viņa atbrauca atpakaļ, es jau biju gandrīz visu uzrakstījusi. Dabūju teicami, un vairāk iestājeksāmenu man nebija jākārto.
Vēl pirms mācību gada sākuma mums, 25 Ekonomikas fakultātē uzņemtajiem studentiem, Jelgavas pilī trešajā stāvā bija pārrunas ar dekānu Voldemāru Strīķi un profesoru Jāni Vanagu. Gājām kabinetā pa vienam. Man trāpījās runāt tieši ar Jāni Vanagu. Viņš uzcienāja ar konfektēm un saistībā ar manu vidusskolas sudraba medaļu iedvesmojoši teica: “Jūs, Gūtmane, būsiet mūsu zelta fonds!”
No Baibas Rivžas ierakstiem dienasgrāmatā 1968. gada vasarā – šaubu un pārdomu laikā par to, kur pēc vidusskolas pabeigšanas mācīties tālāk.
“Dzīvi nodzīvot vajaga prast,
Tā ir gara un vienmēr par īsu.
Lai tev izliekas vienmēr par maz
Grūtas uzvaras laimīgo trīsu.”
(O.Vācietis)
Vasarā es sapņos stāvēju ceļu krustojumā. Pirmā ceļa sākumā grambas, smiltis, bet tad tas kļūst gludāks un gludāks, beidzot kā sudraba lente aizvijas tālumā. Otrs – no sākuma dažus metrus smiltiņām nobārstīts, bet vēlāk māls, dubļi, līdz apvārsnim – krūmiņi, purvs. Vai tik es neesmu izvēlējusies otro.
– Sākusi mācības augstskolā, 1968. gada 17. novembrī dienasgrāmatā rakstījāt: “Man ir jauni biedri, un nevarētu teikt, ka slikti. Augstskola ir milzīga, es tajā izkūstu un pazūdu pa daļiņām, varbūt tāpēc te man ir vieglāk nekā skolā. Pašlaik vēl cīnos par savu “es”, reizēm nekas nesanāk, bet es likšu stikliņu pie stikliņa un mozaīka būs gatava, taču, kāda tā būs, tas atkarīgs no manis. Rīt man peldēšanas sacīkstes.” Lūdzu, pastāstiet par saviem kursabiedriem!
Mēs bijām ļoti draudzīgs kurss. Kursa vecākā bija Vija Meldere. Par labu draudzeni man kļuva Gunta Neilande, tagad Saulāja. Viņa arī bija teicamniece, abas bijām vietējās – jelgavnieces. 22 meitenes, puišu tikai trīs. Mārtiņš Treimanis, viens no četriem vai pat pieciem brāļiem, ko mamma izaudzināja viena. Es vienmēr viņu apbrīnoju. Visiem dēliem bija laba izglītība. Visiem labas balsis. Mārtiņš pēc Latvijas valsts atjaunošanas kļuva par “pagastveci” dzimtajā Vidzemē, Katvaru pagastā. Tad vēl arī puiši – Juris Zlaugotnis un Antonijs Žuks. Juris strādā Kandavas Komunālajos pakalpojumos. Antonijs apprecēja jelgavnieci Ritu Ozolu, arī mūsu fakultātes absolventi, un strādāja Grebņevas kontrolpunktā, bet Ritiņa visu mūžu ir uzticīga Malnavas koledžai. Viņa tur ir ļoti atzīta pasniedzēja. Draudzību esam saglabājuši visu mūžu, vēl tagad katru gadu rīkojam kursa salidojumu.
– 1968./1969. gadu mijā jūs dienasgrāmatā ierakstāt lūgumu: “Atstāj man, 1969., kaut ko tādu, kas mirdzētu cauri gadiem arvien. Norunāts?“ Pēc tam 16. janvārī seko traģisks ieraksts: “Rīt Ozoliņa sievai bēres. Savādi, ļaudīm tādas bēdas, bet dzīve neapstājas. Cilvēki iet, smejas, it kā nekas nebūtu noticis.” Var saprast, ka tas rakstīts saistībā ar traģisko katastrofu 1969. gada 12. janvāra svētdienā, kad Raiņa ielā 9 sprāga gāze un sagruva daļa daudzdzīvokļu mājas. Katastrofā gāja bojā 41 cilvēks, tostarp 14 bērni. Padomju Savienībā it kā nenotika katastrofas, negatīvais tika noklusēts.
Rūdolfs Ozoliņš bija mans matemātikas pasniedzējs. Es viņu ļoti labi zināju. Starp katastrofā bojāgājušajiem bija arī viņa sieva un meitiņa. Šķiet, ka to svētdien mēs kopā ar draudzenēm Pasta salā slēpojām. Protams, es nevarēju pieņemt, kā tā var būt, ka ir notikusi tāda briesmīga traģēdija, bet viss it kā turpinās. Katastrofa tiek noklusēta, nekas nav noticis. Tas ir raksturīgs tam laikam, kad visiem prasīja būt apmierinātiem un laimīgiem. Ja kāds domāja citādi, tad tas tika apspiests.
– Domājot par padomju nebrīves laiku, – 1972. gadā Rīgā studentu teicamnieku salidojumā, kur piedalījāties kopā ar Guntu Neilandi, esat piefiksējusi, ka pieņemšanā Latvijas PSR Augstākajā Padomē (tagadējā Saeimas namā) visas augstākās personas runā ar studentiem krieviski. Latviešu valoda nav pienācīgā godā.
Tas bija tāds savāds laiks. Bet ģimenē un Jelgavas 2. vidusskolā mums, protams, bija latviska vide. Krievu valodu es biju iemācījusies no kaimiņu bērniem. Un attiecībā pret pašu valodu man nav nekādu iebildumu, valoda ir skaista, un ikvienas valodas zināšanas ir vērtība. Tāpat katrā tautā ir sirsnīgi un labi cilvēki un ir citādi. Taču tāda bija tā laika politika, un mēs to pieņēmām. Kaut palika arī neatbildēti jautājumi. Visu mūžu atceros pasākumu studentiem – priekšmetu olimpiāžu uzvarētājiem. Dalībnieki tika intervēti, un, kad viens no intervētajiem atbildi uz jautājumu sāka: “Es domāju…”, sarunu vedējs jeb moderators studenta atbildi pārtrauca, sakot: “Jums nav jādomā. Jūsu vietā citi domā.” Tad es iekšēji protestēju, ka tā nav pareiza nostādne – gribēt, lai sabiedrībā ir nedomājoši, pakļāvīgi locekļi.
Tad vēl augstskolā kādā 4. kursā, 70. gadu sākumā bija konkurss par iespējām pusgadu stažēties Amerikā. Mans rezultāts konkursā bija ļoti labs, taču uz Ameriku es netiku. Mani izsauca uz kabinetu, kāds tolaik pilī bija, un Valsts drošības komitejas pilnvarota persona paskaidroja, ka es diemžēl nevarēšot braukt. Kad jautāju iemeslu, bija tāda drusku minstināšanās un vīrietis teica: “Jums ir radi ārzemēs.” Tas bija melots. Ne pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, ne arī tagad neviens rads no ārzemēm ar mani nav kontaktējies… Taču to es toreiz neteicu, un saruna beidzās.
– Kaut uz Ameriku jūs nelaida, Ļeņina stipendiju tomēr nevarēja nepiešķirt.
To, šķiet, piešķīra otrā kursa beigās. Lai saņemtu Ļeņina stipendiju, četrus semestrus vajadzēja būt absolūtam teicamniekam. Akadēmijā mēs bijām trīs stipendiāti. Pati stipendija – 150 rubļu – manā dzīvē neko sevišķu nemainīja. Naudu atdevu mammai, un viņa to pielika ģimenes budžetam. Mamma mani visu mūžu ir atbalstījusi. Nekad neesmu cietusi trūkumu vai jutusies trūcīgāka nekā pārējie. Vienīgi, kad pēc augstskolas un arī aspirantūras beigšanas sāku strādāt, mana asistenta alga izrādījās mazāka nekā Ļeņina stipendija. Tā tas bija noteikts; kamēr iegūts zinātniskais grāds, jauns zinātnieks tiek atalgots ļoti zemu. Kursabiedri, kas aizgāja par kolhozu galvenajiem grāmatvežiem, saņēma krietni vairāk, arī dzīvokli turklāt.
– Jūs 1969./1970. gadu mijā esat rakstījusi: “Vēl trīsdesmit gadu, un sāksies jauns gadsimts, un mēs rakstīsim: 2000. gads. Cik nepierasti! Man būs jau 50! Vai es būšu laimīga, vai spēšu sevi visu ziedot darbam, mērķim, vai nenožēlošu aizvadītos gadus, vai neteikšu: ”Ak, ja laiks nāktu atpakaļ, tad dzīvotu citādāk, veiktu vairāk?” Tālāk Raiņa citāts: “Ņems, kas atdos,/Veiks, kas zaudēs,/Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Vēl kāds 1969. gada 5. novembra ieraksts: “Par Ekonomikas fakultāti daudzi iesmej – papīru grauzēji. Šodien man Aija teica: “Kādreiz arī tu lasīsi tur lekcijas.” Ak, kaut viņas vārdi piepildītos! Bet kāpēc viņa tā teica? Es zinu tik maz – kā mucā dzīvoju. Turklāt tik bezgalīgi daudz informācijas mēs palaižam gar ausīm. Prast piespiest sevi, mācēt plānot laiku! Negulēt līdz desmitiem un neraut līdz trijiem naktī, bet sākt laikus. Kad es to iemācīšos?!”
Domāju, ievērojamu cilvēku biogrāfiju lasīšana mani pieradināja pie domas, ka katra diena ir svarīga un ka lielākā vērtība katra dzīvē ir dotais laiks. Kā tu to izmanto? No pašas jaunības mans vadmotīvs bija maksimāli izmantot laiku, kas ir atvēlēts. Nedrīkst gulēt tik ilgi, kā gribas. Grāmatas nedrīkst tik daudz lasīt, cik gribētos. Ir pašai jāizdara tas un tas. Jaunībā gan skolā, gan augstskolā es visu laiku sevi šaustīju. Vēlākos gados sevi vairāk pieņēmu – kāda esmu, tāda esmu –, bet skolas un studiju gados biju maksimāliste. Taču lekciju lasīšana Ekonomikas fakultātē, ko man “pareģoja” Aija Vagare 1969. gada novembrī, piepildījās – tā arī notika. LLA, ar kuru esmu kopā vēl šodien (tagad LLU – red.), bija mana laimīgā loze. Tā man deva profesiju un labu vīru.
Turpinājums sekos
