Iznākusi grāmata par akadēmiķes Baibas Rivžas dzīvi.
Sākums 10. decembra numurā
– Hronoloģiski sanāk, ka pirmā jūs pievērsties zinātnei aicināja Matemātikas katedras docente Austra Brigmane?
Jā, tas bija otrajā kursā. Beidzās docentes Brigmanes lekcija, un īsi pirms starpbrīža viņa nopietni teica: “Gūtmane, paliec, mums nopietni jārunā!” Tajā laikā Austra Brigmane gatavoja savu zinātņu kandidāta disertāciju par matemātiskās statistikas metožu izmantošanu lauksaimniecībā. Docentei bija radusies doma šajā darbā iesaistīt arī mani. Tad nu es viņas vadībā rēķināju, kā dažādu kultūraugu ražība korelē ar augsnes novērtējumu. Bija jāvāc dati un jātaisa regresijas vienādojumi, un galu galā darbs noveda arī pie mana diplomdarba temata, ko izstrādāju docentes Brigmanes vadībā.
– Docente Austra Brigmane bija vēlāk pazīstamā politiķa Augusta Brigmaņa māte…
Arī Augusts pabeidza mūsu fakultāti. Es biju kādā trešajā kursā, kad viņu uzņēma. Atceros, ka reflektantus pēc iestājeksāmeniem sauca uz pārrunām ar fakultātes dekānu un citiem fakultātes pārstāvjiem. Varēja taču būt tā, ka, piemēram, trim reflektantiem ir vienādas iestājeksāmenu atzīmes, un tad šī saruna izšķīra, kuram dot priekšroku. Tolaik Augusts bija liels sportists. Atceros, dekāns Voldemārs Strīķis jautāja, vai viņš piedalīsies sacensībās, kad būs jācīnās un jāaizstāv fakultātes gods. Augusts teica: “Jā, jā, es cīnīšos, darīšu visu, ko vajadzēs!” Profesors Strīķis tad lēnā balsī noteica: “Tad jau redzēs…” (Smejas.)
Ar Austras Brigmanes vadīto diplomdarbu piedalījos jauno zinātnieku konkursā. Ar referātu uzstājos Ukrainas galvaspilsētā Kijevā. Atceros, kā kastaņi ziedēja Kreščatikā. Pēc docentes ieteikuma mana diplomdarba recenzents bija Latvijas Universitātes profesors Oļģerts Krastiņš, bet diplomdarbu aizstāvēšanas komisiju vadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta profesors Benjamiņš Treijs. Viņš togad tika uzaicināts strādāt Jelgavā un kļuva par manu zinātņu kandidāta un vēlāk arī doktora disertācijas vadītāju, būtībā – otru tēvu.
– Kā ritēja studijas aspirantūrā? Ar ko tās atšķīrās no mūsdienu doktorantūras?
Tolaik aspirantūra atšķirībā no mūsdienu doktora studijām ir vairāk individuāls zinātniskais darbs. Pašam jāsagatavojas eksāmeniem, un pašam arī jāsadala laiks pētniecībai – disertācijas, tagad teiktu promocijas darba, rakstīšanai.
Apmēram pusotra gada garumā man vajadzēja reizi divās nedēļās braukt uz Rīgu pie profesora Treija uz mājām un rādīt, ko esmu izdarījusi. Centība ir laba lieta, bet pārlieka centība tomēr nav visai laba. Tikai tagad es saprotu, ka nebija labi, ka svētdienas rītā jau astoņos rītā zvanīju pie profesora dzīvokļa durvīm Rīgā, Gorkija ielā 117 (tagad Krišjāņa Valdemāra iela). Profesoram neļāvu svētdienas rītā pagulēt. Bet viņš neteica neko, un es allaž klāt biju kā nagla. Profesors bija precējies ar Valēriju Hriščanoviču, pēc tautības polieti. Ar viņiem kopā dzīvoja arī sievasmāte. Viņa tad rītos cienāja mani ar pankūkām un tēju. Pēc tam mēs ar profesoru strādājām līdz vēlai pēcpusdienai. Runājām arī par dzīvi. Kāpēc profesors Treijs strādāja ar mani svētdienās? Citās dienās viņš varēja būt ļoti aizņemts.
Mūsdienās attiecības starp doktorantiem un promocijas darbu vadītājiem ir lietišķākas. Tomēr es profesora Benjamiņa Treija iespaidā cenšos, lai arī manas attiecības ar doktorantiem būtu sirsnīgas. Atceros, ka reiz, kad profesoram iebildu, ka nevaru paspēt visu izdarīt, viņš deva padomu: “Celies vienu stundu agrāk!” Profesoram Treijam pieder arī vārdi, ka zinātne ir līdzīga greizsirdīgai sievai, kas nevēlas, lai vīru interesē vēl kas cits. Disertācijas tapšanas laikā jaunajam zinātniekam ir jākoncentrējas zinātniskajam darbam, nekādas citas intereses nedrīkst būt.
– Blaumanis rakstīja, ka žogam, ko uzceļ prāts, jūtas viegli kāpj pāri. Un jums tomēr parādījās intereses, kas bija ārpus topošās disertācijas, – neklātienes aspirants, agrākais Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes students Pēteris Rivža. Grāmatā “Baiba” Rasma Urtāne apraksta piedzīvojumu, kā vēl studiju laikā Pēteris jūs pavadīja uz mājām.
Pēteris augstskolā un Studentu zinātniskajā biedrībā, ko es vadīju, bija zināms. Viņš tolaik sāka aizrauties ar kibernētiku. Reiz kafejnīcā “Perpetuum mobile” (mūžīgais dzinējs – latīņu val., tagad tur atrodas klubs “Četri balti krekli”) notika “Jautro un asprātīgo” konkurss. Piedalījās Pētera fakultātes “mehi”, viņš pats bija kapteinis, bet es – žūrijā. Pētera komanda uzvarēja, un pēc tam notika dejas. Pēteris mani uzlūdza, mēs dejojām, un tad viņš teica, ka pavadīs mani uz mājām. Es atbildēju, ka nekur tālu nav jāiet, jo dzīvoju turpat – pāri pagalmam 6. kopmītnēs (tagad tur pārsvarā dzīvo Lauksaimniecības fakultātes studenti). Drošu prātu kopā ar Pēteri gāju kopmītnē iekšā. Pa ceļam sasveicinājos ar komandanti, un pie kādas istabiņas durvīm mēs šķīrāmies. Domāju, viņš zināja, ka esmu jelgavniece, taču pasmaidīja un neko neteica. Pēc manas mammas ierosmes vēlāk mums bija jau viens nopietnāks randiņš. Mamma iedeva naudu iešanai uz restorānu “Lielupe” un ieteica Pēteri pārbaudīt, vai viņš nav tāds, kam patīk alkohols, un vai nav arī skops. Mamma sacīja: “Lietus lāse var sadrupināt cietāko akmeni, bet dzērāja sirdij tu neko nepadarīsi. Ar laulībām var kalnā kāpt un var arī bezdibenī krist.” Restorānā pasūtīju karbonādi un divas glāzes vīna. Man bija pieteikts skatīties, kā Pēteris dzers – pa drusciņai vai citādi, varbūt vēl vienu glāzi prasīs? Tagad liekas savādi, ka tolaik, mācoties augstskolā jau trešajā vai ceturtajā kursā, restorānā es biju pirmo reizi. Ar kursabiedriem bijām gājuši tikai uz kafejnīcām. Restorāns skaitījās “supergrandiozo”. Mūsdienās ir citādi. Mani mazbērni, šķiet, jau gada vecumā ir bijuši restorānos. Bet toreiz… Pēteris vīna glāzei pat nepieskārās. Ko nu!? Mamma naudu iedevusi (mājai cēlām otro stāvu, dzīvojām taupīgi). Vai tad mātes dotais būs nomests zemē! Ņēmu un pati izdzēru abas glāzes. Vēlāk, kad to mammai atstāstīju, viņa bija šokā. Taču mūsu pazīšanās un draudzība ar Pēteri par mīlestību sāka vērsties vēlāk.
Pēteris ir par mani divus gadus vecāks. Viņš agrāk par mani ieguva augstskolas diplomu un pieņēma docenta Rūdolfa Ozoliņa piedāvājumu strādāt par asistentu Matemātikas katedrā, to apvienojot ar neklātienes studijām aspirantūrā. Taču tajos nebrīves laikos bija noteikta kārtība, ka Lauksaimniecības akadēmijas puišus pēc augstskolas pabeigšanas iesauca armijā. Studiju laikā viņi reizi nedēļā mācījās Kara katedrā, un tiem bija piešķirta leitnanta pakāpe. Iepriekš Pēterim teica, ka viņam dienests būs Rīgā štābā, bet nez kas gadījās, ka iesaukšanas brīdī viņam tika piedāvātas divas citas izvēles – vai nu celtnieku karaspēkā, vai gaisa desantā. Pēteris izvēlējās otro, un viņu nosūtīja uz Pleskavu. Par dienestu Pēterim ir labas atmiņas, nācās arī lēkt arī izpletni. Taču pirmo vēstuli no armijas viņš man diezgan ilgi nerakstīja. Tiesa, Pēteri armijā es nebiju pavadījusi. Attieksme pret zēniem man vēl bija visai atturīga, par ko saņēmu aizrādījumus no vecākiem: “Tā tu pie vīra netiksi!”
Tagad domāju, ka Pētera prombūtne mūsu sirdis satuvināja. Vēstules rakstot, mēs atklājām viens otrā kopīgās intereses, es sāku dziļi pārdomāt to, ko rakstu Pēterim, un tad piepeši sapratu, ka ļoti gaidu viņa vēstules. Pēc gada Pēteris pārnāca.
– Tad sekoja tas, ko grāmatas līdzautore Rasma Urtāne ir izvērsusi nodaļā “Bildinājums”?
Jā.
– Es atļaušos citēt grāmatas “Baiba” 155. lappuses rindas: “Sestdien māja uzkopta, galds klāts atbilstoši svarīgajam notikumam, Baiba vienīgi nožēlo, ka nav kristāla glāžu, kādas redzētas profesora Treija dzimšanas dienā. Norunātajā laikā ar savu žigulīti pie mājas piebrauc Pēteris (auto, augstskolu beidzot Pēterim bija uzdāvinājis tēvs, Latgalē cienīts sacīkšu zirgu kalējs – B.R.), glīti uzpucējies, kurpes nospodrinātas, uzvalkā ar baltu kreklu, kā no bilžu grāmatas. Baibai sirds vai pamirst no ieraudzītā. Pēterim rokās ziedi, dāvanu vīstokļi. Kautrīgi, bet pārliecinoši ienācis istabā, padod labdienu, sarokojas ar papu. Mammai pasniedz ziedus un dāvanu. Mamma aicina uz otro stāvu. Istabā jauka atmosfēra, deg sveces, ziedi vāzē. Baiba aicina nākt pie galda, bet Pēteris kavējas ieņemt krēslu. – Baibas mamma un tēti! – Pēteris sāk runāt, esmu nācis nopietnos nolūkos. Esmu iemīlējis Baibu un lūdzu jūsu meitas roku, atļauju un piekrišanu viņu precēt.
– Jā, dēliņ, – māte vienā elpas vilcienā piekrīt, arī tēvs dod piekrišanu, – labi, ņemam tevi par savu znotu!
Baiba, redzot tik nopietnās vecāku un Pētera sejas un, viņasprāt, komisko situāciju, klusi iesmejas, jo nekad neko tamlīdzīgu šajā mājā nav redzējusi, un vispār viņai nav saprašanas par bildināšanas tradīciju. Mamma ar savu stingro skatienu liek manīt, ka smiekli ir nevietā, tie tūlīt tiek pārtraukti…”
Taču šī nodaļa nebeidzas ar kāzu datuma noteikšanu 1975. gada vasaras saulgriežos, bet gan ar sarunu ar profesoru Benjamiņu Treiju. Viņš taču bija piekritis būt par jūsu disertācijas vadītāju tikai ar tādu norunu, ka līdz disertācijas aizstāvēšanai neprecēsieties.
Atceros, ka man bija bail vest profesoram Jelgavas tipogrāfijā nodrukāto kāzu ielūgumu. Viņš tolaik strādāja Zinātņu akadēmijas augstceltnes 7. stāvā. Es vairākas reizes uzbraucu ar liftu augšā un nobraucu lejā, tā arī profesora kabineta durvis neatvērusi. Kad beidzot iedevu profesoram kāzu ielūgumu, viņš nopūtās un teica: “Nu ko darīt! Izlietu ūdeni jau nesasmelsi. Bet ar bērniem gan esiet ļoti uzmanīgi. Bērnu nevar būt, kamēr disertāciju neuzraksta!” Kāzu dāvanā no viņa gan Pēterim, gan man bija pildspalva, ar ko rakstīt disertācijas. Var piebilst, ka daudzi Pēteri gaidīja atgriežamies Latgalē, dzimtajos Silajāņos. Viņa vecāku mājai bija iesākts būvēt otrais stāvs, un perspektīvā Pēterim vajadzēja kļūt par Preiļu rajona pirmrindas kolhoza “Krasnij oktjabrj” galveno inženieri. Taču viņš diez vai būtu īstenojies kā labs inženieris, jo savā būtībā ir zinātnieka tipa cilvēks. Pēteris palika par asistentu LLU Matemātikas katedrā, vēlāk kļuva par tās vadītāju. Tad izveidoja Informātikas institūtu, no kura savukārt ir izveidojusies LLU Informātikas fakultāte.
– Kā gāja laulības dzīves sākumā?
Māte mani mācīja: “Laulības dzīve nav bez strīdiem un domstarpībām. Bet tu vienmēr atceries, ka ir robeža, kuru pārkāpjot tev atpakaļceļa vairs nebūs. Tāda ieciršanās un pastāvēšana par sevi neko nedod. Vienmēr ir jāmēģina salabt, atrast kompromisu.” Arī mums ar Pēteri, sevišķi, kad bērni auga, ir bijuši strīdi. Ikdienā viņš var mani pavilkt uz zoba, atgādināt par neizdarītiem darbiem, par to, kas nav īsti sanācis. Bet kritiskā, grūtā brīdī vienmēr būs man blakus, neskatoties ne uz ko. Tam ir ārkārtīgi liela nozīme, un to es viņā ļoti cienu. Diezgan agri es to sapratu. Mana mamma bija ārkārtīgi gudra sieviete. Viņa Pēteri ļoti atbalstīja, mūsu kopdzīves sākumā vienmēr nostājās viņa pusē. Reiz mātei pat teicu: “Tu taču mani vairs nemīli! Es tev neesmu nekāda draudzene! Tu tikai Pēteri atbalsti!” Tad māte paskaidroja: ”Zeltiņ, es tevi mīlu un mīlēšu. Bet Pēteris ir ienācis no citas pasaules. Viņam te daudz kas ir svešs. Daudz ko savās mājās viņš ir pieradis darīt citādāk. Jau no Malnavas tehnikuma laika ir dzīvojis kopmītnēs, tad kazarmās…” Mātei ļoti patika tautas dziesmas. Viņa tās zināja simtiem un vēlāk prasīja no galvas skaitīt arī mazmeitām. Toreiz māte skaitīja: “Pašas māte pliķi cirta,/Es ne nieka neraudāju/Sveša māte vārdu teica,/To es gauži noraudāju.” Nākamajā rītā pēc šīs manas sarunas ar māti Pēteris teica: “Nu ko darīsim! Mēs ar mammu sarunājām… tā un tā.” Es atbildēju: “Jā, jā jā. Kā esat sarunājuši, tā arī darīsim!”
Turpinājums sekos
