Iznākusi grāmata par akadēmiķes Baibas Rivžas dzīvi.
Sākums 10., 17. un 23. decembra numurā
– Grāmatā “Baiba” lasāms par jūsu ģimenes tradīciju. Proti, jūs ar vīru Pēteri kāzu jubilejās rakstāt viens otram vēstules. Piemēram, 1985. gada 21. jūnijā desmit gadu kāzu jubilejā jūs Pēterim rakstījāt: “Kā man reizēm gribas tev pieglausties, kopā mājās iet, aizbraukt kaut kur! Gribas, lai māja būtu kārtībā, dārzs izravēts, tu vairāk strādātu pie grāmatas, Laurēns vairāk uzraudzīts, tikai nav spēka to izdarīt… Vai tas liktenīgais 21. jūnijs mani ir cēlis augšup vai vēlis lejā? Jāatzīst, ka cēlis gan. Visi mani pēcaugstskolas pakāpieni un sasniegumi veikti laulības laikā. Vai es tos būtu veikusi neprecēta? Droši vien jā, bet līdz ar to jāatzīst, ka laulība mani īpaši kavējusi nav. Un, lai gan es reizēm domāju, vai esmu īsti piemērota laulības dzīvei, jāatzīst, ka dvēseles mieru, līdzsvaru, ka ir cilvēks, kas nāks man palīgā, kas ir stiprāks un gudrāks par mani, varēja dot tikai kopdzīve ar Tevi, manu Pēter.”
Jā, katru gadu kāzu jubilejas dienā mēs rakstām viens otram vēstules. Tagad Pēteris gan ir švakāks rakstītājs, taču pēc desmitā atgādinājuma viņš uzraksta. Man jau ļoti patīk tās vēstules rakstīt. Kāzu jubilejas rītā pie svinīgās kafijas dzeršanas, kur visa ģimene esam kopā, mēs tās viens otram nododam. Savstarpējas apdāvināšanās tādās reizēs nav. Varbūt vienīgi tiek dāvināta kāda grāmata, un Pēteris man pasniedz puķes. Vēstules gan ir noteikti.
– Pirms desmitās kāzu jubilejas jau bija dzimusi meita Laura, un 1985. gada rudenī pasaulē nāca jūsu ģimenes otra atvasīte – meita Sandija. Sanāk, ka tomēr centāties ievērot profesora Benjamiņa Treija norādījumu: vispirms disertācija, pēc tam – bērni. Taču grāmatā, šķiet, grāmatas līdzautore piecu bērnu māte Rasma Urtāne ir uzsvērusi domu: “Bērni jādzemdē, kamēr esat jauni!” Bērni ir jādzemdē, kamēr jauni. Un manā vadībā doktorantūra ir auglīga. (Smejas.) Manām tagadējām doktorantēm Monikai Bišerei un Evijai Uļjanovai jau doktorantūras pirmajā gadā abām pa puikam piedzima. Es domāju, ka ir pārspīlēti un skarbi prasīt – vispirms zinātne un pēc tam bērni. Ja mūsu ģimenē bērni būtu piedzimuši agrāk, mana mamma būtu jaunāka, papiņš būtu palīdzējis. Viņš aizgāja mūžībā, mazbērnus nesagaidījis, mamma aizgāja, kad Laura mācījās tikai pirmajā klasē, bet Sandija vēl gāja bērnudārzā. Esmu priecīga par katru bērniņu, kas piedzimst maniem doktorantiem. Bērni ir liela bagātība. Varbūt vislielākā šajā pasaulē.
– 1992. gadā jūs ievēlēja par LLU Ekonomikas fakultātes dekāni. Tolaik tikko bija kritusi padomju impērijas robeža jeb “dzelzs priekškars”, taču Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā. Nebija tādas augstskolu starptautiskās sadarbības, kāda tā ir mūsdienās. Taču jūsu vadībā fakultāte iesaistījās Eiropas Savienības atbalstītajā “Tempus” projektā un ātrāk par daudziem izgāja Eiropā. Rakstot par sadarbības sākumu ar Norvēģiju, grāmatā stāstāt par Būdes universitātes izlaidumu 1995. gadā, kur jūs vienīgā neesat tautas tērpā.
Norvēģi tautas tērpā iet uz augstskolas izlaidumu. Cik ļoti viņos ir ieaudzināta vienkāršība sadzīvē un cieņa pret savu pagātni un nacionālo identitāti! Cik ļoti viņi domā par nākamajām paaudzēm! Mūsdienās Norvēģija ir kļuvusi bagāta ar savām naftas atradnēm, bet cik uzmanīgi viņu šo naftu izmanto! Vienmēr uzsver, ka dabas bagātības ir jāatstāj bērnu bērniem. Pirms Norvēģijas piekrastē nebija atrasta nafta, tā bija ļoti nabadzīga valsts. Pirms gadiem simt zviedru fermeri, kas dzīvoja pie Norvēģijas robežas, norvēģu bērniem, kas cieta badu, nesa piena kannās zupu. Kāzām, kristībām, bērēm un citiem svinīgajiem gadījumiem norvēģiem bija tikai viena drēbju kārta – tautas tērps. To jaunietim, sasniedzot pilngadību, dzimta dāvināja. Tas bija speciāli šūts tā, lai, cilvēkam pieaugot, svārkus varētu palaist platākus. Fakultātes dekāns, pie kura toreiz viesojos, ieraujot vēderu, knapi varēja savā tautas tērpā iespīlēties, taču tas viņam bija jāvelk. Tajā izlaidumā bija tūkstotis cilvēku tautas tērpos, turklāt visām universitātes fakultātēm izlaidums bija kopīgs – arī bakalauriem un maģistriem. Pēc svinīgās sēdes notika pusdienas, ko bija gatavojuši pirmā kursa studenti, viņi arī apkalpoja pie galdiem. Zupa, kartupeļi ar zivi – ļoti vienkāršs ēdiens.
– Kādā citā dienasgrāmatas ierakstā jūs minējāt sadarbību ar Austrumiem – baltkrievu zinātniekus, kas uz Ekonomikas fakultātes 45 gadu jubileju atnes priecīgu ziņu, ka par Baltkrievijas Nacionālās zinātņu akadēmijas prezidentu ievēlēts Vladimirs Gusakovs. Viņš jaunībā Jelgavā LLU Ekonomikas fakultātē aizstāvēja savu ekonomikas zinātņu kandidāta grādu. Kā viņam tagad iet, kad tur, klaji pārkāpjot tautas demokrātiskās tiesības, vēl aizvien kārtību nosaka Lukašenko varas kalpi?
Nezinu, kas ar viņu ir tagad. Nav arī zvanījis. Man ir bail zvanīt, jo es nezinu, kādā situācijā viņš ir. Visdrīzāk Zinātņu akadēmijas prezidents tiek īpaši uzraudzīts. Varbūt mans zvans vai vēstule var viņam kaitēt? Nacionālā zinātņu akadēmija pēc Baltkrievijas likumiem ir tiešā prezidenta pakļautībā. Bet jaunībā mēs bijām labi draugi. Toreiz, Jelgavā aizstāvoties, viņš ir ciemojies manā ģimenē, es, reiz būdama konferencē Baltkrievijā, – viņa ģimenē. Žēl, ka viss ir tā satricinājies un dzīvi Baltkrievijā sagriezis kājām gaisā.
– Būdama zinātniece, esat iesaistījusies arī politikā. Bijāt Saeimas deputāte, izglītības un zinātnes ministre, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja. Savulaik arī parakstījāt vēstuli–aicinājumu Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanai par Valsts prezidenti…
Es domāju, ka mans lielākais aicinājums un gandarījums ir zinātniskais un pedagoģiskais darbs. Politikā neesmu jutusies tik labi. Tiesa, laikā, kad desmit gadu vadīju Augstākās izglītības padomi, Latvijā tika ieviesta tā sauktā Boloņas deklarācija jeb Eiropā pastāvošā augstskolu kārtība. Tomēr mans lielākais prieks ir par divdesmit doktorantiem, kas ir sekmīgi aizstāvējušies un izvēlējušies gan akadēmisko karjeru, gan arī ir uzņēmējdarbībā. Viņi pastāvīgi sūta sveicienus un manā jubilejā savāca naudu, lai izveidotu Baibas Rivžas stipendijas fondu. Tāpat mani daudzie maģistri. Daudzus no viņiem es pat neatceros. Pirms gadiem pieciem pirms Jāņiem Preiļu benzīntankā, kur bija sastājusies automašīnu rinda, mums ar Pēteri piepeši pienāca klāt patīkams kungs un teica: “Brauciet bez rindas, stājieties manā vietā! Jūs mani neatceraties? Es toreiz eksāmenā biju knapu trijnieku pelnījis, bet jūs man ielikāt “četri”.” Tajā brīdī es atcerējos ko citu, proti, Pētera principu, ko viņš mani vienmēr aicina piemērot studentu sekmju novērtēšanā, – labāk pārvērtēt nekā nenovērtēt!
Elīna Konstantinova, biedrība “Baltijas krasti”
Profesore Baiba Rivža allaž ir bijusi blakus manā dzīves ceļā – gan tad, kad uzsāku studijas, gan personīgās dzīves pārmaiņu brīdī, kad pieņēmu lēmumu pievērsties pētnieciskajam darbam, gan arī vēlāk, interesējoties un līdzpārdzīvojot par manu ģimenes un darba dzīvi. Profesorei ir apbrīnojama spēja iedrošināt, ļaut noticēt saviem spēkiem un izplest spārnus, lai paveiktu to, kam tu pats sākotnēji nespēji noticēt. Atceros, ka manas disertācijas noslēguma periods sakrita ar Ziemassvētkiem. Vislielākās raizes man sagādāja recenzentu atšķirīgie viedokļi un vēlmes precizēt uzrakstītā darba loģiku pēc viņu uzskatiem. Biju ļoti centīga un atbildīga, visticamāk, pat pārāk, tāpēc brīžiem jutos izmisusi. No šī ieilgušā stāvokļa atbrīvojos, pateicoties Baibas prasmei atbalstīt un uzmundrināt. Viņa teica – ja kritika tevi patiesi neuzrunā, tu neredzi tās pienesumu disertācijai un zinātnei, tad ieklausies sevī un uzdrīksties šo kritiku neņemt vērā. Arī Bībelē ir minēts par trīs Austrumu gudrajiem, trīs ķēniņiem, kuri savas pārliecības un gribas dēļ sekoja Betlēmes zvaigznei, lai Ziemassvētku naktī dzimušajam Jēzum veltītu dāvanas. Profesores patiesais talants ir pamanīt spēku un vairot enerģiju arī tiem cilvēkiem, kuri paši savām spējām un brīnumam vēl netic.
Krišjānis Āboltiņš, automobiļu tirdzniecības uzņēmuma “Moller Baltic Import SE” nodaļas vadītājs
Nedaudz lietainā agrā pēcpusdienā esmu ieradies pie profesores uz konsultāciju LLU Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātē. Profesores kabinets fakultātes ēkas pirmajā stāvā ir pilns ar studentu darbiem, grāmatām un zinātniskiem žurnāliem.
Kabinetā pie galda, kā ierasts, nedaudz steidzīga, bet smaidīga un laipna sēž profesore. Tikko beigusi studentiem lekcijas, tagad konsultācija par promocijas darbu ar mani, bet vēl ieplānots būt Rīgā un piedalīties Zinātņu akadēmijas sēdē. Izrunājam promocijas darbu, paspējam vēl kopā iedzert kafiju, un es pie sevis nobrīnos par profesores darbaspējām un enerģiju.
Kopš saulainas pavasara pēcpusdienas, kad veiksmīgi aizstāvēju promocijas darbu, ir pagājuši četri gadi. Kopā ar profesori esam secinājuši, ka viņa ir kļuvusi par manu “zinātnisko mammu Baibu”.
Elita Jermolajeva, Daugavpils Universitātes profesore, Preiļu novada pašvaldības Attīstības departamenta vadītāja
Pirms Ziemassvētkiem pārskatīju savas sakrātās vēstules un apsveikumu kartītes, dažas pārlasīju un domāju, ko un vai saglabāt. Un tad piepeši “Zemgales Ziņu” lūgums uzrakstīt par Baibu Rivžu. Piekritu, jo nupat biju pārlasījusi vēstulītes arī no profesores, ar kuru esam pazīstamas jau četrdesmit gadu. Pirmo reizi tikāmies 1980. gadā, kad mācījos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības ekonomikas fakultātes otrajā kursā. Sadarbība turpinājās, izstrādājot gan bakalaura, gan maģistra, gan arī doktora darbu.
Sākumā mani piesaistīja Baibas Rivžas ieinteresētība un atvērtība pret mani kā studenti, vēlāk attiecības veidojās aizvien sirsnīgākas. Uzdrošinos teikt, ka mūsu zinātniskā sadarbība pārauga draudzībā. Tiekamies ne tikai divatā, bet arī kopā ar ģimenēm.
Atceros, kā profesore priecājās par mūsu pirmdzimto dēlu tolaik vēl Jelgavā, kad kopā ar vīru studējām ceturtajā kursā. Atceros mūsu sarunas par to, ka ģimene ir ļoti svarīga līdztekus mācībām un darbam.
Pēc augstskolas pabeigšanas mēs pārcēlāmies uz dzīvi Preiļos, un mūsu saziņa turpinājās galvenokārt ar vēstuļu starpniecību. Katrā vēstulītē bija jūtama neiztrūkstoša interese un sirsnība par ģimeni un bērniem, bet neiztrūka arī atgādinājums, ka jānokārto kāds eksāmens, un bija jautājums – kā veicas ar zinātnisko darbu? Bez kādiem pārmetumiem un ar sapratni par ģimenes pienākumiem.
Mūsdienās gan vairs nerakstām vēstules. Ir mainījušās personiskās saziņas formas, dažreiz gan ir sūtītas apsveikuma kartītes. Mums abām ir mazbērni. Mūsu draudzība un sadarbība turpinās dažādos projektos. Mēs zinām, ka varam paļauties viena uz otru. Vienmēr esmu apbrīnojusi profesores enerģiju un dzīvesprieku. Esmu iedvesmojusies no viņas. Nereti sarežģītākās situācijās, kad vajag nomierināties, pati sev saku vārdus, ko viņa ir teikusi man: “Neuztraucies! Padomā, ko tu par šo situāciju domāsi pēc gada! Vai tu vispār to atcerēsies? Būs jau labi!”
Pēc LLU profesores Baibas Rivžas doktorantu ierosinājuma un kopīga ziedojuma 1800 eiro vērtībā, kas ir dāvana doktorantūras vadītājai jubilejā, 2020. gadā tika dibināta akadēmiķes Baibas Rivžas jubilejas stipendija. Saskaņā ar stipendijas nolikumu tai varēs pieteikties nākamie Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes maģistri un doktori, kuru doktora darbs būs ar augstu akadēmisku vai arī praktisku vērtību.
Pati jubilāre par šo dāvanu bija pārsteigta. Viņa teica, ka dzimšanas dienas dāvanas mēdz būt vērtīgākas un mazāk vērtīgas, taču šī esot ilgtspējīgākā. “Tā veicinās jaunos censoņus iegūt doktora grādu,” uzsvēra profesore.
LLU pārstāve Lana Janmere skaidro, ka stipendijas fondu veido mērķziedojumi, kurus līdz šim veikuši profesores doktoranti, absolventi un kolēģi, sveicot viņu jubilejā. Vienlaikus stipendijas fonds ir atvērts un ziedojumus turpmāk var veikt ikviens interesents, kurš vēlas atbalstīt Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes labāko doktora vai maģistra darbu autorus.
Pieteikšanās stipendijai tiks izsludināta katru gadu pavasara semestrī, un uz to varēs pretendēt maģistra un doktora studiju absolventi, kuri ir izstrādājuši un sekmīgi aizstāvējuši maģistra vai doktora darbus. Vienas stipendijas apmērs ir 250 eiro mēnesī.
Saīsināti no LLU mājaslapas llu.lv
