Iznākusi grāmata par akadēmiķes Baibas Rivžas dzīvi.
Nobeigums. Sākums 10., 17. un 23. un 30. decembra numurā
– Arvien esat darbīga tā sauktajā nevalstisko organizāciju jomā. Darbojaties Starptautiskajā Zonta klubā, esat stiprinājusi lauku sieviešu uzņēmējdarbību un mikrokredīta kustību. Tas taču neietilpst jūsu darba pienākumos ne LLU, ne Zinātņu akadēmijā.
Darbošanās nevalstiskajās organizācijās mūs bagātina. Mans pirmais nozīmīgākais sabiedriskais amats bija LLU (tolaik LLA) Studentu zinātniskās biedrības priekšsēdētāja. Visu mūžu atminos tolaik rīkotās tikšanās ar izciliem mācību spēkiem. Tajos pasākumos daudz runājām par dzīvi. Atceros, kā rektors Oļģerts Ozols lika pie sirds, ka visi darbi ir jāpadara līdz galam un tikai tad var ķerties pie nākamā. Savukārt agrākā rektore profesore Amālija Cekuliņa teica: “Visi labie darbi, tāpat kā visi sliktie, atmaksājas. Tāpēc, pirms sperat kādu soli, apdomājiet, vai jums ir pietiekami daudz informācijas, lai šādi rīkotos. Katrs uz lietām skatās no savas puses, un bieži vien mēs nezinām pietiekami daudz par kādu cilvēku vai notikumu. Mēs viegli spriežam, viegli iekāpjam citās kurpēs. Varbūt tās nemaz nav īstās, ko mums patiesībā vajag.” Studentu zinātniskajā biedrībā es arī pirmo reizi satiku savu dzīvesdraugu Pēteri.
– No grāmatā “Baiba” lasītā var spriest, ka sabiedriskā darbošanās saistās arī ar jūsu interešu daudzpusību, kad starp pārslēgšanos no vienas jomas uz otru ir tikai dažas minūtes. Jāsalāgo sevi starp pedagoģisko, zinātnisko un dažkārt arī valsts, sabiedrisko darbu un, protams, arī ģimenes rūpēm.
Spēja ātri pārslēgties no vienas jomas otrā man varbūt ir iedzimta. Es tiešām varu mājās cept kotletes un reizē domāt, kā būtu jāvada lauku sieviešu uzņēmējdarbības atbalsta seminārs vai kāds maģistra darbs. Man tas sanāk viegli. Tomēr sevišķi liela daudzpusība manā darbībā varbūt nemaz nav, visi darbi un sabiedriskās aktivitātes ir saistītas ar tautsaimniecību, cilvēka lomu tajā. Jelgavas Zonta kluba iesākums bija sieviešu uzņēmēju klubs “Astra”, ko mēs izveidojām 90. gadu vidū. Tā radīšanai impulss bija Latvijas Televīzijas radījums, kurā tika vēstīts, kā LLU zinātnieki veicina uzņēmējdarbību. Es uzaicināju piedalīties diskusijā toreizējās Unibankas (tagad SEB banka) pārvaldnieci Inesi Ošu un uzņēmēju Ināru Ozolu. Pēc raidījuma ieraksta, dzerot kafiju, nospriedām, ka mums vajadzētu satikties vēl un iesaistīt plašāku sieviešu uzņēmēju loku. Tā tapa “Astra”. Un te piepeši kādā no “Astras” sanāksmēm Dina Kurzemniece, kas ir uzņēmēja farmācijas jomā, stāstīja, ka Rīgā ar Zviedrijas vēstniecības darbinieku palīdzību esot izveidots tāds sieviešu Zonta klubs, kam ir līdzīgi mērķi. Satikāmies ar Rīgas zontām. Un tad pie mums atbrauca zontas no Zviedrijas, tostarp arī trimdas latviete Austra Pāvulāns, kas ir daudz paveikusi šīs kustības attīstībā Latvijā. Izstāstījām viešņām par savu klubu. Zviedrijas vieses priecīgi secināja: “Vai! Jūs jau sen esat zontas! Jūsu klubam nav nepieciešams nekāds pārbaudes laiks.” Te jāpaskaidro, ka, Zonta klubu dibinot jaunā vietā, tam dod pārbaudes laiku – gadu vai divus. Taču mūsu klubu uzņēma starptautiskajā organizācijā jau tūlīt. Bija skaists sarīkojums Jelgavas pilī. Pēc tam mēs tikām aicinātas braukt uz pasaules zontu sanāksmēm. Zviedru zontas šos izdevumus nosedza. Es tad pirmo reizi biju Parīzē… Atceros gadus deviņdesmit vecas staltas somu zontas Helvi Sipilas iedvesmojošo uzstāšanos. Viņa teica: “Pasaulē nav neatrisināmu jautājumu. Tikai dažiem vajag vairāk laika!”
– Grāmatā “Baiba” minēts pasaules zontu kongress Zviedrijā, Gēteborgā, kur viesojās arī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
2002. gadā Zviedrijai pienāca kārta rīkot lielo zontu sanāksmi, un tad man bija uzdevums no Latvijas sarunāt, lai turp atlido uzstāties Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa nav Zonta kluba dalībniece, taču īsts paraugs, ka sieviete spēj sasniegt daudz. Brīdi pirms viņas uzstāšanās notika teatrāls uzvedums, kurā tika rādīta Nobela prēmijas pasniegšana. Zontas tēloja gan Zviedrijas karaļpāri, kas tradicionāli piedalās šajā ceremonijā, gan Nobela prēmijas laureāti ķīmiķi Mariju Sklodovsku-Kirī, kas šo prēmiju ir saņēmusi divas reizes, gan rakstnieci Selmu Lagerlēvu, kas kā pirmā sieviete 1914. gadā tika ievēlēta Zviedrijas Akadēmijā, kura piešķir Nobela prēmijas, un 1939. gadā savu Nobela prēmijas medaļu nosūtīja Somijas valdībai par atbalstu cīņai pret Padomju Savienības uzbrukumu. Uzveduma ideja bija parādīt, ka sieviešu īpatsvars Nobela prēmijas laureātu vidū tomēr ir salīdzinoši mazs. Un tad uzstājās Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa teica: “Labvakar, zontas! Es esmu īsta prezidente no Latvijas.” Zāle nodimdēja vētrainos aplausos. Vairai Vīķei-Freibergai aplaudēja Japānas un Āfrikas… visas pasaules sievietes. Teatrālais uzvedums bija beidzies, un uz skatuves bija īsta mūsdienu varone.
– Zontas Jelgavā rīkoja meiteņu konkursus, kur dalībnieces angļu valodā raksta esejas par izcilām sievietēm pasaulē, Baltijā un Jelgavā. Kā tagad iet šim konkursam?
Jā, mēs jauno meiteņu garīguma konkursu organizējām divdesmit gadu. Jelgavnieces tajā sekmīgi piedalījās, dažkārt tika tālāk – konkursa finālā. Balvā saņēma braucienu uz Zviedriju. Taču beidzamos divus gadus konkurss nav sanācis. Tas saistīts ar to, ka no jūnija uz skolēnu pavasara brīvdienām tika pārcelts vidusskolas izlaiduma klašu angļu valodas eksāmens. Ja meitenēm jāizšķiras, gatavoties eseju konkursam vai eksāmenam, skaidrs, priekšroka tiek dota otrajam. Acīmredzot konkursa laiks ir jāmaina.
Zontas Jelgavā organizē uzņēmīgu un izcilu sieviešu godināšanas. Mūsu atzinības ir saņēmušas Jelgavas Latviešu biedrības darbiniece Maija Kravinska, pedagoģe Ināra Daščinska, uzņēmēja Ilva Mieze, pedagoģe un režisore Elīna Apsīte, kā arī vairākas citas. Katru gadu zontām vēl ir skaists pasākums “No sirds uz sirdi”, kur godinām tās sievietes, kas strādā sociālās aprūpes centros, bērnudārzos un veic valstī nepietiekami apmaksātu, taču sabiedrībā ļoti cienījamu darbu.
Es pati zontās līdz 2022. gadam esmu apņēmusies būt Latvijas klubu koordinatore. Zonta klubi Latvijā ir Rīgā, Valmierā, Ogrē un Jelgavā. Mēs esam vienā apgabalā ar Zviedriju.
– Jūsu vārds ir cieši saistīts ar atbalstu lauku sievietēm uzņēmējdarbībā, tostarp mikrokredītu kustību.
Man ik pa laikam gadās satikt liktenīgus cilvēkus. Un tad ir mana izšķiršanās, vai es to pamanu vai ne. Tā bija arī ar mikrokredītu kustību. Šķiet, tas bija 90. gadu vidū, kad es kā Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente kopā ar Zemkopības ministrijas pārstāvjiem biju Zviedrijā. Pusdienās gadījās, ka apsēdos pie viena galda ar Birgitu Vībergu, kas ieņēma atbildīgu amatu Zviedrijas Zemkopības ministrijā. Neviļus iesākām runāt par sieviešu uzņēmējdarbības atbalstu. Sievietes ir neaizsargātā sabiedrības daļa. Ne katra spēj pati stingri nostāties uz kājām, ne katra prot izsisties no nabadzības, neaizbraucot uz Rīgu vai Angliju, bet paliekot laukos, savā dzimtajā pusē. Piepeši Vībergas kundze man jautāja, vai es esot dzirdējusi par tādu mikrokredītu kustību. Protams, nebiju. “Tad es jūs iekļaušu darba grupā. Redzēsiet, kā mikrokredīta grupas strādā Norvēģijā un Somijā, kur šai kustībai ir bagātas tradīcijas,” viņa sacīja. Varēja nepiekrist. Bet es piekritu, un rezultātā iznāca tā, ka 1997. gadā Ziemeļvalstu Ministru padome apstiprināja mikrokredīta grupu atbalsta programmu. Ideja šķita vienkārša. Trīs līdz piecas sievietes vai vismaz kāda no viņām nolemj uzsākt savu nelielu biznesu. Pirmā drosmīgākā saņem no Ziemeļvalstu Ministru padomes grantu – 500 latu. Šī nauda nav jāatdod, bet pēc gada jānodod tālāk nākamajai grupas dalībniecei – mikrokredīta ņēmējai, kas to iegulda savā biznesā un pēc gada nodod tālāk. Bet kā to praktiski izdarīt? Kur lai atrod tādas vismaz trīs sievietes, kas gribētu sākt savu biznesu? No Zviedrijas jau atnāca vēstule, ka Birgita Vīberga ar kolēģēm plāno braukt skatīties, kā man ar tiem mikrokredītiem iet.
Sēdēju nokreņķējusies savā kabinetā Ekonomikas fakultātē un domāju, ko darīt. Piepeši ienāca mana neklātienes maģistrante – Īslīces pagasta padomes priekšsēdētāja Māra Bite. Viņa teica, ka viņai pagastā ir trīs māsas – Rita Žera, Ilga Veipa un Biruta Belte. Pirmā mājās šuj, otrā pēc izglītības ir medicīnas māsa, bet vēlas kļūt par kosmetoloģi, trešā – friziere. Visas trīs draudzīgas, savstarpēji uzticīgas, bet, kad es, aizbraukusi uz Īslīci, runāju, ka ir iespēja ņemt kredītu, ka palīdzēšu uzrakstīt biznesa plānu, viņas bija kategoriskas: “Nē!” Neņems kredītu neparko! Tad Māra iestājās sava kabineta durvīs un teica: “Jūs no šejienes ārā neiziesiet, pirms nebūsiet parakstījušās, ka veidosiet mikrokredīta grupu. Mēs būsim pirmā mikrokredīta grupa Latvijā! Mēs ieiesim vēsturē! Tūlīt atbrauks zviedru un somu kolēģi, un mums ir jāparāda, kas mēs esam. Mēs nedrīkstam būt tik mazdūšīgas un teikt: “Nē, nē, nē!” Mēs varam!” Un beigās tās meitenes piekrita. Drīz atbrauca zviedrietes. Viņas skatījās, ka Rita iekārtojusi pagasta mājā šūšanas darbnīcu, par grantu nopirkusi jaunu šujmašīnu un gludināmo dēli, un secināja: “Jā, redzi, arī Latvijā mikrokredīts strādā!” Cik zinu, visām trim māsām bizness attīstās.
Mikrokredīta kustība mani saveda kopā ar daudzām izcilām lauku sievietēm. Šo kontaktu rezultātā maniem studentiem bija ko pētīt, tapa bakalaura un maģistra darbi. Tagad vairs neesmu cieši saistīta ar mikrokredīta kustību, bet draudzīgās saites ir dzīvas un stipras vēl joprojām.
Rasma Freimane, Latvijas Lauku sieviešu apvienības valdes priekšsēdētāja (2000.–2009. g.)
Reiz, tas bija divtūkstošo gadu sākumā, tikšanās reizē ar Lietuvas un Igaunijas lauku sievietēm man tika uzdots jautājums, kā Latvijas Lauku sieviešu apvienībai ir izdevies piesaistīt LLU mācību spēkus. Viņām tas neesot sanācis pat par naudu. Šis kolēģu jautājums man lika aizdomāties par sadarbību ar profesori Baibu Rivžu. Kopš Latvijas Lauku sieviešu apvienības dibināšanas 2000. gadā viņa vienmēr ir bijusi blakus. Šajos gados kā neatņemama iespēja attīstībai laukos bija mikrokredīta kustība, ko Baiba Rivža ir ļoti veicinājusi. Pirmais solis, lai aizietu uz banku, ir ļoti grūts. Cilvēkus māc bailes no nezināmā, trūkst pārliecības par saviem spēkiem. Mikrokredīts te ir ļoti palīdzējis. Profesore nekad nav atteikusi lauku sievietēm mācību seminārus par uzņēmējdarbību. Abas esam arī strīdējušās, taču tas nekad nav traucējis darboties kopā un galu galā labi saprasties. Ir cilvēki, kas, tikuši sabiedriskā stāvokļa augstumos, kļūst nepieejami, taču Baiba Rivža ir sirsnīga un saprotoša. Ar viņu var runāt par visu. Profesore mani apsveic vārda, dzimšanas dienā; ienākusi lauku sievu izstādē, nopirks no lauku sievas pašu adītas zeķes, kas varbūt viņai nemaz nav vajadzīgas, taču lauku cilvēku viņa būs atbalstījusi.
Raimonda Ribikauska, Latvijas Lauku sieviešu uzņēmējdarbības atbalsta fonda valdes priekšsēdētāja
Baibu Rivžu satiku saistībā ar mikrokredītu kustības sākšanos Latvijā. Kad pirmajai Īslīces grupai bija jānodod tālāk mikrokredīts, Baiba to piedāvāja pārņemt Codes grupai, kurā biju arī es. Pirms tam visas grupas dalībnieces bijām tikušās uzņēmējdarbības mācībās, kuras viņa rīkoja lauku sievietēm. Man Baiba Rivža ir iedvesmotāja, viņa māk uzmundrināt, ticēt savām spējām. Caur projektiem esmu apguvusi dažādas lietas, par kurām pat nebiju domājusi, ka to spēju. Vienmēr Baibai varu palūgt padomu, viņa nekad neatteiks. Tiekoties ar Baibu, nekad neesmu jutusies zemāka. Viņa ir sirsnīga un prot veidot līdzvērtīgas attiecības arī ar vienkāršiem lauku cilvēkiem.
Divdesmit gadu laikā Latvijā izveidojās 82 mikrokredīta grupas, 152 sievietes ir saņēmušas mikrokredītu 300–1000 latu un 500–1400 eiro apmērā. Joprojām ir liela interese par mikrokredīta finansējumu uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai laukos.
Eleonora Maisaka, Skaistkalnes viesu nama “Upescelmiņi” vadītāja, 22 gadus vadīja Lauku konsultāciju un izglītības centra Bauskas biroju
Divtūkstošo gadu sākums manā dzīvē bija ārkārtīgi intensīvs darba laiks. Arī Vecumniekos izveidojām mikrokredīta grupu. Toreiz iesaistoties, mēs ar vīru ģimenes mājā iebūvējām dušu, un tā varēja sākt darboties kā viesu māja “Upescelmiņi”. 500 latu mikrokredīts nebija liels, taču tas nebija arī maz, ja darbu veic pašu rokām un jāpērk tikai materiāli. Toreizējās darbības lielais pluss bija tas, ka kopā ar Baibu Rivžu braucām pa visu Latviju un gan Madonā, gan Preiļos, gan arī citviet stāstījām, kā jāveido mikrokredīts. Tad mums pieslēdzās Hipotēku un zemes banka, kas izveidoja sieviešu uzņēmējdarbības atbalsta fondu. Aizdevuma summas ir augušas, bet tagad arī banka vairāk prasa garantiju. Taču nauda griežas riņķī un attīsta mazo uzņēmējdarbību. Baiba Rivža prot runāt un pārliecināt. Kad mēs, lauku sievas, cita citai ko sakām, tad var ticēt vai neticēt, bet, kad profesore runā, tad tam taču ir jānotic. Manas cilvēciskās attiecības ar Baibu Rivžu bija fantastikas. Mēs gājām “Upescelmiņu” pirtī, un profesore ar manu toreiz trīsgadīgo mazmeitiņu Betiju spēlēja kārtis. Bērnam viņa tīšām zaudēja, un mazmeitiņa iesaucās: “Tu esi duraks!” Tā taču nevar profesorei teikt! Bet viņa tikai smējās.
Voldemārs Strīķis, LLA (LLU) Ekonomikas fakultātes pirmais dekāns, vēlāk profesors, LLU rektors (1992–2001)
Lielāka spīdekļa studentu vidū man nav bijis. Kad 1968. gadā man, 32 gadus jaunam ekonomikas zinātņu kandidātam, uzticēja vadīt jauno Lauksaimniecības ekonomikas fakultāti, ar lielu satraukumu un atbildību gaidīju pirmos reflektantus. Biju ļoti pārsteigts, ka daudzo iesniegumu vidū kā tai pasakā ieraudzīju iemirdzamies “sudraba zivtiņu” – Jelgavas 2. vidusskolas sudraba medaļnieces Baibas Gūtmanes iesniegumu. Toreiz liktenis saveda mūs kopdarbā pusgadsimta garumā. Fakultāte bija jauna: jāveido savas tradīcijas, jāceļ prestižs. Laimējās – priekšgalā teicamniece studijās Baiba Rivža.
1973. gadā ar izcilību viņa aizstāvēja diplomdarbu un ieguva ne tikai agronomes ekonomistes diplomu, bet arī ieteikumu turpināt zinātnisko darbību aspirantūrā. Tālāk Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta profesora Benjamiņa Treija vadībā izstrādāja gan zinātņu kandidāta, gan doktora disertāciju tolaik tādā jaunā virzienā kā matemātisko metožu lietošana ekonomisko procesu modelēšanā.
Kad Latvija atguva neatkarību un pavērās starptautiskās sadarbības durvis, Baiba aizgūtnēm metās Eiropas un pasaules plašumos. Uz LLU Ekonomikas fakultāti, ko viņa vadīja no 1992. līdz 1996. gadam, tika aicināti profesori no ASV, Skandināvijas valstīm. Fakultātē auga studentu, maģistrantu un doktorantu skaits. 1998. gadā Baibai Rivžai jau kā ievērojamai lauku un reģionālās attīstības pētniecei tika piešķirts valsts profesores statuss. Desmit gadu viņa vadīja Latvijas Augstākās izglītības padomi, tika ievēlēta arī par 9. Saeimas deputāti, kā arī gadu bija izglītības un zinātnes ministre. 1998. gadā Baiba Rivža tika ievēlēta par Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidenti un šajā amatā produktīvi darbojas vēl joprojām. 2000. gadā Baibu Rivžu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. Lielā mērā viņas aktivitāšu rezultātā 2005. gadā tika izveidota Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļa, ko pati arī vada. Piešķirti daudzi pagodinājumi – piecu valstu zinātņu akadēmiju ārzemju locekļa statuss. Baiba Rivža ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece. Viņai ir piešķirti arī daudzi citi apbalvojumi, tostarp Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa. Tie liecina par augstu izcilību, darbojoties ekonomikas zinātnes druvā.
