No 95 tūkstošiem «uz mūžu» izvesto baltiešu gandrīz puse bija latvieši
Šodien aprit 65 gadi, kopš tolaik okupētajās Baltijas valstīs notika masveidīgākā iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju. Pieminot šo traģēdiju, politiski represēto apvienība «Staburadze» šodien pulksten 14 rīko atceres brīdi Svētbirzī.
No klases aizveda piecus
1949. gada 25. martā LLU profesors Jānis Ābele bija desmitgadīgs Taurenes pamatskolas skolēns. Todien jau no paša rīta skolā valdīja bērniem neizprotams satraukums. «Biju paēdis kopgaldā pusdienas, kad stundu pārtrauca ar šautenēm bruņoti karavīri. Klases audzinātāja Dzidra Ivāne, vēlākā Jelgavas mēra Ulda Ivāna māte, mani izsauca ārā un pateica, lai gatavojos doties ceļā,» stāsta profesors. Todien no klases aizveda piecus skolēnus. Pa nedēļas vidu dzīvodams skolas internātā, Jānis tobrīd vēl nezināja, ka tēvs Rūdolfs un māte Elza ar māsiņu Gaidu dzimtas Ielaiņu mājās jau bija apcietināti pusčetros rītā. Neviens no pagasta ļaudīm ģimeni nebija denuncējis, viņu izsūtījumu «uz mūžu» Sibīrijā bija parakstījis okupētās Latvijas čekas priekšnieks Alfons Noviks. Izsūtījums bija saistībā ar to, ka Jāņa tēva Rūdolfa Ābeles brālis Pēteris, nacionālais partizāns, tolaik slēpās mežā. Brāļa ģimene, bērniem nezinot, viņu atbalstīja. J.Ābele piebilst, ka Pēteri Ābeli 1952. gadā nodeva, apcietināja un pēc tiesas sprieduma nošāva. No viņa tēva pieciem brāļiem tika izsūtīti vēl divi, bet viens kara beigās emigrēja. Represēti bija arī citi radi. Bet priekšzīmīgi iekoptās dzimtas mājas «Ielaiņus», kā arī «Dzintarus», ko ģimene iesāka būvēt pirms izvešanas, nacionalizēja. «Dzintaros» gan ģimenei kā īrniekiem atļāva dzīvot pēc atgriešanās no Sibīrijas 1957. gadā.
Jumtu izbaroja lopiem
No Taurenes pagastmājas apcietinātos aizveda uz Dzērbenes staciju, kur garais ešelons ar četrdesmit, piecdesmit lopu vagoniem ar cilvēkiem pildījies trīs dienas. Baisajā brīdi, kad vilciens lēni sācis kustēties, no tā atskanējusi dziesma «Paliec sveika, baltā bērzu birze…». Dziedājuši arī viņa vecāki, kam bija labas balsis.
Gandrīz mēnesi ilgajā ceļā līdz Krievijas pilsētai Tomskai, kas atrodas vēl aiz Urālu kalniem, saslimusi māsiņa Gaida, tomēr mātei izdevies viņu izārstēt. Apstājoties stacijās Krievijā, vietējie ļaudis nākuši diedelēt maizi, piedāvājuši to mainīt pret kartupeļiem. Nokļūstot Tomskā, izsūtītie divas nedēļas gaidījuši, kamēr Obā izies ledus, un tālāk ar kuģi devušies līdz 200 kilometru attālajai Molčanovas pilsētiņai. Pēc tam vēršu pajūgā pa dubļainu lauku ceļu vesti līdz Kņazevkas sādžai ar trīsdesmit divām mājām. Ābeļu ģimenei tā bija dzīvesvieta nākamos astoņus gadus. Pirmo nakti Kņazevkā izsūtītie pārlaiduši kolhoza kantorī ar salmu jumtu. Līdz pavasarim tas pa daļai noplēsts un izbarots lopiem, tādēļ ēkā lijis lietus.
J.Ābele stāsta, ka visgrūtākais bijis laiks līdz Staļina nāvei – 1953. gada martam. Tēvs ar māti strādājuši lauku brigādē. Par mājās turēto govi valstij bijis jāatdod 13 kilogrami kausēta sviesta un 46 kilogrami gaļas, lieli nodokļi bijuši arī par pašu audzēto cūku. Izsūtītos piekasīgi kontrolējis pilnvarotais.
Cilvēki pazuda bez pēdām
Piecdesmito gadu vidū, kad Padomju Savienībā sāka atklātāk runāt par staļiniskā režīma noziegumiem, sādžinieki stāstījuši, ka 1937. gada represijās no Kņazevkas aizvesti 27 vīrieši, no kuriem neatgriezās neviens. Bez pēdām pazudusi arī kāda sieva, kas devusies meklēt savu vīru. Vairāki vīri bija krituši karā, bet no tiem trīs, kuri atgriezās, viens bija klibs, otrs – bez rokas, trešais – kontuzēts. Astoņu gadu laikā, kamēr Ābeles dzīvoja Sibīrijā, Kņazevkā piedzimis tikai viens bērns, bet mājas cita aiz citas palikušas tukšas. J.Ābele domā, ka bērniem adaptēties jaunajos apstākļos bija vieglāk. Pēc kautiņiem pirmajā izsūtījuma gadā vēlāk ar vietējiem puikām dzīvojuši draudzīgi. Lai kaut ko nopelnītu, plēsuši kārklu mizas, kas tika izmantotas miecvielām, ķēruši zaķus, burundukus. Labība Sibīrijā, kur melnzeme ir vairāk nekā metru biezā slānī, padevusies ļoti labi. Tikai īsajā rudenī grūti bijis to novākt. Tēvs teicis: «Būtu Latvijā man tāda zeme, es gan būtu bagāts.»
15 tūkstoši pa Krievijas ceļiem
«Kaut arī izsūtījums skaitījās uz mūžīgiem laikiem, mēs visu laiku domājām, kā no Sibīrijas tikt prom. To varēja izdarīt divējādi – vai nu aizejot armijā, vai arī iegūstot labu izglītību. Es centos mācīties, un skolotāji, kas paši bija izsūtītie, mums bija ļoti labi,» atceras J.Ābele. Izglītības ceļā viņš neapstājās arī, kad «Hruščova laikos», politiskajam režīmam liberalizējoties, atgriezās Latvijā. Pēc Dzērbenes vidusskolas viņš pabeidza Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti, bet 1973. gadā pats kļuva par pasniedzēju.
Vēloties apciemot jaunības vietas, pagodināt Kņazevkas kapos apglabāto vecomāti un mātes brāli, 2010. gadā J.Ābele kopā ar kaimiņu uzņēmēju Jāni Beiču ar auto devās uz Sibīriju, 28 dienās nobraucot gandrīz 15 tūkstošus kilometru.
«Molčanovas rajonā ir tikai viena liela zemnieku ferma ar 300 – 400 govīm. Pārējās piemājas saimniecības audzē kartupeļus un pārsvarā dzīvo no pensijām. Zeme Sibīrijā vēl aizvien lielākoties stāv neapstrādāta. Ir mainījusies taiga – izcirsto vērtīgo ciedru priežu vietā saauguši bērzi,» stāsta J.Ābele. Kņazevkā apdzīvota bijusi vairs tikai viena māja. Tās saimnieks Anatolijs Ivanovskis, kuram senči uz Sibīriju bija izsūtīti pēc poļu sacelšanās 1861. gadā, agrāko kaimiņu pazinis. Ar pūlēm izdevies atrast tuvinieku kapus.
Latviešiem vajag mazāk kašķēties
«Krievijā miermīlīgā tauta un varas elite ir ļoti atšķirīgas. Tomēr arī sibīrieši sāk kurnēt par to, ka no viņu iegūtajiem dabas resursiem impērija gūst lielākos ieņēmumus, taču paši viņi, salīdzinot ar centru, dzīvo nabadzībā,» saka profesors J.Ābele. Viņš uzsver, ka Krievijas impēriskā varenība ir atkarīga no naftas cenas pasaules tirgū. Tādēļ, viņaprāt, šajā vēsturiskajā situācijā Krievijas varas ambīcijas nav tik nopietns drauds Baltijas valstīm. Tajā pašā ceļojumā, aizbraucot līdz Mongolijas robežai, viņš pārliecinājies, ka Krievijas teritoriālo veselumu apdraud «lienošā migrācija» no Ķīnas. Tāds pats drauds, viņaprāt, esot arī Latvijas nomalēs, kur iedzīvotāju skaits samazinās, bet daba jau tukšumu nemīl.
Latviešiem, pēc profesora domām, vajag mazāk kašķēties un vairāk sadarboties ar lietuviešiem un igauņiem. ◆
