Saruna ar mākslinieci Sandru Strēli sākas ar klusumu. Dažreiz nedrīkst uzdot «plikus» jautājumus, lai neiedzītu sarunu stūrī.
Saruna ar mākslinieci Sandru Strēli sākas ar klusumu. Dažreiz nedrīkst uzdot “plikus” jautājumus, lai neiedzītu sarunu stūrī. Iespējams, šoreiz ir tieši šis gadījums. Sandra savā visai funkcionālajā dzīvojamā, strādājamā un atpūtas telpā dzer lielu, lielu krūzi ar baltu kafiju un pa logu vēro ziemīgo pagalmu ar apsnigušajām tūjām. Stabilitāte un miers, un neredzamas garīgas robežas. Ar Sandru vieglāk klusēt nekā runāt, vieglāk saprasties no pusvārda.
Palika neizrunāts, cik un kādās izstādēs viņa ir piedalījusies. Un tas nav būtiski tāpēc, ka padarīts ir vakardienā, šodienai – savs darāmais.
Saruna arī beidzas ar klusumu, kas vēsta, ka būtiskākais, ko šajā dienā varējām, ir pateikts. Pēc tikšanās uz pilsētu braucot, viņa starp citu jautā, kā man patīk Jelgavas kultūras nama fasādes krāsa. Ielas malā ievēroju tikko krāsotu dzīvojamo māju siltos toņos un saprotu, kāpēc viņa to jautā.
Jautājumi sevī pašā
“Es nesaprotu, kāpēc piekritu šai intervijai. Neprāts,” atspiedusi zodu plaukstās, viņa domīgi teic.
Ja cilvēkam ir šāda attieksme, tad laikam ir vien būtisks jautājums, kas jāuzdod. “Jā, tas ir tas pats, ko es kādreiz uzdevu kādam ļoti talantīgam un īpašam ungāru māksliniekam,” saka Sandra.
Jautājums ir kā alfa un omega – ko tu teiktu un ko tu domātu, ja tev būtu palicis pavisam maz laika šajā pasaulē?
“Es teiktu – esi cilvēks. Tas ir liels jēdziens.” Un kas ir trīs svarīgākie dzīves kvalitātes jautājumi sevī pašā? “Cenšos piepildīt katru dienu. Tā jēga ir strādāt ar sevi un dot citiem. Es dzīvi saprotu, ka tā dota kā līdzeklis, lai audzinātu pati sevi, lai darītu tīrāku, vieglāku savu lauku. Bet, ja noņemtos tikai ar sevi, tas būtu strupceļš. Dzīvē varu piedzīvot to, ko, meklējot atbildes uz jautājumiem, izlasu grāmatās. Visvienkāršākā lieta – nedrīkstu dusmoties, nedrīkstu nepieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, nedrīkstu atraidīt, būt savtīga.” Tas strikti skan. “Bet jāmācās.” Uz jautājumu, vai Sandra sevi varētu saukt par ekstravagantu, viņa atbild: “Var traki ekstravaganti apģērbties, iztaisīties, bet ko tas dos? Nopietnu dzīves situāciju priekšā tas viss sabrūk. Gudrība un spēks nav ārējā ekstravagancē.”
Miers un daba
Sandras Strēles no vecmāmiņas mantotā māja atrodas uz ielas ar jocīgu nosaukumu – Pogulauku ceļš. “Kādā laivu braucienā pirms diezgan daudziem gadiem ar draugiem sapņojām par to, kur katrs gribētu dzīvot. Es teicu, ka joslā starp rietumiem un austrumiem lielas pilsētas tuvumā, bet nomalē, kur miers un daba. Tagad domāju – patiešām – dzīvoju tur, kur gribu. Latvija ir tieši tā vieta – pa vidu starp rietumiem un austrumiem. Un šī māja – nomalē, bet tuvu centram.”
Studējot pēdējos gadus Tallinas Mākslas institūtā, Sandra ar vīru nonāca Jaunpiebalgā. “Institūta laikā mums palūdza veidot kādu interjeru. Domājām kļūt par kolhoza māksliniekiem, savu dzīvi veidot Piebalgā, taču kolhozi nobruka, bet Jelgavā gaidīja vecāsmātes māja. Tā kā bijām jau tur sākuši strādāt, turpinājām. Jaunpiebalgā vidusskolas paspārnē darbojās Vides skola.” Pirms vienpadsmit gadiem sadarbībā ar Zviedriju šajā projektā bija iesaistījušās desmit Latvijas skolu. Pamazām veidojās arī mākslas skola. “Strādājot biju pārsteigta, ka bērnos viss jau ir. Cilvēkam ļoti maz kas jāmāca. Viņam jāļauj darīt pašam.”
Mērķis “iedarbināt skolu”
Šo gadu laikā mazā mājiņa pie parka, kur bērni nāk apgūt mākslas pamatus, izveidojusies par nopietnu valsts finansētu skolu, kas strādā profesionālās izglītības programmā. “Valsts dod līdzekļus pedagogu algām. Sagatavojam audzēkņus Lietišķās mākslas vidusskolai un Mākslas akadēmijai. Šogad 35 bērni mācās profesionālajā programmā, 60 apgūst interešu izglītību, bet nākamgad daudzi no viņiem pāries profesionālajā.”
Dzīvot Jelgavā un strādāt Jaunpiebalgā – tas nav viegli. “Nav jālielās, nav jāizceļ. Pati to esmu izvēlējusies. Bijuši piedāvājumi arī tepat Jelgavā un Zaļeniekos. Bet visu paspēt nevaru. Kad meklēju motivāciju, atrodu. Paaudžu pēctecība amatniecībā ir ļoti svarīga. Laba amatniecība ir jebkuras mākslas pamatā. Mans mērķis ir “iedarbināt skolu”.”
Brisele – ziedota pilsēta
Pašlaik mums ir vajadzība pēc diviem profesionāliem pedagogiem māksliniekiem. No tā, kādu mākslas nozari viņi pārstāvēs, lielā mērā būs atkarīgs skolas tālākais virziens. Jau ceturto gadu mācu arī ētiku Jaunpiebalgas vidusskolas septītajām klasēm.” Process ir tāds – ceturtdienas rītos Sandra brauc uz savu darbu, lai tur pavadītu ceturtdienas pēcpusdienu, piektdienu un sestdienu. Rezultāti ir. Šogad Rīgas pārstāvniecības telpās Briselē bija Latvijas bērnu darbu izstāde, kur piedalījās arī Sandras Strēles audzēkne vienpadsmit gadu vecā Sintija Pose. “Mani pārsteidza meitenes vienkāršība un pašcieņa. Viņa uzvedās tā, it kā visu mūžu būtu dzīvojusi tik labos apstākļos. Augsta uzvedības kultūra un mierīga attieksme. Ja kaut ko nezina, pajautā, par visu savs viedoklis. Sintija teica, ka zīmējot viņa domājusi, ka tie gan būs laimīgi bērni, kas tiks uz Briseli…” Sandra šo pilsētu raksturo kā lakonisku, kurā ir visi priekšnoteikumi, lai varētu produktīvi strādāt daudz cilvēku kopā. “Tā nav pilsēta kā pilsēta, bet ziedota ES centram.”
Jēdzienam ir sešas šķautnes
Pirmo reizi radošas dzīves pilnību māksliniece un pedagoģe izjutusi, pateicoties keramiķei Undīnei Stepkai. “Mācījos 4. vidusskolā. Piektajā vai sestajā klasē viņa nāca ar maziem māla pikucīšiem, čubinājās. Mēs tur katrs kaut ko lipinājām, darījām. Vēl tagad atceros to īpašo māla smaržu. Tad arī sāku domāt, ka varētu savu dzīvi saistīt ar keramiku, vēlāk mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, pēc tam, kad Tallinā gribēju turpināt izglītoties kā keramiķe, situācija izveidojās citādi. Bija jāizvēlas starp modes mākslu, interjeru un ādas apstrādi. Izvēlējos pēdējo.”
Punkta vietā? Lai būtu Sandras izpratne par sievietes būtību. “Tas noteikti ir iekšējs miers un vēlēšanās meklēt būtisko…” Tad viņa atkal raugās piesnigušajā dārzā, klusē, domā. “Sievišķība ir daudzu īpašību kopums, kam piemīt liels spēks. Tā visu laiku ir kāda balansēšana uz neredzamas robežas. Bieži varam nocietināties, jo ir jāizdara, jāpaspēj. Es tā negribu. Nevaru pateikt. Valodas iespējas ir atklāt vienu šķautni jēdziena veselumā, bet tas, manuprāt, sastāv no sešām šķautnēm.
