Ar apbrīnojamu dzīvessparu, labu veselību un cieņu vienam pret otru vakar Briljanta kāzu jubileju atzīmēja elejnieki Austra un Jānis Gaigali. 70. kopdzīves jubilejā Jelgavas novada pašvaldība pārim veltīja īpašu svētku ceremoniju.
Austras un Jāņa kopdzīve teju 70 gadu aizritējusi Elejā. Viņu ceļi metuši līkločus, vīrs daudz strādājis, lai ģimenei nopelnītu iztiku. Austras ziņā bija visu trīs bērnu audzināšana. Pateicoties veiksmīgi izvēlētajai profesijai, Jāni nepaņēma karā, un ģimenei garām gāja arī izsūtīšanas šausmas. Šodien viņi atzīst, ka kopdzīve paskrējusi nemanot, un ar prieku saka – tā bijusi laimīga un piepildīta. Kāzu gaviļnieki auguši kaimiņu pagastos – Austra Rundālē, bet Jānis Mežotnē. Abi tolaik mācījās Rundāles pamatskolā, tikai Austra bija pāris gadu jaunāka. Agrā bērnībā Jānis zaudēja vecākus un uzauga pie audžuvecākiem. Skolā bijis izcilnieks, puisis ar gaišo prātu ļoti vēlējās turpināt mācības, bet līdzekļu trūkuma dēļ tas nebija iespējams. Lai sapelnītu naudu mācībām, divus gadus viņš cītīgi strādāja pie saimniekiem un pēc tam absolvēja Rēzeknes Ceļu būves tehnikumu. Austra bija saimniekmeita un pēc pamatskolas mācības turpināja Bauskas ģimnāzijā. Ar savu nākamo vīru viņa no jauna satikās 1942. gada sākumā ballē Rundāles pilī. Ragu pūtēju orķestra pavadībā Pēc pusgada – 1942. gada 27. jūnijā – pāris Mežotnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā salaulājās. Kāzas bijušas lielas, un, kā saimniekmeitai pienākas, mīti zelta gredzeni. Godos spēlējis ragu pūtēju orķestris. 1942. gadā Jānis jau strādāja un būvēja ceļus Jelgavā. «Tolaik ceļinieku profesija bija neaizvietojama un karā mani neiesauca ne vācu, ne krievu armijā. Kas tad ceļus taisīs?» viņš smej.Pēc kāzām jaunā ģimene kādu brīdi dzīvoja Austras vecāku mājās Mežotnē. Pēc gada pasaulē nāca meita Mārīte. Kā jau ceļu būvdarbu vadītājam Jānim darbs atkal tika nozīmēts citviet, šoreiz Tērvetē, kur uz brīdi bijusi arī ģimenes mājvieta. 1944. gadā ģimenes galvai piedāvāts darbs Elejā, bet pašā Lietuvas pierobežā – māja dzīvošanai. Drīz vien ģimenē sagaidīts arī dēls Mārtiņš. Gadi gāja, un Mārītei bija jāsāk skolas gaitas, bet no pierobežas līdz Elejas skolai jāmēro septiņi kilometri. Izvadāt bērnu kājām uz skolu un atpakaļ bijis pārāk grūti. Kā ceļa meistaram Jānim tika piešķirts zemes pleķītis Elejas centrā, kur viņš pats saviem spēkiem sāka mājas celtniecību. Pa to laiku piedzima arī ģimenes pastarītis Jānis, bet pusotra gada laikā Gaigali tika savā jaunajā namā. Mīļums un labestībaNedaudz vēlāk Jānim tika piedāvāts labs darbs ceļu būvē Tukumā, un savu vietu Elejā viņš aiztaupīja sievai. Veselu gadu Austra brauca uz speciāliem kursiem, lai Elejā varētu sākt strādāt par ceļu meistari. «Tā arī dzīve pagāja nemanot – 70 gadu vienā darbā un rūpēs. Prieks par bērniem un pieciem mazbērniem, esam sagaidījuši arī deviņus mazmazbērnus,» priecājas Austra. Gaigalu rados ir daudz ārstu – meita, vedekla, mazdēls. Varbūt arī tāpēc Jānim un Austrai ir tik laba veselība. Sirmais vīrs 95 gados uz Jelgavu vēl pats brauc ar savu auto, bet piemājas dārziņā Gaigaliem zeļ kartupeļu vagas, ražo zemenes un mājas priekšu rotā rožu dobe. Arī Jelgavas novads pārim Briljanta kāzu gadadienā kā skaistu un paliekošu vērtību dāvināja dārzā stādāmu rozi un dāvanu karti. «Visādi pa gadiem gājis, arī parājušies esam, bet kopumā par dzīvi nesūdzamies. Kaut bērni katrs savā dzīvē, esam vienmēr apčubināti un apraudzīti. Ko vairāk vēlēties – galvenais, ka vecumā neesi viens un aizmirsts,» piebilst Austra. Sarunas laikā no abiem staro mīļums un labestība. Ja, dzīves stāstu pārlapojot, Jānim arī kas sajūk, Austra mīļi uz vīra rokas uzliek savējo un palabo: «Nē, tētuk, tā viss gluži nebija, bija tā…»
