Dace Dalgā kultūras dzīvi Kalnciemā vada jau teju 25 gadus. Viņas uzdevums ir saliedēt daudznacionālo publiku, un tas arī izdodas.
«Ģimene jau pieradusi – no kāda 12. decembra līdz janvāra vidum es mājās neesmu,» kultūras darbinieka ikdienu svētku un pirmssvētku dunā ieskicē Kalnciema kultūras nama vadītāja Dace Dalgā. Sestdien mazajiem bērniem sagādāta cirka izrāde. 26. decembrī «Ziemassvētku balto koncertu» pagasta ļaudīm dāvās pašdarbības kolektīvi. Jācer, ka cieminieki nesmādēs gadu mijas balli, un kur nu vēl Vecais Jaunais gads, kad tradicionāli pulcējas Kalnciema vecākā paaudze. Gan krievi, gan latvieši. Tā ir šīs vietas padomju ekonomiskās plānošanas laikā izveidojusies savdabība, ka plecu pie pleca jāsadzīvo divām kopienām, un kultūrai tajā ir ne tikai izklaidējoša un izglītojoša, bet arī integrējoša loma. Jautājums vien, vai situācijā, kad kultūra, īpaši laukos, aizvien atrodas pabērna statusā, tai pietiks spēka.- Cik aktīvi ir Kalnciema ļaudis? Vai viņi dzied, dejo un spēlē teātri?Mums ir daudz pašdarbnieku. Dejo mazie pirmsskolas vecuma bērni. Tad šo stafeti nododam tālāk skolai, lai vēlāk saņemtu skolēnus atpakaļ jauniešu deju kolektīvā «Solis». Nākamgad šim kolektīvam, ko vada vietējā Daina Majoka, būs jau desmit gadu. Jauniešiem gan ik pa brīdim «pietrūkst elpas», un viņi sāk palikt mājās, taču svarīgos brīžos vienmēr ir savākušies. Bijis pat tā, ka puišu ir vairāk nekā meiteņu. Domājam arī par vidējās paaudzes deju kolektīvu, jo ar jauniešiem strādāt ir diezgan sarežģīti kaut vai tā iemesla dēļ, ka, beidzot vidusskolu, viņi aiziet projām. Ieguldītais darbs pazūd. Savukārt vidējie ir nostabilizējušies. Otro gadu mums ir līnijdeju grupa, kurā dejo 15 meitenes no 35 gadu vecuma un uz augšu. Viena cienījama vecuma kundze nāk tikai kustības dēļ, tā arī saka: «Savu krunkaino seju koncerttūrēs nerādīšu, vienkārši gribu aizbēgt no radikulīta.» Mums te notiek arī rehabilitācija.Vēl mums vienīgajiem Jelgavas novadā ir krievu koris, kas nākamgad svinēs 25 gadu jubileju. No pirmās dienas līdz šim brīdim to vada Josifs Cisers. Zinu – kamēr viņam pietiks veselības, šis kolektīvs pastāvēs. Josifs ir kora sirds. Tajā dzied veselas ģimenes. Vectēvs atved mazdēlu, mazdēls – savu sievu.Jubileja būs arī vokālajam ansamblim «Wega Vest», kuram aprit 15 gadu. Tāpēc nākamgad maijā trīs svinību vietā rīkosim vienas. Dziesmu svētku gadā arī vairāk nevaram «pacelt». Esam sākuši likt galvas kopā, kā tie varētu izskatīties, kur krieviski, latviski jādzied un vēl jādejo. Pati ar maziem pārtraukumiem, kopš te atnācu, vadu bērnu dramatisko kolektīvu. Patlaban sastāvā ir bērni no 6. līdz 11. klasei. Esam pievārējuši pirmo skati, ieguvuši labu vērtējumu. Darbs ir atalgojies. Ļoti lepojos ar vēl vienu savu aprūpējamo kolektīvu – pensionāru klubu «Sarma», kurš gan man jau krietni «nosarmojis».- Kā uz tā fona ir ar skatītājiem? Vai pasākumi kultūras namā kupli apmeklēti?Arī Kalnciemā krietni jūtama aizbraukšana. Patlaban varētu būt ap 1600 iedzīvotāju. Pārsvarā manāmi skolēni, pensionāri un tie, kam te ir darbs. Līdzīgi kā citur veidojas pasākumu apmeklētāju kodols – pašdarbnieks, viņa ģimene, radi un draugi. Ļoti reti atnāk pilnīgi svešs no malas. Līnijdejotājas atveda jaunus cilvēkus. Radās kolektīvs un parāva līdzi savējos. Ir skaidrs – jo vairāk pašdarbnieku, jo vairāk šis nams būs apdzīvots.Par ballēm nevar teikt, ka to dēļ zālē parkets būtu nodilis. Arī diskotēkas esam nolikuši «tālākā plauktā», jo nav jau vairs kam dejot. Ļoti grūti izvilkt tos, kas iesēdušies mājās. Tā tas ir visur. Grāmatvede jau uz mani baras, ka esmu visu telefonu norunājusi. Zvanu, sūtu ziņojumus par pasākumiem. Neļauju atspringt, bet nāk tie, kas nāk. Uz amatierteātru izrādēm, arī uz Rīgu savācas kādi 50 cilvēki. «Sarma» ir liels atspaids. Tā arī saka – kamēr varēsim, iesim uz visiem pasākumiem. Pensionāri palīdz arī citos darbiņos. Ja Masļeņicai pankūkas jācep, sadalu, kam kas jādara. Viņi sacep veselu kalnu, un svētkos ēdam.- Drīz aprit 25 gadi, kopš rūpējaties par kultūras dzīvi Kalnciemā. Kādi bija pirmie iespaidi par šo vietu, un ko šis laiks jūsos mainījis? Šajā stipri svešajā vietā tiku iemesta pēc sadales. Pirmajā brīdī saķēru galvu un domāju, kā vispār spēšu noturēties tos trīs obligātos gadus. Esmu dzimusi un augusi izteikti latviskā vidē, bet te, uzrunājot cilvēkus, nezini, vai viņš krievs vai latvietis. Katrai tautībai taču sava mentalitāte, kas nosaka raksturu, un, protams, tradīcijas. Skolā īpaši daudz nemācīja, kā norit mazākumtautību pasākumi. Zināju par Jāņiem, bet pēkšņi nonāku vidē, kur man jāsaprot, kas ir Masļeņica. Skolā krievu valodu biju tīri labi apguvusi, taču ne tādā līmenī, lai runātu publikas priekšā. Atceros, ka pirmajā reizē pateicu kaut ko galīgi šķērsām, ka vaigi aiz kauna dega. Latvieši bieži vien noklusē lietas, bet krievi uzreiz visu pateiks – bliezīs starp acīm. Tad stāvi kādu laiku apstulbis un domā – biji pelnījis vai ne. Jāatzīst, ka Kalnciemā mani noturēja tieši pensionāru klubiņš. Uz viņu sirdsapziņas tas, ka esmu te palikusi. Uzņēma mani kā pašu meitu. Ārkārtīgi rūpējās, palīdzēja, ja kādi kreņķi – mierināja. Vienu brīdi gan uzliku atlūgumu uz galda, jo pietrūka spēka, bet ļāvos pierunāties. Pirmais, ko esmu ieguvusi šajos gados, – diezgan brīvi runāju krievu valodā. Pazīstu iedzīvotājus. Zinu, uz ko katrs spējīgs. Varu viņus uzrunāt, jo daudzi mēdz turēt atslēdziņu noslēptu. Spriežu tā – ja mamma prata dziedāt, droši vien arī meita dzied. Satiekot uz ielas kādu, kas vairākkārt izlaidis nodarbības, jautāju, kas pa iemeslu. Bieži vien jāstrādā kā psihologam. Kultūras darbinieks nav tikai tas skaisti sapucētais, kurš vada pasākumus.- Vai ekonomiskā lejupslīde valstī, kas droši vien pamatīgi skāra arī kultūras jomu, nav laupījusi spēku turpināt darbu?Paldies Dievam, bijusi dzirdīga pagasta pārvalde. Esam divas meitenes, bet, vienalga, visu nepagūstam. Darām darbu, ko mums nevajadzētu. Taupības nolūkā pašas šujam, dekorējam, mainām lampiņas, šķūrējam sniegu. Taču nevar teikt, ka taupība sākās ar krīzi. Uz kultūru vienmēr centušies taupīt. Valstiskā līmenī nedomājam daudzus gadus uz priekšu, ka to, ko ieliec mazajā cilvēciņā, tikai pēc gadiem dabūsi atpakaļ. Gribam visu uzreiz. Mēs nekad neesam bijuši ļoti lutināti. Jau iepriekš dzīvojām pieticīgi, tāpēc krīzi nejutām. Esam strādājušas par ļoti niecīgu samaksu un pašas brīnījušās, kā to spējām izturēt. Mums bija mazi bērni, tāpēc nevarējām vienkārši piecelties un iekāpt pirmajā garāmejošajā autobusā Rīga – Jelgava, lai meklētu citu darbu. Palīdz, ka man ir tik brīnišķīga kolēģe Jeļena Laputeva, ar ko saprotamies no pusvārda. Esam tā sastrādājušās, ka, atnākot uz pasākumu un novelkot virsdrēbes, smejamies – atkal esam līdzīgi saģērbušās. Es vairāk rūpējos par latviskajiem, viņa – krieviskajiem pasākumiem, jo tie Jeļenai sirdī izprotamāki un skaidrāki. Ir nianses, ko gudrās grāmatās nevar izlasīt. Tāpēc brīžam neesmu vienisprātis ar valstī izstrādāto nostādni, ka, piemēram, kultūras darbiniekam jābūt atbilstošai izglītībai. Jeļenai tās nav, taču viņa ir ļoti radoša. Vairāk būtu jāskatās uz cilvēka spējām, nevis papīru. – Krievu un latviešu auditorijas pasākumos satiekas, vai tomēr katram ir savi svētki?Mēs neko nedalām, nestrīdamies un necīnāmies. Dzīvojam plecu pie pleca. Kā vajag, tā runājam. Gan krievi nāk uz valsts svētku pasākumu, gan latvieši – uz Masļeņicu. Pat bērnu tautas deju kolektīvā ir dažādas tautības. Gribam, lai visi pasākumi ir saprotami un visiem pieejami, tāpēc mums nav svētku, izņemot Masļeņicu, kuros runātu tikai vienā valodā. Ansamblis dzied gan latviešu, gan krievu dziesmas. Ja ir dzejoļi – arī abās valodās. Dažreiz jau pārmet, ka uz afišas rakstīts krieviski. Taču tas ir nepieciešams, jo cilvēciņš, kas varbūt ne īpaši labi zina latviešu valodu, saprot – ā, tātad arī es esmu tur gaidīts! Tekstus netulkojam, bet turpinām domu. Visu laiku gan dubulti jāiegulda. Piemēram, krievu meitenītei jāskaidro, kas ir apakšsvārks, kāda nozīme ņieburam. Kāpēc matos jāsien lentītes, nevis balti pušķi. Vienu laiku cīnījāmies – kā tas ir, ka pie tautas tērpa brunčiem nevar vilkt klāt baltu kruzuļotu zīda blūzi. Izskatās taču tik skaisti! – «Augstā māksla» laukos. Vai to vispār vajag?Domāju, ka nevajag. Pirmkārt «augsto mākslu» uz Kalnciemu nevaru atvest, jo mums ļoti maza zāle un skatuve. Mēs paši ļoti daudz braucam uz Rīgas teātriem, lai tajos apstākļos, elpojot to gaisu, baudītu šo mākslu. Esam bijuši arī Slampē, kur liela skatuve, taču piedzīvojuši vilšanos. «Augstās mākslas» pārstāvji nereti domā – ja brauc uz laukiem, var atvest švakāko sastāvu. Bieži vien viņi nemāk nolaisties uz zemes. Bet tas lauku cilvēciņš arī grib baudīt mākslu un atveldzēt savu sirdi. Šajā ziņā par velti noniecinām amatierteātrus. Viņi dara no sirds, un, manuprāt, amatierteātriem nemaz nesanāk sliktāk par dažiem labiem, kas brauc no Rīgas. Viņiem piedod mazos misēkļus, bet lielajiem aktieriem negribas piedot, jo tas ir viņu darbs.Līdz «augstajai mākslai» skatītājam ir arī jāizaug. Varam radināt pamazām, atvedot kādu aktieri vai mūziķi. – Ieguldot ievērojamus ES fondu līdzekļus, iepriekšējos gados vairākos Jelgavas novada pagastos tika renovēti tautas nami. Kalnciema kultūras nams nebija to vidū. Pirms 11 gadiem šī ēka jau tika kapitāli izremontēta. Pašvaldība tamdēļ ņēma kredītus. Savulaik te atradās sadzīves pakalpojumu kombināts, kur bija šūšanas darbnīca, ķīmiskā tīrītava, foto laboratorija, veikals, kinozāle. Sarūkot cilvēku skaitam, pienāca brīdis, kad vecais kultūras nams vairs nespēja pastāvēt. Tas atradās stipri nomalē. Pirms tam, ejot cauri ražotnei, bija droši – viss gaismās. Kad apstājās rūpnīca, apsīka arī kultūras dzīve. Tā aptuveni četrus gadus dzīvojām bez kultūras nama. Staigājām ar savām krūzītēm uz skolu, bērnudārzu. Tas bija ļoti smags laiks. Mūsu uzdevums bija saglabāt pašdarbniekus. Sapratām, ja mēs viņus palaidīsim mājās, atpakaļ vairs nedabūsim. Ir ļoti viegli iesēsties siltā dīvānā un iekāpt istabas čībās. Kad pirmo reizi, apskatot šo namu, atvērām lielās zāles durvis un iekāpām tumsā, attapāmies līdz potītēm ūdenī. Tad sākās pamatīga renovācija. Atklāšanā ļoti priecājāmies, taču drīz vien bija skaidrs, ka šis nams mums ir par mazu. Skatuvīte maziņa – dejotāji to nevar izmantot. Taču jādzīvo, kā ir. Saprotam, ka jaunu namu nedabūsim. Patlaban mūsu aktuālākā vajadzība ir gaismas un skaņošanas aparatūra. Cenšamies rakstīt projektus, cik nu var. Pateicoties tiem, vismaz koris un ansamblis ir apģērbts, esam ieguvuši digitālās klavieres, tautas deju dejotājiem tikuši apavi un blūzes.- Ko kultūras jomā vissteidzamāk vajadzētu mainīt valstiskā līmenī?Nesen kultūras darbinieki tikās forumā, kurā ministrijai izvirzījām dažādas prasības. Bibliotekāru, piemēram, aizstāv likums, bet kultūras darbinieks ir pilnīgi neaizsargāts. Ar mums manipulē, kā grib. Mēs arī neesam apdrošināti, kaut pēc būtības darbā saskaramies ar lielu risku. Bijuši gadījumi, kad ar bailēm veru kāpņu telpas durvis un klausos, vai kāds nenāk. Esmu piedzīvojusi konfliktu ar neadekvātiem cilvēkiem. Runājot par finansējumu, ja ir saprotošs pārvaldes vadītājs, cepuri nost. Taču, ja pretī cilvēks, kas no kultūras neko nesaprot, rodas problēmas. – Kopš izveidojies Jelgavas novads, arī kultūras darbinieki iekļauti vienotā sistēmā. Kā tas ietekmējis jūsu darbu?Godīgi sakot, īpaši lielas izmaiņas nejūtu. Papīru un atskaišu kļuvis vairāk. Iepriekš bija prakse, ka pirms finanšu gada atbrauca deputāti un novērtēja reālo situāciju. Es viņiem rādu – paskatieties, kāds krēsls! «Jā, tiešām briesmīgs! Kā tu varēji uz tāda sēdēt!», un sagādā man jaunu krēslu. Patlaban esam ļoti tālu ar savām vajadzībām. Centralizēti top arī algu sistēma. Taču moments – nevar maksāt vairāk, jo nav augstākās izglītības. Bet vai cilvēks ar augstāko izglītību strādās šādu darbu, kur vakaros neredz ģimeni, par 200 latiem? Tad cieniet tos, kas velk šo vezumu! Tomēr nākotnē raugāmies pozitīvi. Kultūras dzīve Kalnciemā būs, ja visi neaizbrauks prom. Kamēr ir izpratne un atbalsts, var strādāt.
