Kādos apstākļos apmeklētājs jūtas omulīgi?
Kādos apstākļos apmeklētājs jūtas omulīgi? Pēc dziedātāja un izklaides sarīkojumu organizatora Andra Skujas domām, cilvēkiem interesi rosina jebkura iespēja ne tikai vērot, bet arī piedalīties – kaut tas nozīmētu tikai šlāgeru līdzidziedāšanu, ko «Kabatas» Jelgavas filiāles rīkotajā ballītē A.Skuja piedāvā šovakar. Viss atkarīgs no pieprasījuma, sarunas laikā viņš vairākreiz atkārto, piebilzdams, ka atsaucības gadījumā piektdienu šlāgervakari
varot kļūt par tradicionālu iknedēļas norisi, «apaugt» ar daudzveidīgu sarīkojumu programmu.
Vai tas, kas notiks piektdien, ir ilgākas sadarbības sākums, un kāda loma tajā visā ir jums?
Plāni jau lieli. Viss atkarīgs no jelgavniekiem. Ja nāks un viņiem interesēs, programmu ar laiku ceram paplašināt, mazpamazām iesaistīt dažādas kultūras norises, ideālā variantā veidot kaut ko līdzīgu tam, kā vācieši atzīmē «Oktoberfest». Sestdienās, paredzēts, toni noteiks pūtēju orķestris. Daudz dažādu mākslinieku nevaram piesaistīt tūlīt un uz līdzenas vietas veidot kādu grandiozu šovu, nezinot, kā to uzņems publika, tāpēc šoreiz iespējamo sarīkojumu ciklu sākšu viens, un, ja būs interese, būs arī lielāka dažādība.
Vai pats domājat iesaistīties arī organizēšanā?
No «Kabatas» tāda interese ir. Man šai jomā ir zināma pieredze. Plānus varētu salīdzināt arī ar to, ko Rīgā pirms dažiem gadiem rīkoju «Kabatas» projektā «Mēle»: bija gan modes skates, gan aktieri, gan deju grupas, gan dažādu muzikantu uzstāšanās – šovs, kurā cilvēks vienā vakarā var gūt daudz iespaidu. Tur, starp citu, esmu bijis arī vakara vadītājs. Sākumā jau bija jocīgi, nav gluži mana specifika, bet jāpierod pie visa, vismaz jāpamēģina.
Uzsverat, ka projekta liktenis atkarīgs no atsaucības. Kāda tad ir jūsu sarīkojumu līdzšinējā apmeklētība?
Neparedzama. Vienreiz var būt laba, un pilnīgi negaidīti var atgadīties kaut kas neizprotams.
Droši vien meklējat cēloņus arī sevī?
Jā.
Un atrodat?
Kādreiz atrodu, kādreiz ne. Tad atliek zvaigznēs skatīties… Bet, īsi sakot, manuprāt, nākotne mūsdienās pieder tam, kas neatgādina cilvēkiem problēmas – to ikdienā tāpat pietiek. Celsi priekšā kaut ko šausmīgi nopietnu, viņš labprātāk aizies mājās.
Jūsu moto varētu būt: «veidot sarīkojumus, kas neatgādina problēmas»?
Jā, un ar varu neuzbāzties. Nevar paredzēt, kāda noskaņa valdīs, piemēram, pēc stundas, jārīkojas acumirklīgi. Bet es labi pārzinu latviešu un ne tikai latviešu… teiksim tā, folkloru – gan vecās, gan vidējās paaudzes, gan jaunās dziesmas. Problēmu pieskaņoties nav, iespēju amplitūda ir milzīga.
Ar «folkloru» domātas tautasdziesmas vai ziņģes, šlāgeri?
Viss kas var būt. Galvenais, lai cilvēks justos omulīgi un tai lietā iesaistīts. Lai nebūtu tā: viņš atnāk un skatās – notiek absolūti svešas lietas –, un nesaprot, par ko ir runa. Vajag, lai būtu visas iespējas uzdziedāt līdzi, ja luste, uzdejot un visādi citādi līdzdarboties.
Vieni tautas svētki nupat beigušies, citi sākušies. Kā pašam ar svinēšanu?
Visu dzīvi vieni svētki. Paziņas, kuri to neizprot no mana, svētku muzikanta, viedokļa, tā arī saka: ak tu laimīgais – visa dzīve vienos svētkos!
Tad vizītkartē tikpat labi kā «dziedātājs» vai «sarīkojumu organizators» varat rakstīt «svinētājs».
Jā. (Smejas.) Tā tiešām varētu pierakstīt. Visi svētki parasti paiet darbā. Jau padsmit gadu. Atklāti sakot, esmu jau aizmirsis, ko nozīmē Ziemassvētki, Jāņi, Jaunais gads no «vienkārša svinētāja» viedokļa.
Vai dzimšanas dienu vismaz nosvinat?
Tā iznāk uzreiz pēc Jāņiem. Visi tādi slābani… Kā jau visiem, kas burzās pa lielām masām, arī man patīk šad tad nolīst maliņā, pabūt vienam, lai atgūtu spēkus. Man patīk cilvēki, patīk ar viņiem kontaktēties, citādi jau es nevarētu darīt savu darbu, bet speciāli ārpus darbalaika vēl līst uz kādu «tusiņu» – to nu gan ne…
Bet, kopš svinēšana galvenokārt notiek uz skatuves, ir taču izstrādājušies kādi «pielāgošanās mehānismi», kas neļauj tos vienkārši tā palaist garām…
Jā, kad svētki kļūst par ierastu darbu, ar laiku svinētāju pulkā sāc justies apmēram tā, kā atzīmējot jubileju darba kolektīvā. Jāspēj iejusties, lai nojaustu, ko cilvēki kurubrīd grib. Kādreiz ir kāds smagāks brīdis, kad iejušanās grūtāka, bet kaut kā jau arī tam arvien tieku pāri. Jāspēj.
Pa vidu droši vien netrūkst arī tādu notikumu, kurus pats un pārējie aculiecinieki atceroties, vēderus turēdami, smejas vēl līdz šai dienai, lai arī cik seni tie būtu.
Tik daudz, ka uzreiz kādu vienu grūti nosaukt… Nu labi… gadījums orķestrī armijā. Dienēju Kaļiņingradas apgabalā. Kādu četrdesmit piecdesmit kilometru apkārtnē tas bija vienīgais orķestris. Tas nozīmē, ka aptuveni šādā rādiusā ap dislokācijas vietu dabūjām spēlēt dažādos godos: no kāzām un svinīgām pieņemšanām līdz bērēm. Kādreiz gadījās spēlēt pat pāris bēru vienā dienā. Tā ir Krievija ar visām tradīcijām: ja atteiksies iedzert par aizgājēju, tā skaitīsies klaja nekaunība. Nu, un kālab gan atteikties? Var vismaz parādīt, cik mēs, muzikanti, izturīga tauta esam. Orķestrī bijām vairāki latvieši. Bundzinieks, piemēram, bija no Dobeles. Vienā tādā vairāku bēru dienā (kā no teiktā skaidrs, bez vainas nebija arī kārtīga uzņemšana uz krūts) viņam gadījās iepriekšējā bēru mājā aizmirst vālīti. Eju priekšgalā, aizmugurē dzirdu varenus smieklus. Pagriežos atpakaļ, skatos, bundzinieks enerģiski zvetē pa bungām, zudušo vālīti aizstājis ar… mielasta rīkotāju līdziedoto desas luņķi… Vēl tagad brīnos, kā zārks palika nesēju plecos, viņiem smieklos lokoties.
Vai varat raksturot savu apmeklētāju vidējo reibuma pakāpi?
Ne vienmēr tā zemākā, bet reibumam ir arī savi plusi: cilvēks drīzāk atbrīvojas, līdz ar to vieglāk noprast, kas viņam patīk, kas nepatīk, ko dziedāt, ko ne…
Vai dziedat arī tad, kad neviens neklausās?
Reizēm tikai šķiet, ka, klīstot apkārt pa zāli vai deju placi, klausītāji nepievērš uzmanību tam, kas notiek uz skatuves.
… es biju domājis – kad neviens nedzird, piemēram, mājās vienatnē…
Nē, to gan ne. Ja nu vienīgi, mācoties ko jaunu…
