Izvadītāja Una Auziņa: «Cilvēki maz saka cits citam labus vārdus un bieži vien satiekas tikai bērēs»
Una Auziņa nekad dzīvē nespēja iedomāties, ka kādreiz dibinās savu apbedīšanas uzņēmumu un ka darbs šajā jomā viņai sagādās lielu gandarījumu. Vecmāmiņa, kas Unu uzaudzināja, allaž mazmeitai mācījusi, ka visas profesijas ir cienījamas un ne no viena darba nav jākaunas. Viņa bijusi kurinātāja, apkopēja un kapu pārzine, bet nevienu brīdi par savu darbu nav kaunējusies. To Una māca arī pašas četriem bērniem. No sīku darbiņu darītājas viņa izaugusi par enerģisku uzņēmēju, kas ne tikai aizņemta ar dokumentu kārtošanu, bet nebīstas darīt arī «melno» darbu. Una teic, ka lielākais gandarījums ir pēc kārtējām bērēm, kad tuvinieki saka paldies.
Pārņēma stafeti
Ceļš līdz savam uzņēmumam Unai Auziņai bruģēts vismaz desmit gadu garumā. Viņa daudziem pazīstama kā apķērīga lielplatoniece, kura taipusē augusi un skolojusies, bet no 1995. gada pagasta kapsētās strādājusi par kapu pārzini. Bet nu jau desmito gadu Unas mājas ir Sesavā. Būdama kapu pārzine, viņa ar interesi vērojusi bēru procesu un rituālus. «Kādreiz Lielplatonē cilvēkus pēdējā gaitā izvadīja ļoti cienījama vietējā izvadītāja Aina Verze, bet tad mainīja dzīvesvietu. Atceros, izvadījām vientuļu tanti, Amālija vārdā, un Ainas kundze paziņoja, ka bērēs būs jāpiedalās arī man. Toreiz biju vēl pavisam jauna un sabijusies. Mans uzdevums bija nolasīt dzeju, pēc kā izvadītāja teica: nu savu stafeti esmu nodevusi tavās rokās,» atceras Una, kura joprojām iedvesmojas no Ainas kundzes mantojumā atstātajām izvadrunām. Ļoti svarīgs bijis novērtējums, kā pirmajā reizē sanāks. Par prieku, tas bijis atzinīgs. Vēl lielāku iedrošinājumu sniedza ilggadējā kultūras nama vadītāja, nu jau mūžībā aizgājusī Ņina Neimane, kurai nebija ne mazāko šaubu, ka Una atradusi īsto vietu dzīvē.
Palīdz atlaist aizejošo dvēseli
Una rāda pašas veidotas grāmatiņas. Uz katras redzams krusts, nelaiķa vārds, dzīves gadi, vairāku lappušu garumā ar roku rakstīts scenārijs – katram aizgājējam īpaši sacerēts. Una grāmatiņas rūpīgi glabā. Ja tuvinieks vēlas, tā viņam tiek atstāta par piemiņu. «Nezinu, vai tas ir grūti vai viegli, bet daudzus no aizgājējiem pazīstu personīgi, sakāmajā varu vieglāk cilvēku raksturot. Dažbrīd ir smagi, tad ievelku elpu, saņemos un runāju tālāk. Ir reizes, kad arī asara nobirst,» neliedzas izvadītāja, atzīstot, ka dzīvē esot pat ļoti emocionāla, – raudāt varot par visiem sīkumiem, bet darbā emocijām cenšas vaļu neļaut.
Unas darbs nav tikai sagatavot bēru scenāriju. Ļoti bieži viņa ir pirmais cilvēks, kam aizgājušā tuvinieki zvana un lūdz palīdzību. «Ir liels gandarījums, ka varu sniegt arī psiholoģisku palīdzību. Runājot ar tuvinieku, aicinu pieņemt situāciju, skaidroju, lai samierinās un palaiž dvēseli savos ceļos – lai arī aizgājējam ir vieglāk. Es ticu Dievam, esmu katoļticīga, tāpēc tās nav tukšas runas,» viņa piebilst.
Unai bieži tiek uzticēta arī nelaiķa sagatavošana pēdējai dienai, sākot ar mirušā mazgāšanu, ģērbšanu. Pagājušajā vasarā viņa nodibinājusi savu uzņēmumu «Likteņsvece», kas sniedz arī pārējos pakalpojumus, tajā skaitā transporta nodrošinājumu, kapu rakšanas, dokumentu kārtošanas un pārējos bēru organizēšanas darbus. «Laukos cilvēki bieži vēlas, lai aizgājējs tiktu saposts viņa paša mājās. Arī es tam piekrītu, jo, manuprāt, piederīgajam ir ļoti svarīgi, lai tuvinieks netiktu vienkārši pārklāts ar melnu maisu un kaut kur aizvests,» stāsta Una. Ar nelielu piesardzību viņa piebilst: «Varbūt izklausīsies dīvaini, bet man šis darbs patīk, un ir feini darīt to, kas patīk.»
Konkurentu netrūkst
Bēru organizēšanā iesaistās arī Unas ģimene. Bērni mammas nodarbošanos ir pieņēmuši, tāpat tuvinieki. Vai laukos, kur cilvēku rocība nav tik liela, piedāvāt pilnu apbedīšanas pakalpojuma klāstu, ieskaitot mūziķus, maz ir izdevīgi? Turklāt pilsētās pieejami plaši apbedīšanas pakalpojumu servisi, kas katru jauno šīs jomas aizsācēju vienā paņēmienā var samalt kā gaļas mašīnā. Unu pasmaida un nogroza galvu: viņu tas nebaidot, jo jau no mazotnes bijusi liela cīnītāja. «Protams, konkurentu netrūkst un cīņas šajā lauciņā ir lielas. Bet mans bonuss ir individuāla pieeja katram cilvēkam. Pilsētā viss stingri sadalīts pa laikiem, dažkārt iet kā pa konveijeru, arī izmaksas lauku cilvēkiem nav tās mazākās. Mans mērķis ir augt, attīstīties un apkalpot Jelgavas novada ļaudis, uz pilsētu es netiecos. Šobrīd mūs labi zina Sesavā, Elejā, Vilcē, Ziedkalnē, Lielplatonē, Svētē,» viņa stāsta.
Unas darbs ir arī svecīšu vakaru un kapusvētku organizēšana vairākās novada kapsētās, protams, pieskaroties arī ticības lietām un piesaistot dažādu konfesiju mācītājus.
Būdama meitene, viņa nekad nav varējusi iedomāties, ka kādreiz varētu būt izvadītāja. «Bērnībā vecmāmiņa mani vienmēr ņēma līdzi uz bērēm, bet tad es to tā neapzinājos. Pirmā saskarsme ar nāvi bija tad, kad zemes klēpī tika guldīts mans 15 gadu vecais brālēns,» asarām acīs atminas Una.
Ir cilvēki, kuriem skaļus atvadu vārdus viņa nespēj un nekad nespēs teikt. Tā bijis arī ar opapu, kas mūžībā aizvadīts pirms diviem gadiem. Una pārliecināta, ka tuviniekiem šis mirklis jāizraud un jāizdzīvo iekšēji pašam.
Nu jau izvadītājas pieredze sesavniecei sniedzas desmit gadu garumā, un, ja tagad tiek aicināta uz bērēm, izvadītāja runā viņa ieklausās īpaši, lai varētu salīdzināt. «Agrāk uzskatīja, ka sieviete nav tik laba izvadītāja kā vīrietis, bet nu jau šis stereotips tiek pamazām lauzts. Cilvēki mani pieņēmuši necerēti labi. Nupat izvadīju pusmūža vīrieti, un aizgājēja sieva, ejot prom, pateicās: «Domāju, mans vīrs būtu ļoti laimīgs, redzot, ka viņam bija skaista, jauna izvadītāja.» Patīkami, ka cilvēkam ir gandarījums, ka esmu spējusi piemeklēt īstos atvadu vārdus, kuros pateikts viss un no sirds,» ar lepnumu saka Una.
Izvadītie sapņos nenāk
«Par aizgājējiem cenšos nedomāt, un arī viņi pie manis sapņos nenāk. Psiholoģiski esmu tam tikusi pāri. Protams, pirmajā brīdī es pārdzīvoju un pārdomāju, bet dziļi sirdī šīs domas neglabāju,» aizdomājas Una. Viņa pēdējā gaitā izvadījusi arī bērnus. Tikai dažus mēnešus nodzīvojušus, gadu, trīs gadus vecus, arī pusaudžus. Studējot sociālo darbu, daudz lasītas psiholoģijas grāmatas – šodien darbā šīs zināšanas palīdz. Daudz tiek lasīts joprojām, mīļa kļuvusi arī dzeja, īpaši Imanta Ziedoņa un Kornēlijas Apškrūmas darbi, tie Unai dod kolosālu spēku. Viņa ir pieprasīta izvadītāja arī krievu tautības cilvēku vidū, jo izjusti prot runāt abās valodās.
Unasprāt, lauku ļaudis ļoti atšķiras no pilsētniekiem, – ir rimtāki un sirsnīgāki, tāpēc arī izvadīšanai tādai jābūt. Cilvēku vēlmes ir ļoti dažādas. «Es glabāju deviņu bērnu mammīti, un bērni šaubījās, kādu izvadītāju aicināt. Viņi vēlējās, lai izvadītājs runātu ilgi, vismaz divas stundas, un sirsnīgi. Tā arī vienojāmies. Sagatavoju scenāriju, piemeklēju dzeju, ceļa vārdus, un nelikās, ka kādu garais laiks apgrūtinātu, arī mani ne. Ir tāds gandarījums, ka pēc tam visi deviņi bērni pienāk klāt un saka: paldies, mēs trāpījām desmitniekā. Jūs tik mīļi izvadījāt ar tik sirsnīgu dzeju, turklāt mammai ļoti patika dzeja,» atceras Una.
Ir cilvēki, kas lūdz norunāt ātri un sausi, citi gluži otrādi – vēlas izraudāties. Ir reizes, kad bērni atsakās glabāt savus mirušos vecākus, aizbildinoties, ka nav tam laika. Skumji, bet ir arī tuvinieki, kam nav ko teikt par aizgājēju, pieredzē dalās sesavniece: «Uzskatu, ka mēs balti šajā pasaulē ienākam un baltiem no tās arī jāaiziet, lai ko cilvēks dzīvē būtu darījis. Pavadu visus ar godu, lai pēc tam varu mierīgi gulēt.»
Ir cilvēki, kurus kapi baida, Unu tie nomierina: «Daudz staigāju pa kapsētām, lasu uzrakstus uz kapakmeņiem, pārdomāju šo cilvēku likteņus. Dzīves steigā mēs dažkārt aizmirstam par saviem mīļajiem, un, kad cilvēks ir aizgājis, tad atliek to nožēlot. Palikušajiem atgādinu – mūsu dzīve ir tik īsa un ierobežota, ka radiniekiem vairs nav laika satikties, tāpēc dzimtas tiekas tikai pa bērēm. Un tad aizgājējam gribam veltīt visu tikai labāko – lielāko pušķi, vislielāko vainagu –, bet tam vairs nav nozīmes.» ◆
