Aizvien tālāk aizrit laiks, kad Baltijas tautas savu spēku pasaulei rādīja lielajās manifestācijās Rīgā, Viļņā un Tallinā. Tajās pulcējās simtiem tūkstošu patriotu, kas iestājās par Baltijas valstu atbrīvošanu no okupantiem, par demokrātiju un daudzām citām pozitīvām pārmaiņām. Saistībā ar tautas akcijas “Baltijas ceļš” 30 gadu jubileju daudzviet Latvijā notiek dažādi pasākumi – izstādes, priekšlasījumi, tikšanās ar atmodas laika līderiem. Laikabiedri tiek aicināti atcerēties to, ko toreiz domāja un kā bija.
Ideju pieteica Edgars Savisārs
Mūsdienu publikācijās par atmodas laiku atklājās, ka ideju par Igaunijas, Lietuvas un Latvijas tautām kopīgu protesta akciju ierosināja viens no Igaunijas Tautas frontes dibinātājiem un vēlāk pazīstamākajiem politiķiem Edgars Savisārs. Ideja pirmo reizi apspriesta Baltijas republiku tautas kustību sanāksmē Pērnavā 1989. gada 15. jūlijā, bet vienošanās par akcijas organizēšanu notika Baltijas Padomes sanāksmē 12. augustā Cēsīs.
“Baltijas ceļš” savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas – Tallinu, Rīgu un Viļņu. Viļņā tas sākās pie Ģedimina torņa, Latvijā ienāca caur Bausku un turpinājās caur Iecavu un Ķekavu, savukārt no Rīgas gāja pa Pleskavas šoseju cauri Vangažiem, Siguldai, Līgatnei, Mūrniekiem un Drabešiem uz Cēsīm, tad caur Lodi uz Valmieru. No Valmieras cilvēku dzīvā ķēde vijās caur Jēčiem, Lizdēniem, Rencēniem un Rūjienu. Savukārt Igaunijā ceļš caur Viljandi, Tiri un Raplu veda uz Tallinu. Manifestācija tika koordinēta ar nacionālo radio, tostarp Latvijas Radio, palīdzību.
Pēc dažādām aplēsēm, “Baltijas ceļā” piedalījās no viena līdz diviem miljoniem dalībnieku, kas maksimālā gadījumā būtu katrs ceturtais Baltijas valstu pamatiedzīvotājs (atskaitot okupācijas jeb padomju armijas karavīrus). Tīri aritmētiski rēķinot, nepārtrauktas cilvēku ķēdes izveidei katrā valstī bija nepieciešami ap 200 tūkstoši cilvēku. Lielajās pilsētās un to tuvumā ļaudis veidoja vairākas paralēlas ķēdes un arī pulcējās laukumos, tādēļ akcijas dalībnieku skaits vairākās publikācijās tika vērtēts lielāks.
Tautas frontes pienākums
Jelgavnieks Jānis Ozoliņš 34 gadus nostrādājis celtniecībā par metinātāju. 72 gadus vecais vīrs atceras, ka atmodas laikā ir piedalījies Latvijas Tautas frontes rīkotā lielā tautas manifestācijā Rīgā, kurā kāds viņam iedevis nest Igaunijas valsts karogu. “Mūsu SCO (starpkolhozu celtniecības organizācija – red.) bija Tautas fronte, to vadīja plānu daļas inženieris Jānis Miķelsons. Vai es arī skaitījos Tautas frontē, vairs tik precīzi neatceros, taču bija sajūta, ka Tautas frontes pasākumos piedalīties ir pienākums,” teic J.Ozoliņš. Atšķirībā no 1991. gada janvāra barikādēm, kur SCO darbiniekus veda uzņēmuma autobuss, uz “Baltijas ceļu” viņš braucis ar savu ģimenes auto – žiguli. Ar viņu kopā bijusi sieva, sievasmāte, kā arī dēls un meita. “Tika noteikts, ka jelgavniekiem jādodas uz Rīgas–Bauskas šoseju pie Iecavas. Krustojumā ar Jelgavas–Iecavas šoseju stāvēja koordinatori, kas rādīja, ka mums jāgriežas pa labi uz Bauskas pusi. Tur jau bija sastājušies citi “Baltijas ceļa” dalībnieki. Apmēram pēc kilometra vietā, kur bija sprauga un varēja redzēt, ka cilvēki ir nepieciešami, mēs arī apstājāmies,” stāsta J.Ozoliņš.
Sarkanais krusts varēja pasargāt
1989. gadā Ozoliņu ģimenei nav bijis līdzi fotoaparāta, taču nezināma autora bildes J.Ozoliņam ir saglabājušās no “Baltijas ceļa” atceres ugunskuriem 1991. gada 23. augustā. Toreiz atkal pulcējušies tajā pašā vietā uz Rīgas–Bauskas šosejas, kas tagad ir starptautiskā autoceļa “Via Baltica” posms. Tas bija laiks, kad tikai pirms divām dienām Krievijā bija zaudējis varu Maskavā rīkotais pučs un tikai pirms divām dienām Baltijas valstis proklamējušas savu neatkarību. To līdz 23. augustam bija atzinusi vien Islande. Lielais Baltijas valstu neatkarības atzīšanas vilnis sākās pēc 1991. gada 24. augusta, kad to bija izdarījusi Krievija. Līdz 1991. gada beigām Baltijas valstu neatkarību bija atzinušās vairāk nekā deviņdesmit valstis.
Tautfrontietis ārsts Paulis Rēvelis atceras, ka gatavošanos “Baltijas ceļa” divu gadu atcerei sarežģīja 1991. gada 19. augusta pučs, kad padomju impērijas aizstāvji centās sagrābt varu. Rīgā tika ieņemtas televīzijas un radio ēkas, Iekšlietu ministrija, kur salikti padomju karavīru posteņi (Saeimas un valdības ēkā, kā arī pašvaldībās saglabājās likumīgā vara). Ir liecības, ka arī Jelgavā pie Lielupes tilta vienā no puča dienām vairākas stundas nostāvēja padomju armijas bruņutransportieris. “Mums tomēr bija noskaņa, ka uz Baltijas ugunskuriem brauksim kaut ar ātrās palīdzības auto, kas marķēts ar sarkano krustu un ko padomju karavīri nedrīkstētu aizskart. Liels bija atvieglojums 21. augustā, kad pučisti zaudēja Maskavā un sāka atkāpties arī Rīgā. 1989. gada “Baltijas ceļā” mēs savā noskaņā bijām tādi kā mazliet parauti gaisā, bet pēc diviem gadiem – 1991. gada 23. augustā – pēc pārdzīvotā stāvējām uz zemes,” atminas P.Rēvelis.
Gan 1989. gada, gan arī 1991. gada “Baltijas ceļā” kopā ar ģimeni piedalījās arī jelgavnieks veterinārmediķis Ilgars Puškevics, kas vēl aizvien aktīvi darbojas Zemessardzes veterānu apvienībā. Viņš atceras, ka 1989. gadā pirms braukšanas uz Iecavu pie Jelgavas Kultūras nama notika mītiņš, kurā runāja Jelgavas tautfrontiešu vadītājs Imants Geidāns. 1989. gada “Baltijas ceļā” viņš arī fotografēja.
Karogs – pašu šūts
LLU profesors Guntis Rozītis 1989. gada “Baltijas ceļā” ieradās ar vaļēju smago automašīnu ZIL-130, ar kuru citkārt tika vesti arī zirgi. “Privātās automašīnas man tolaik nebija, bet no rektora Timofejeva zirgkopības mācību centram “Mušķi” piešķirtais pikaps šādam mērķim bija par mazu. Aizbraucām kādi septiņi astoņi cilvēki, tajā skaitā studenti, arī treneris Viesturs Lupkins,” to dienu notikumus atmiņā saglabājis G.Rozītis. Tolaik LLU bijusi nostādne attīstīt jātnieku sportu. “Baltijas ceļā” sadodoties rokās, valdījis liels pacēlums. “Visi jau saprata, ka esam dzīvojuši aiz dzelzs priekškara un pasaule ir citādāka,” stāsta G.Rozītis. “Baltijas ceļā” netālu no Iecavas viņam blakus stāvējuši kaimiņi no LLU mācību mežsaimniecības. Tur bijis gan Gunārs Balodis ar ģimeni, gan Valdis Āboliņš, kas filmējis. “Mums bija arī savs Latvijas karogs, mājās pašu šūts.”
Profesors G.Rozītis ir piedalījies arī “Baltijas ceļa” atceres ugunskuros 1991. gada 23. augustā. Tad jau viņš bija ievēlēts par Cenu pagasta deputātu. Arī toreiz pulcēšanās vieta nozīmēta pie Iecavas, taču citviet – Dimzu kalns. “Tikko bijām pārdzīvojuši puču. Tajā laikā bijām noslēpuši pagasta zīmogu un veidlapas. Ja kāds būtu mēģinājis pagastā uzurpēt varu, tad tas nevarētu tautas vēlētās varas zīmogu lietot,” atceras G.Rozītis.
