Par Molotova – Ribentropa paktu 1939. gadā un ar to saistīto «Baltijas ceļu» 1989. gada 23. augustā ir rakstīts un lasīts daudz.
Par Molotova – Ribentropa paktu 1939. gadā un ar to saistīto «Baltijas ceļu» 1989. gada 23. augustā ir rakstīts un lasīts daudz. Baltijas tautu akcija satricināja vai visu pasauli. Liekas, kamēr būs dzīvs kaut viens «Baltijas ceļa» dalībnieks, nezudīs arī atmiņa par drosmes un vienotības laiku toreiz. Gadiem ejot, cīnoties par savu izdzīvošanu, redzot pašu ievēlēto deputātu, sevišķi valdošo partiju, kā arī valdības un tās institūciju izdarības, nerēķināšanos ar tautas vairākuma gribu, daudziem jo daudziem, liekas, zūd beidzamais cerību stars.
Bet to, ka tautā vēl dzīvs vienotības gars, apliecināja nesenā parakstu vākšana pret «Latvenergo» privatizāciju. Tas bija zināms pagrieziens, jo tik lielu parakstu skaitu, tas ir, vairāk par 307 tūkstošiem, par referenduma rīkošanu laikam nebija gaidījis neviens. Tas izraisīja skaidri mānāmu apjukumu valdībā. Par to taču liecināja drūmie ģīmji un draudi par elektroenerģijas tarifu drīzu pacelšanos, lai gan tam, vismaz pašlaik, nav nekāda iemesla. Tas viss man liek atcerēties «Baltijas ceļu».
Arī toreiz «nesatricināmā» PSRS draudēja. Kas tik netika darīts un kā vien netika apmelotas Baltijas tautas pasaules priekšā, lai mazinātu «Baltijas ceļa» nozīmi. Bet mēs stāvējām, rokās saķērušies, paceltu galvu, karogiem plīvojot, prasījām savas tiesības, savu valsti. Nu it kā būtu sava valsts, bet tauta ir atkal atstumta, grimst nabadzībā, lai kaut mazākai daļai šeit būtu paradīze zemes virsū. Bet es ceru, ka «Baltijas ceļa» gars vēl pavisam nav zudis un reiz parādīsim šiem tautas kangariem savu vietu. Taču tas jādara demokrātiski. Novēlu viesiem, visiem tiem, kas stāvēja «Baltijas ceļā», augstu turēt savu pašapziņu, atcerēties šo neatkārojamo, neaizmirstamo gaisotni līdz mūža galam.
Vizma Bārga, «Baltijas ceļa» dalībniece
