Ko var uzrakstīt par valsti, kurai cauri tevi izved komfortablā autobusā, pa nakti izmitina normālā viesnīcā, dod iespēju tikties ar vietējās administrācijas pirmajām personām un kā labas dzīves piemērus ved rādīt uzņēmumus.
Ko var uzrakstīt par valsti, kurai cauri tevi izved komfortablā autobusā, pa nakti izmitina normālā viesnīcā, dod iespēju tikties ar vietējās administrācijas pirmajām personām un kā labas dzīves piemērus ved rādīt uzņēmumus, kas šķiet “izkāpuši” no reklāmas prospektiem. Par to, kā dzīvo šīs zemes ļaudis, iespējams tikai nojaust. Sanāk vien virspusēji pieskarties ikdienai. Lai gan zināms priekšstats par tur notiekošo arī šādā viesošanās reizē var rasties. Tātad – par nesen Baltkrievijā redzēto, mēģinot salīdzināt ar to, ko “Ziņas” pamanīja pagājušā gada martā, pildot EDSO novērotāja pienākumus šīs valsts prezidenta vēlēšanu laikā.
Edgars Sauka
Pirmais iespaids – pārmaiņu gada laikā nav, ja vien nesalīdzina pērno slapjo pavasari un šāgada silto rudeni. Cilvēki visur un vienmēr tikpat laipni. Zināma drošības izjūta nepamet nedz dienā, nedz (dīvaini, vai ne?) naktī. Starp citu, arī mums tik aktuālais ceļu stāvoklis ir pārsteidzoši labs.
Ir, ja nepieciešams
Ikviens, kurš devies vai nu tūrisma, vai lietišķā braucienā, zinās, ka intensīvais ceļojums aizņem lielāko daļu laika. Līdz ar to agrākā vai vēlākā vakarā esam nonākuši viesnīcā, noliekam mantas un, steigšus noskalojuši dušā nogurumu, ejam uz savu roku izpētīt vietu, kur esam apmetušies. Šoreiz tādas bija trīs, kas iespēju robežās tika izstaigātas kājām, – Grodņa, Minska un Vitebska. Kā secinājām ar kolēģi no “Latvijas Avīzes”, nevienā neradās sajūta, ka mūsu (svešinieku) uzturēšanās uz ielas izraisīs pastiprinātu interesi krimināli noskaņotos prātos. Grodņas vecpilsētā nakts dzīve patīkamos krodziņos un no mūsu viedokļa šaubīga paskata kafejnīcās nenorima vēl labu laiku pēc pusnakts. Līdzīgi bija Vitebskā, kas atrodas Baltkrievijas austrumu daļā. Vietējā diskotēkā jaunatne dejoja gluži tāpat kā mūsu nakts klubos, skanēja vien atšķirīga stila mūzika un tika malkots citu šķirņu alus. Arī Minskas centrā, vietā kur bijām nomitināti, vēl nakts melnumā staigāja pārīši, romantiski sadevušies rokās. Kārtības sargus – miličus – tuvumā nemanīja.
Iepriekšminētais gan bija pamatīgā kontrastā ar pagājušajā gadā Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu laikā redzēto. Mūs, EDSO novērotājus, bez īpašas slēpšanās uzraudzīja vīri visdažādākajos formastērpos. Arī tie, kas bija ģērbušies civilās drēbēs, īpaši neslēpās, nedz sekojot mums kājām, nedz reizēs, kad pārvietojāmies automašīnās. Atliek vien secināt, ka nepieciešamības gadījumos drošībnieki tiek mobilizēti un viņu ir gana daudz.
Infrastruktūra,
kas attīstās
Latvijas žurnālistu grupas maršruts bija izplānots, lai no baltkrievu redzesviedokļa mēs aplūkotu vien turienes skaistāko, labāko un veiksmīgāko. “Visrietumnieciskākajā” Grodņas apgabalā bija manāms, ka iespaidu joprojām atstājis tas, ka līdz ar Baltijas valstīm PSRS sastāvā tas iekļauts neilgi pirms kara. Joprojām tur dzīvo ievērojams poļu skaits, darbojas daudzi katoļu dievnami un ceļmalās, līdzīgi kā katoliciskajā Lietuvā vai mūsu Latgalē, stāv Pestītāja vai Dievmātes piemiņas zīmes. Ja lietas attīstīsies līdzšinējā tempā, nākotne noteikti sagaida Augustovas kanāla apkārtni. Tas ir turpinājums tāda paša nosaukuma būvei Polijas teritorijā. PSRS laikos tā bija pierobežas zona ar īpašu apsardzes režīmu, līdz ar to vide tur saglabājusies fantastiskā dabiskumā. Turklāt ar valsts vadības lēmumu Augustovas kanāls arī Baltkrievijas pusē tagad ir perfekti atjaunots. Trūkst vien atbilstošas tūristiem paredzētas infrastruktūras. Ja to izveidos, šī vieta kopā ar Polijas kanāla daļu un relatīvi neskarto dabu netālā nākotnē būs Eiropas klusā tūrisma piekritēju topā.
Mums parādīja arī pirms pāris gadiem izveidotu zivjaudzētavu. Tās pamatbizness ir nodrošināt makšķerēšanas priekus tā saucamajiem svētdienas copmaņiem. Milzīgas mākslīgi izveidotas ūdenskrātuves malā viņiem ierīkotas labiekārtotas vietas makšķerēšanai un atpūtai. Nedēļas nogale tur izmaksā aptuveni piecus ASV dolārus. Par noķertajām forelēm, dodoties projām, jāizdod “paceļama summa”. Interesanti, ka par makšķerēšanas laikā apēstām zivīm papildu maksa netiek prasīta.
Gan kanāla, gan zivsaimniecības uzņēmuma apmeklējums parādīja kādu problēmu – ārzemnieki zemi īpašumā nevar iegūt. Šajā gadījumā Krievijas uzņēmēji izveidojuši kopfirmu ar baltkrieviem. Vai šāda sadarbība ir tik saulaina un korupcijas neskarta, kā mums to mēģināja uzsvērt vietējās varas pārstāvji? Cik dzirdēts no mūsu uzņēmējiem, Baltkrievijā kaut ko sākt kavējot tieši prasība piesaistīt vietējos “kadrus” un bez papildu “pateicībām” arī neiztikt.
Spožums un problēmas
Lai cik dīvaini būtu, brauciena rīkotāju mēģinājums mums parādīt vietējos lauksaimniecības un rūpniecības flagmaņus, izraisīja visvairāk jautājumu. Kādreizējie kolhozi un sovhozi pārveidoti par lauksaimniecības kooperatīviem. Lai arī tika skaidrots, ka tie visi darbojas pēc stingriem tirgus principiem, gluži tā nevar uzskatīt. Baltkrievijā joprojām daudz finanšu līdzekļu tiek saņemts, tos centralizēti sadalot. Tā lauksaimniecības kooperatīvā “Oktjabrj – Grodno”, kuru, starp citu, šad tad mēdz apmeklēt Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko, par centralizēti no valsts budžeta izdalītiem četriem miljoniem ASV dolāru uzbūvēts milzīgs cūku nobarošanas komplekss. Gan tas, gan citas ne tik lielas valsts budžeta “piešprices” tieši vai ar atvieglotu nosacījumu kredītiem neļauj teikt, ka laukos viss notiek tirgus ekonomikas apstākļos. Jāņem arī vērā – mums rādīja vien to, ko baltkrievi vēlējās.
Līdzīgas pārdomas – kādi ir patiesie uzņēmumu ekonomiskās darbošanās principi un valsts regulēšanas mehānismi – radās arī pēc sintētisko šķiedru ražošanas giganta “Grodno himvolokno” apmeklējuma. Pēc garā stāsta par grūtībām, kādas uzņēmums pārdzīvojis pēc PSRS komandsaimniecības sabrukuma un pašreizējās relatīvās bezproblēmu dzīves, uzzinājām, ka arī baltkrievi sāk atteikties no milzīgās sociālās infrastruktūras – bērnudārziem un dzīvojamām mājām. Tās prasa pārāk daudz izdevumu, kas savukārt sadārdzina pakalpojumu vai produkciju. Līdz ar to uzņēmuma sociālā joma nonāk pašvaldības izdevumu lauciņā. To izlīdzināt palīdz centralizētais valsts finansējums. Te nonākam pie jautājuma, kur milzīgos līdzekļus lauksaimniecībai un sociālajai jomai ņem valsts kase. Baltkrievijā konkrētu atbildi tā arī neviens nevarēja sniegt. Vai tas nav saistīts ar to, ka līdz šim daudz ko noteica lētie Krievijas energoresursi? Baltkrievi gan mēģināja atbildēt noliedzoši. Tajā pašā laikā bija redzams, ka šāda veida jautājumi izraisa vēlmi sarunu novirzīt uz saimniekošanas spožo pusi. Tā kā Krievija gāzes un naftas cenu paaugstina arī Baltkrievijai, jau netālā nākotnē būs redzams, vai tās dzīves modelis izturēs nosacījumu – par visu jāmaksā, cik tas patiesībā maksā. Arī to, ka tērēt var tikai pašu nopelnīto. Viens gan skaidrs – lai arī kāds būtu Baltkrievijas ekonomikas pamats, sociālajai jomai tur tiek pievērsta liela uzmanība.
Mediji – spēks?
Visa brauciena laikā atradāmies vietējo un Minskas informācijas līdzekļu uzmanības centrā. Interesants izrādījās ieskats uz mediju attiecībām ar vietējo un centrālo varu. Lai tās sakārtotu, pirms kāda laika apgabalu un rajonu izpildkomitejās atjaunotas ideoloģiskās nodaļas. “Ziņas” tā arī nesaņēma atbildi, kādas ir to funkcijas. Uz jautājumu par iespējamo cenzūru un norādījumiem, kas medijos būtu jāraksta, visi kā viens atbildēja noliedzoši. Ideoloģijas nodaļas sekojot vispārējai situācijai. Tajā pašā laikā figurēja nemainīgi vārdi – jāraugās, lai “lietas tiktu atspoguļotas pareizi”. Jāņem arī vērā, ka direktīvi visām valsts, pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem noteikts obligāti pasūtīt vietējās un centrālās preses izdevumus. Savukārt tie par savas informējošās funkcijas pildīšanu centralizēti saņem, piemēram, papīru avīžu drukāšanai. No sarunām ar satiktajiem žurnālistiem kļuva skaidrs, ka varas un plašsaziņas līdzekļu attiecībās ideoloģiskajām nodaļām ir noteicošā loma, ko medijs drīkst atļauties publicēt. Kritikai var būt pakļauta atsevišķu ierēdņu un administratoru neizdarība, bet ne sistēma. Šādas reizes atgādināja, ka arī mēs Latvijā reiz esam to piedzīvojuši.
Rakstīt par kādu valsti pēc šādiem braucieniem nav viegli. Paliek neredzētas un neizprastas lietas. Jo īpaši par Baltkrievijā notiekošo. Nav noliedzams, ka daudz kas saistāms ar tiešu ilggadējā autoritatīvā prezidenta Aleksandra Lukašenko ietekmi. Tā manāma it visur – lozungos uz plakātiem un transparentiem, arī stingrā varas vertikālē, sākot no lauksaimniecības vai rūpniecības uzņēmuma un beidzot ar vietējo pašpārvaldi un preses izdevumu. Tajā pašā laikā mūs sagaidīja neviltota iedzīvotāju sirsnība un tiešām atzinīgi vārdi par mūsu valsti. Par šīs tautas darba tikumu netieši norādīja arī kāds labi pamanāms fakts. Proti, sākot no Baltkrievijas rietumiem un beidzot ar austrumiem, neredzējām neizpļautas grāvmales, nezālēm aizaugušas pļavas un piemēslotas pilsētu ielas. Kaut kā negribas ticēt, ka padsmit Latvijas žurnālistiem par godu pa priekšu devās tīrītāju un pļāvēju armija. Starp citu, arī turienes ceļu kvalitāte ir tāda, ka daudzi pašmāju ceļinieki varētu doties pamācīties. Vai virsrakstā minēto noslēpumu atklājām? Noteikti ne. Būs vien jādodas vēlreiz meklējumos. Šī zeme ir tā vērta. Nopietni, bez smīkņāšanas.
