Vika Trenas par baltkrievu valodu, valsts nākotni un kāpēc mums ir svarīgi, kas notiek kaimiņvalstī
Baltkrievu dzejnieci, domātāju Viku Trenas es iepazinu vasarā, kad viņa posās uz Latviju. Mēs apspriedām viņas braucienu, pa vakariem sarunājāmies attālināti. Viņa kaut kur Baltkrievijā, es – Latvijā. Tikko par ekstrēmu tika atzīta Baltkrievijas Rakstnieku savienība, kurā Vika darbojās. Viņa apmetās vietā, par kuru neviens nezināja, slēpās un, jā, baidījās. Kamēr mēs nokārtojām viņas izbraukšanu, pa vakariem sarakstījāmies. Es vienmēr atcerēšos to vienu vakaru, kad, lasot Vikas atsūtītās dzejas un spriežot par dzīvi, man pienāca ziņa: “Skaļi klauvē pie durvīm, tur klaigā un kliedz uz kaimiņiem. Man laikam atnākuši pakaļ. Ko lai dara, man bail.” Man arī bija bail par nesen iepazītu, jauku, gudru un lielisku cilvēku. Vienīgais, ko es varēju izdomāt, – slēdz nost gaismu, izslēdz telefonu un sēdi klusu! Atrodi citu numuru un padod ziņu, ka ar tevi viss kārtībā. Es sapratu tieši un nepastarpināti, par ko stāstīja mani vecvecāki, ko nozīmē – atnāk pakaļ. Vikai paveicās, vai nu “silovikiem” nebija laika, vai bija pārāk intensīvs režīms, bet viņu “nesavāca”. Viņa lieliem apkārtceļiem tika uz Latviju un šobrīd kārto birokrātiju palikšanai Latvijā, mācās latviešu valodu, un mēs jau savā starpā esam sākušas mazliet sarunāties latviski. Viņa turpinās mācīties, jo zina, ka valoda ir galvenais. Arī Baltkrievijā, kur diemžēl baltkrievu valoda nekad nav bijusi valsts līmenī cienīta, kaut Vika visu savu darba mūžu par šo valodu ir cīnījusies. Šeit, Latvijā, viņa skumst pēc Baltkrievijas ezeriem, purva takām. Grib redzēt saullēktu savā dzimtenē.
Ar Viku runājāmies mēs divas – es un mana kolēģe Ingvilda Zālīte. Mēs mēģinām palīdzēt baltkrieviem. Kāpēc? Vienkārši – vispirms jau cilvēcīguma dēļ. Tādiem cilvēkiem kā Vika, kuri mīl savu zemi, savas saknes, valodu, folkloru, etnogrāfiju, raksta dzeju, dzied tautas dziesmas, nav jāsēž cietumā. Viņi ir katras tautas zelta fonds, nevis noziedznieki. Un viņa tāda nav viena. Varu droši teikt, tie cilvēki, kuriem ir palīdzēts, ir bijuši tādi, kuri katrai tautai jāsargā. Kāpēc mums tas ir jādara vēl bez cilvēcības? Idejas dēļ. Nācija bez idejas ir lemta bojāejai. Mūsu ideja ir demokrātiska, brīva valsts. Daudzi vēl atceras, ka sākām ar baltkrieviem kopā. Diemžēl viņiem nepaveicās. Bet tas nenozīmē, ka mēs savus brāļus un māsas varam pamest. Nē, ja esi sadevies rokās, tad pamest ceļabiedru pusceļā ir mazliet tāda kā nodevība. Un vēl – tā ir skola arī mums. Demokrātija nav mūžīga, arī mūsu valsts ir jauna un trausla. Vienam trakajam nākot pie varas, arī mēs varbūt vairs nevarētu runāt latviski, izkārt savu karogu vai dziedāt tautas dziesmas. Mazliet viņiem tas tika atļauts, bet nu vairs ne. Balti sarkanbaltā krāsa ir aizliegta, par tādas krāsas zeķītēm vai šalli arestē, baltkrievu valoda nav atļauta, karogs nav atļauts, pat sapulcēties pagalmā pie grila nav atļauts.
– Izstāsti, lūdzu, par sevi. Kāpēc tu esi šeit?
Es pametu savu valsti, jo baidījos no politiskas vajāšanas. Esmu radošs cilvēks. Kad sākās revolūcija, es nevarēju palikt malā, teicu atklāti, ko par visu domāju. Daudzi mani draugi tika represēti, un es sapratu, ka esmu nākamā. Un nācās aizbraukt, kaut esmu liela baltkrievu patriote, mana dzimtā valoda ir baltkrievu un visu dzīvi esmu veltījusi baltkrievu valodai un kultūrai. Es neesmu politiķe. Kā padomju laikos bija disidenti, tā es esmu disidente.
– Tavas grāmatas Baltkrievijā ir izdotas oficiāli?
Jā, divas grāmatas – 2005. un 2008. gadā. Arī tagad ir savācies daudz materiālu, varētu izdot vēl. Savulaik bija iespējas, publicējos, braukāju un uzstājos, reizes divas nedēļā skolās, augstskolās. Tagad to vairs nevar. Ja dzejas vakarā sapulcējas vairāk nekā trīs cilvēki, tas jau ir ekstrēmisms. Ja pirms trim gadiem kāds teiktu, ka tā būs, neviens neticētu. Rakstnieku savienība ir likvidēta, dzīve radošajiem cilvēkiem ir ļoti mainījusies.
– Var teikt, ka Baltkrievijā reāli literārās dzīves vairs nav?
Būtība nekas vairs nav palicis, izņemot oficiālo propagandu, ļoti reti kaut kas notiek. Baltkrievijā bija divas rakstnieku savienības – viena neatkarīga, liberāla, otra – valsts oficiālā. Neatkarīgo apsūdzēja ekstrēmismā un aizvēra. Tā, kas valsts finansēta, realizē savu politisko dienas kārtību. Tās ir divas puses, Baltkrievijā šobrīd vairs nav iespējams noiet malā, nākas nostāties vienā vai otrā pusē. 27 gadus mēs dzīvojām savā pusē, mums ļāva darīt, kā mēs to redzam. Bet tad viss mainījās pēc būtības. Baltkrievijā ir iznīcinātas lielākā daļa izdevniecību, žurnālu, nav vairs, kur publicēties. Tikai internets un “Facebook”. Baltkrievijā radošajiem cilvēkiem šobrīd dzīve ir ļoti sarežģīta, tu nevari runāt, ko domā, nevari vārdu pateikt.
– Un ko dara citi?
Aizbrauc. Lielākā daļa aizbraukusi, turpina kaut ko darīt citur – visbiežāk caur internetu. Tie, kuri kādu iemeslu dēļ nevarēja aizbraukt, slēpjas. Saprotiet, ka tu vari tikt arestēts par komentāru internetā, par balti sarkanbaltām bildītēm. Lai arestētu, pietiek pieminēt komentārā nacionālo simboliku, nosodīt vardarbību, ar to pietiek.
– Kāpēc tomēr pieņēmi lēmumu pamest Baltkrieviju? Kā juties?
Es ne tikai sadarbojos ar Rakstnieku savienību, bet arī nodarbojos ar apgaismību. Baltkrievu valoda tiek apspiesta jau ilgi. Šobrīd tie, kuri cīnās par baltkrievu valodu, ir liberāļi, nacionālisti. Es strādāju vietnēs. Izdevniecībās, kas popularizēja baltkrievu valodu. Un tad atnāca “siloviki” un sāka mūs meklēt. Ieradās daudzās izdevniecībās, kur strādāju. Būtībā neviena organizācija, kur strādāju, netika likta mierā, visas izjuta represijas. Un tad es sapratu, ka man jāpieņem lēmums un jādomā, ko darīt tālāk. Ap manu māju sākās dīvainas kustības. Bēdīgi, bet šobrīd mums Baltkrievijā ir tā, kaimiņi nosūdz kaimiņu, ja redz, ka paraksta avīzi baltkrievu valodā vai rotājumi logā baltkrievu krāsās. Kā bija padomju laikā, tā tagad ir Baltkrievijā. Un zem loga stāv melna mašīna, kas gaida.
– Kā tu saprati, ka jābēg?
Es vienkārši nobijos. Zvanīja pie durvīm, zem logiem stāvēja melna mašīna. Kad internetā tika ierakstīts, ka mājas pagalmā notiek “oblava”, ka aiztur cilvēkus, es sapratu, ka nav citu iespēju. Kādu laiku dzīvoju pie draugiem, bet baiļu sajūta nepameta.
– Bija kāds notikums, kas pielika punktu?
Pēdējais piliens bija viens no maniem pēdējiem projektiem, ko es paveicu. Baltkrievijā nevar strādāt tikai kā projektu darbinieks, vajag pastāvīgas darba attiecības, jo vēl joprojām ir likums par dīkdienību. Vajag oficiālu darbu. Ja tāda nav, draud soda naudas vai pat cietums.
Nekad nebiju slēpusi savus uzskatus, bet vienalga mani izsauca un lika rediģēt mācību grāmatu – ideoloģijas propagandu. 2020. gada protestētāji tur visi tika nosaukti par fašistiem, kas padevušies “pūstošajiem rietumiem”. Es sāku strīdēties ar autoru, kurš bija visai ietekmīgs cilvēks. Bet sapratu, ka šajā diskusijā man nav, ko darīt. Tagad augstskolās ir pat jauns amats – ideologs, kurš seko līdzi, ko studentiem māca, ko viņi domā, ko dara. Sapratu, ka es to nevaru izturēt.
– Tu visu darba dzīvi esi cīnījusies par baltkrievu valodu. Kā izskatās situācija ar baltkrievu valodu tavā valstī?
Baltkrievijā dzīvo padomju vēsturiskā izpratne – mēs visi esam viena padomju nācija ar vienu valodu – krievu. Tā nav šodienas problēma. Tikai desmit procenti cilvēku runā baltkrievu valodā, kaut Baltkrievijā ir divas valsts valodas. Cilvēki ir audzināti padomju ideoloģijā un neko citu nav redzējuši, nav bijuši citās valstīs, neko nezina, kā notiek citur. Kā gan vienkāršs baltkrievu pilsonis, kurš nekur nav bijis un neko nav skatījis, runās baltkrievu valodā – tā ir laucinieku valoda. Aizbraucot uz pilsētu, baltkrievs runās krieviski. Minskā ar diviem miljoniem iedzīvotāju ir trīs četras skolas, kur mācības notiek baltkrieviski. Skaidrs, ka tas bija politisks lēmums.
Arī man ir gadījies, ka ieeju veikalā, runāju baltkrieviski, bet pārdevēja man atbild: “Runājiet normālā valodā!” Iesaistās pircēji, un, negribot strīdēties, es pārstāju runāt baltkrieviski. Šī iekšējā emigrācija bija jau ilgi pirms revolūcijas.
– Mēs sākām visi kopā neatkarības ceļu no Padomju Savienības. Kāpēc baltkrievi šobrīd ir šādā situācijā?
Es teiktu, ka katrai nācijai ir sava mentalitāte un domāšana. Kā man pašai pietrūkst, lai cik rūgti to teikt, – nevēlēšanās uzņemties atbildību. Mēs visu laiku gaidām kādu “lielo brāli”, kurš atnāks un palīdzēs. Un tā ir lielākā problēma, par ko runāja arī mūsu Nobela prēmijas laureāte – “sarkano” cilvēku no mums ārā dabūt nevar.
Katrs cilvēks ir atbildīgs par sevi, tāpat kā katra tauta un nācija. Mums liekas, ka atnāks “lielais brālis” un atrisinās mūsu problēmas. Nē, kamēr mēs nesapratīsim, ka tikai paši to varam, nekas nebūs.
– To var mainīt?
Nezinu, cik paaudzēm jānomainās. Jaunā paaudze uz lietām skatās plašāk, varbūt tā ir iespēja. Varbūt mani vada emocijas, bet es neskatos uz situāciju optimistiski. Es gan īsti nezinu, kā uz šo jautājumu atbildēt, varbūt to var kāds sociologs. Nezinu, ko jaunā paaudze izvēlēsies – brauks uz ārzemēm vai mēģinās pacelt Baltkrieviju.
– Kāpēc mums šeit, Latvijā, jāseko līdzi tam, kas notiek Baltkrievijā?
Atbildēšu ar analoģiju. Es neuzskatu sevi par politoloģi, bet man izskatās līdzībās tā: man bija kaimiņš alkoholiķis un narkomāns – tā bija dzīve uz pulvera mucas. Viņš sadzeras, salietojas un laužas manā dzīvoklī vai aizdedzina kāpņu telpu. Jūs gribat, lai jūsu kaimiņš būtu neadekvāts? Kad tu nezini, ko no viņa gaidīt? Tas pats hibrīdkarš, kas šobrīd notiek, – tā ir dzīve uz pulvera mucas. Vēl jo vairāk – Lukašenko pašā Eiropas vidū ir uzcēlis atomelektrostaciju, kas uzbūvēta pavirši, un tās darbība drošības nolūkā ik pa laikam ir jāaptur. Tas ir bīstami!
– Kā jūties Latvijā?
Galvenais, es nejūtu bailes. Mani ļoti saprot latvieši, man ļoti patīk latviešu valoda, to turpinu mācīties. Es jūtos solidāra, vēsturē ir bijuši daudzi notikumi, kas mūs vieno. Ļoti gribas, lai viss būtu labi.
Vika Trenas – baltkrievu neatkarīgā rakstniece, redaktore, žurnāliste, esejiste, blogere, tulkotāja.
■ Dzimusi 1984. gadā.
■ Filoloģe, beigusi Baltkrievijas Valsts universitāti.
■ Strādājusi par redaktori literatūras un zinātnes žurnālos, darbojusies Baltkrievijas Rakstnieku savienībā, izdevniecībās.
■ Baltkrievu valodas dzejas izdevumu “Konfiscētās bērnības brīnums” (2005), “Eksistenciālā peizāža” (2008) autore. Publicējusies baltkrievu un ārvalstu periodikā kopš 2000. gada. Darbi tulkoti vācu, krievu, ukraiņu, angļu, zviedru, poļu, lietuviešu, bulgāru un citās valodās.
* * *
Ļaudis, kuri nevēlas domāt paši ar savu galvu. Ļaudis, kuri nemāk mīlēt un būt mīlēti. Laimīgās padomju bērnības absolventi. Vai jūs savus bērnus vēlaties audzināt tāpat?
Neņem viņu rokās pārāk bieži, lai nepierod. Neapskauj, būs pārāk mīļš un nepaklausīgs.
Lai neizlec no ierindas, lai stājas ierindā. Kam viņam jauns apģērbs, nonēsās brāļa drēbes. Kam viņam garšīgs ēdiens, ja mūsu vectēvi kara laikā priecājās par maizes garoziņu – ar ko gan viņš labāks? Un vispār – nedod viņam ēst, ja skolā nopelnījis sliktu atzīmi.
Viņš būs tāds pats kā mēs, viņam nav jābūt gudrākam, nav jājūt dziļāk vai jāmāk kas savs. Mēs viņu radījām, viņš mums pieder, izveidosim viņu tādu, kā mums vajag. Mēs darinām tevi ērtu, mēs iebūvējam tevi savā iekārtā kā Prokrusta gultā. Kas tas ir? Dari tā un iegūsi viņu – salauzto cilvēku.
* * *
Jo vairāk tu stājies ierindā, jo vairāk no tās izkrīti. Neuztraucies, mosties un dziedi, drīz tevi iemācīs gulēt stāvus. Tev ir tik ļoti bail pavērt muti, ka drīz sāksi naktīs griezt zobus. Tie sabirs, bet tu neatzīsies; viņš melo, un mēs to ļaujam, proti, vainīgi esam mēs paši. Nav nekā jauna šai pasaulē, ja tu domā, ka tas ir kas jauns un svaigs – tu esi muļķis vai muļķe. Kas ir tas vārds, ko tev atkal un atkal bail pateikt? Diktatūra.
* * *
Tumsa nāk pēc manis, klauvē pie durvīm un saka: “Mīlu tevi, posies!” Es droši veru durvis, nav taču gaismas bez tās, lai kā mēs censtos. Nav paradīzes bez elles, un elles bez paradīzes. Katrs zvērs mīt savā barā, ikviens putns – savā kāsī. Ir svarīgi, kur stādīsi koku, kur dzims dēls. Ja mana tauta izmetīs mani pa durvīm, es iešu. Es teikšu: “Es zaudēju, tu uzvarēji,” un lai viņam paliek viņa nelaime. Kā gaismu tuneļa galā, tā mani mīl tumsa. Tā ir. Tā bija. Citas formulas vienkārši nav.
* * *
Ārējā labklājība, kura slēpj puvi un pelējumu; cilvēki ar melniem caurumiem dvēseļu vietā; tā ir tikai pasaka, tā ir skaista dziesma; velns te pagrābis lielo laimestu, bet Dievs – zaudējis savu balsi. Viņi saka, ka guvuši kārtējos vārtus, iesitot tos no laukuma vidus, bet patiesībā paši sit garām vārtiem. Viņi saka: “piezvaniet mammai,” bet paši iznīcina baznīcas – kāds te melo. Un, kad tu nākamreiz drauga piemiņai aizdegsi svecīti, savāksies gudrie, kuri izlems pielikt pie taviem deniņiem ieroci. Jā, tu esi upuris, tu mirsi savā pilnziedā. Es atšķiros tikai ar to, ka es saņēmu dūrē savas sāpes un ar tām iesitu Sātanam, kad viņš smējās: “Tāda kā tu esi palikusi tikai viena, nekādu “jūs” vairs nav.” Un norija kamolu kaklā. Mēs esam šeit. Mēs esam. Vai tu dzirdi to, Dievs?
