Bieži vien janvāri un februāri dēvē par copes tukšajiem mēnešiem. Taču tas iegājies no tiem laikiem, kad ziemas Latvijā bija kā ziemas vārda tiešajā nozīmē. Vai tukšie mēneši?Šogad tāpat kā pērn ziemas sezona gan nav no tām, par ko zemledus makšķerniekiem vajadzētu īpaši sūkstīties. Tomēr ledus varētu būt par 10 centimetriem biezāks, diemžēl pāragri uzsnigušais sniegs neļāva tam uz ūdenstilpēm uzkrāt savu biezāko kārtu, tāpēc tikko uznākušā atkušņa iespaidā daudzviet pat ezeros pārvietoties kļuvis pavisam bīstami. Cik man ziņoja no gandrīz visiem Latvijas novadiem, noslīkušo skaits tuvojas desmit, bet ielūzušo un to, kuri laimīgi ar saviem vai citu spēkiem izkļuvuši no likstas, ir krietni virs pussimta. Taisnības labad gan jāteic, ka ne visi tie bija makšķernieki. Līderi šajā ziņā izrādās kurzemnieki. Var jau viņus saprast, jo ziema mūsu valsts rietumu pusē nemēdz tik bieži būt tajā labākajā kondīcijā, lai makšķernieki visā tās kalendārajā garumā varētu droši staigāt pa ūdenskrātuvju ledu un nebaidīties ielūzt. Protams, šajā pusē dzīvojošajiem māte daba ir sarūpējusi citas priekšrocības citos gadalaikos, par ko, piemēram, vidzemnieki, var tikai sapņot. Jūru mums klāt neviens nepievilks un Ventu tieši tāpat, bet cik gan bieži mēs, sūkstīdamies par lielo attālumu, tomēr sēžamies savos spēkratos un «gāžam» butēs, mencās, lašos, taimiņos un vimbās? Ir, protams, arī daudz makšķernieku, kas attāluma dēļ ir pilnībā atteikušies no Kurzemes apmeklējumiem un mēģina rast kompensāciju tuvējās ūdenskrātuvēs. Bet cik tad ilgi vienā mucā sēdēsi? Gribas taču iekāpt arī kādā citā, jo varbūt tur ir kas savādāks.Iebarojam arī ziemāSen, sen, kad zāle bija zaļāka un sniegs balti pūkaināks, vismaz es centos iebarot ar rīvmaizi, mannu un kādiem putraimiem. Kafijas dzirnaviņās tika samaltas saulespuķu sēkliņas un aplietas ar verdošu ūdeni. Zivs, protams, pienāca, bet tas nenotika jau pirmajās stundās. Nācās pagaidīt ilgāk. Mūsdienās balto zivju pievilināšanai izdomātas daudz efektīvākas barības. Atliek vien tās pareizi izmantot. Starp barībām, kas jau pārbaudītas un dod augļus, pārdošanā ir arī tādas, it kā zivīm paredzētas, bet ar grūti nosakāmu sastāvu. Visbiežāk tām ir arī zema cena, ļoti neizskatīgs iepakojums (lētais variants), tādējādi mēģinot apmuļķot pircēju, jo labai barībai ir attiecīgi augstāka cena. Starp citu, ziemā var izmantot arī vasarai domātās, taču jāatceras, ka tām visām ir ļoti spēcīgi aromāti, kas ziemas apstākļos zivīm ne pārāk patīk. Pat tieši otrādi, un tās nereti dodas no šādi iebarotām vietām tā patālāk. Taču šādos gadījumos var izlīdzēties ar zemes piejaukumu (ko ziemā nemaz nav tik viegli paņemt) vai iepriekš aprakstītajām lētajām barībām, kam uz aptuveni vienu paciņu (kilogramu) piejaucam divas saujas spēcīgo vasaras barību. Pagājušā gada 29. decembrī pabiju Peipusa ezerā. Iebarošanai izmantoju «Stil Ploc Cherna Ohotka». Tā ir barība aukstam ūdenim ar motiļa aromātu. Baltā zivs «uz galda» atradās gandrīz visu laiku, un tās bija tik daudz, ka nācās ik pa brīdim piebarot, jo pēc aptuveni stundas intensīvas copes bija jūtams, ka zivju apakšā kļūst mazāk, jo samazinājās ņēmienu skaits. Tad lietā liku barotavu, un jau pēc pāris minūtēm viss aizgāja ierastā ritmā.Barotavu izmantošanaPar barotavu izmantošanu domas copmaņiem dalās. Es pateikšu, kā pārsvarā dara sportisti, pie kuriem arī pats piederu un kas ir tendēti trīs stundās izvilkt maksimāli daudz zivju. Tiek ļoti, ļoti daudz eksperimentēts. Tā kā sacensības ziemā notiek uz ezeriem, kur straumes nav vai tā ir ļoti minimāla, bez barotavas iebaro tikai tad, ja dziļums copes vietā nepārsniedz divus metrus. Ja ir dziļāks, barotava obligāta. Iemesli ir dažādi. Pirmkārt lielākā dziļumā no augšas ielaista barība veido smalku un sīku tās daļiņu stabu, kas diezgan daudzām zivīm liek pacelties no grunts augšā. Lielākā iebarojamā masa, protams, nonāk uz gultnes. Tur visbiežāk pulcējas tieši prāvākās zivis, bet, ja iebarotās vietas apkārtnē būs daudz sīkzivju, tad, laižot lejā smalku mormišku, tā itin bieži varētu gultni nemaz nesasniegt. Kam vajadzīgas miniatūru raudiņas vai caurspīdīgi plicēni, tie varētu priecāties, bet, manuprāt, šādu copmaņu ir ļoti maz. Atklāti sakot, es pat 1,5 metru dziļumā izmantoju barotavu, jo, zivīm rušinoties pa barību, to sīkās un neizmirkušās daļiņas celsies augšā. Vēl kāda problēma, ja barojam bez barotavas. Laižot lejā barības bumbiņu, tas jāizdara ļoti precīzi āliņģim pa vidu, citādi ūdens blīvuma un nevienādās bumbas formas dēļ tās, atsitoties pret āliņģa malām, veido kustību uz sāniem un, tiekot ārā, var aizpeldēt krietni vien nost no tās vietas, kur makšķernieks ielaiž savu mormišku ar ēsmu. To varētu saukt par paplašināta galda izveidi, kas nepavisam nav mums vajadzīgs. Vai, izmantojot barotavu, to vajadzētu atvērt tieši pie gultnes vai tomēr kādus centimetrus virs tās? Sacensībās izmantoju abus variantus, vienīgi cenšos atcerēties, kurā āliņģī kā esmu rīkojies. Dažreiz vispirms nolaižu barotavu ar barību bez tārpiem, taču atveru to aptuveni metru no gultnes, bet nākamo barotavu, kas sastāv tikai no motiļa, atveru, cik iespējams, cieši pie gultnes. Šādos gadījumos ar motili pilnu barotavu nelieku, jo pirmkārt vajadzētu izprast, cik aktīvo zivju tur apakšā ir. Varbūt zivij šodien nav ēstgribas. Ja makšķernieks nogāž lejā lielu daudzumu barības, tad tās dažas aktīvās zivtiņas ātri «pieliek kuņģīšus», un ar to viss ir arī beidzies. Savas korekcijas iebarošanā ar motili ievieš arī lielie rīmas asari un ķīši. Ja esat trāpījis uz to bariņu, tad pat lielo standarta barotavas saturu viņi ir spējīgi notiesāt desmit minūšu laikā. Ja tās ir sacensības un skaidri manāms, ka cits nekas neķersies, bet nāksies gramus krāt ar «sprīdīšiem», no kuriem dažs labs ir tikko izšķīlušos ikriņu lielumā, tad barotavu ar motili atveru jau pusmetru no gultnes, lai zivis pameklējas. Viņu rosīšanās pa «lielo galdu» piepulcinās arī citus no apkārtnes peldošos subjektus, un, kas zina, varbūt šāda rosība pasauc arī ko lielāku. Ja iebarojamo motili noliekam lielā, kompaktā kaudzītē turpat vienuviet, šie alkatīgie rīmas ar platām mutēm savu darbu padarīs zibenīgi un dosies kur citur. «Sensas» izlaidusi jau 11 dažāda veida ziemas iebarojamās barības. Ir sausās, mitrinātās un pilnībā gatavās darbībai pie ūdens. Pārsvarā barība ir domāta brekšiem, asariem, pličiem un raudām. Turklāt mitrinātās nebūt nav tik slapjas, ka ziemas salā uz ledus sasaltu. Atsauksmes ir ļoti dažādas. Vieni spļaudās, jo paciņa šādas barības nemaz nav tik lēta, bet citi ir stāvā sajūsmā. Atliek vien pašiem izmēģināt to prieku paeksperimentēt, jo klausīties brīnumstāstos nebūtu īpaši prātīgi. Pats izmēģinājis esmu melno breksi un varu pateikt, ka šī barība «strādā», bet, paskatoties uz spilgti sarkano un asarim domāto, kaut kā pat neceļas roka to ieslidināt āliņģī. Viss jāizmēģina katram pašam.Visiem ne asakas jaunajā gadā, un tiekamies pie ūdeņiem!
