Pārsla un Roberts pazīstami vairāk nekā divus gadus un šoruden ir gatavi teikt viens otram «jā» – priekos un bēdās, slimībā un veselībā.
Pārsla un Roberts pazīstami vairāk nekā divus gadus un šoruden ir gatavi teikt viens otram “jā” – priekos un bēdās, slimībā un veselībā.
Ja viņu pirmskāzu laiks ir daudz satraucošāks par citu saderināto ikdienu, tad tāpēc, ka viņi ir katrs no savas pasaules malas – Pārsla dzīvo Jelgavā, bet Roberts ir teksasietis, mazliet tā kā kovbojs. Vismaz kovboju zābaki viņam esot. Agrāk Hjūstonā dzīvojošā jaunieša dzīvesvieta pašlaik ir Jelgava.
Kāzas viņiem būs tradicionālas – ar lielu baltu kleitu un aptuveni piecdesmit viesiem. Bet pirmskāzu pasākumos ietilpst netradicionālas aktivitātes.
Latvijas meiteņu aizsardzībai
Aptuveni četri mēneši pagājuši dažādu formalitāšu kārtošanā. Pārsla atzīstas, ka sākotnēji viņa dusmojusies par birokrātiju, bet vēlāk sapratusi, ka viss, kas no Roberta tiek prasīts, ir darīts tāpēc, lai aizstāvētu Latvijas meitenes. Ir gadījumi, kad cilvēks ir precējies, bet Latvijā slēdz fiktīvu laulību. Tāpēc dokumentu daudzums, kas nepieciešams Robertam, lai apprecētu Pārslu, ir diezgan apjomīgs. Visi šie papīri jātulko, notariāli jāapstiprina, tas prasa laiku, naudu un nervus. Piemēram, kad uz dokumenta, kas izsniegts Teksasas apgabaltiesā, viņi tikai Latvijā ierauga, ka izziņa derīga minētā štata robežās. Vai arī, kad uz dokumentiem nepieciešams starptautiski atzīts zīmogs “Apostille”, tad no Teksasas dokumenti tiek sūtīti uz Vašingtonu, bet, kamēr tie atgriežas Teksasā, jaunie jau ir Latvijā. Vēl Robertam bija jāzvēr ASV vēstniecības konsula priekšā, ka viņš tiešām nekad nav precējies.
Jaukās līgavu dušas
“Hjūstonā atšķirībā no Jelgavas cilvēki ir atvērtāki attiecībām, priekam, draudzībai,” stāsta Pārsla. “Viņiem ļoti populāras ir līgavu dušas (brideshower). Tajās saderinātajai dāvina smalkas vešiņas, virtuves priekšmetus un citus patīkamus sīkumus. Ir arī pāru dušas ar dāvanām, sarunām, garšīgām maltītēm. Draudzē mums kora dāmas sarīkoja pieņemšanu ar divdesmit dažādām kūkām. Pašceptām. Tur kundzēm ļoti patīk cept, un lielu mākslu nevajag – samet dažādas paciņas kopā, un gatavs. Es mazliet ilgojos pēc Amerikas,” saka Pārsla, atzīstot, ka šādi pasākumi ļauj justies droši, tie zināmā mērā veicina pārliecību, ka ne tikai jaunajiem, bet arī apkārtējiem cilvēkiem viņu attiecības ir svarīgas. “Mēs ar Robertu ļoti gribētu kaut ko no tā visa ieviest arī savu draugu vidū Latvijā. “Kaut vai kartupeļi ar ceptu desu, bet, lai tas būtu priecīgi, atvērti, pa īstam. Latvijā cilvēki ļoti norobežojas viens no otra, ģimenes no ģimenes.”
Lakonisms dāvanu jomā
Vēl būtiska atšķirība ir attieksme pret dāvanām. Amerikāņi grib ļoti precīzi zināt, ko jaunlaulātie vēlas saņemt dāvanā. Tāpēc kādā no veikaliem saderinātie nokopē svītru kodu tieši tiem priekšmetiem, kas viņiem nepieciešami. Lūgtie kāzu viesi dodas uz attiecīgo veikalu izvēlēties dāvanu, palūkojas datorā atstātajā informācijā, un visi apmierināti. Nereti jau ielūgumā minēts, kurā veikalā ir dāvanu saraksts. “Mums arī būs cilvēks, kas atbild par to. Katrs viesis varēs izvēlēties, piedalīties dāvanu sarakstā vai izvēlēties Latvijā pieņemto veidu.”
Kāzas tur no kāzām šeit atšķiras. Tur lūgtie viesi atnāk uz laulību ceremoniju, saliek dāvanas, apēd torti, un ar to tajā dienā viss beidzas. Pēc tam tie, kas vēlas, jaunlaulātos ielūdz pie sevis uz pieņemšanu. Akcents vairāk tiek likts uz attiecībām, nevis šovu.
Attiecību mezgli
Interesanti, ka Pārsla vispirms iepazinusies ar sava līgavaiņa mammu. “Mums izveidojās simpātijas. Tikai pēc tam iepazināmies ar Robertu. Un mūsu tēti arī ir līdzīgi – miera mikas, darba rūķi. Savukārt mana mamma labi runā angliski un var saprasties ar Roberta māti.”
Roberts atzīst, ka Pārslu ievērojis uzreiz. To, ka viņa būs mana sieva gan vēl nezināju, bet, kas viņai toreiz bija mugurā un kā viņa izskatījās, varu pateikt – glīta gaišmataina meitene tumši zilās biksēs, melnā blūzē un ģitāru rokās.
Viena no lielākajām grūtībām pašlaik Robertam ir valodas barjera. “Esmu atvērts, patīk attiecības ar cilvēkiem. Grūti, ja nevaru saprasties. Tāpēc mācos valodu, un, šķiet, iet labi. Kad Rīgas stacijā pērku biļetes, saku: “Divi. Jelgava.”, un viss notiek.
Vēl Roberts teic, ka Latvija viņam patīk nevis tāpēc, ka tā ir Latvija, bet tāpēc, ka šeit dzīvo viņa līgava. Te augusi, te ir viņas dzimtene, tāpēc viņš nevar būt pilnīgi objektīvs pret šo zemi, bet tomēr – latvieši ir par daudz iecietīgi. Vēl puisis domā, ka Latvijā salīdzinoši maz rūpējas par ģimeni. “Tas nav pirmais, par ko cilvēki stāv un krīt, bet tā vajadzētu būt.” Viņa vecāki visus trīs bērnus audzinājuši ar skaidru vērtību orientāciju, precīzi noteiktiem kritērijiem. Disciplīna kopā ar nedalītu mīlestību ir pirmais, ko viņš var pateikt par savu bērnību, ģimeni.
Laimē un nelaimē kopā, bet visu laiku – svešā valodā… Pārsla atzīst, ka tas ir ļoti, ļoti grūti, bet Roberts pārliecināts, ka iemācīsies latviski tik labi, lai ģimenē varētu sarunāties abās valodās. Viņu dzīvē ir daudz nezināmā, bet vairākas lietas ir skaidras – mazāk par trim bērniem nebūs, bet dzīvesvieta var būt Latvijā, Amerikā vai jebkurā citā pasaules vietā, jo Robertam paralēli mūziķa talantam un izglītībai vēl ir otrā plāna intereses. Tās vairāk saistītas ar darbu draudzē, bet viņš ir novērojis, ka Latvijā uz mācītāju bieži skatās kā uz kapraci, tāpēc par to labāk ne.
Viņu abu attiecību pamatā ir daudz stiprinošu elementu – savstarpēja uzticēšanās, godīgums un, kas viņiem abiem šķiet svarīgi, kristīgā pārliecība. Pārsla un Roberts praksē pierāda it kā neiespējamo, ka tas, kas pieder laulāto intimitātei, neder pirms laulībām. Mazliet tā kā baltie zvirbuļi, vai ne?
