Vairāk nekā 700 gadu pagājis kopš dienām, kad ar Brēmenes kuģiem un karaspēku atbrauca vācieši, lai kolonizētu mūsu zemi.
Vairāk nekā 700 gadu pagājis kopš dienām, kad ar Brēmenes kuģiem un karaspēku atbrauca vācieši, lai kolonizētu mūsu zemi.
Pirms 60 gadiem, 1939. gada novembrī, ar tās pašas Brēmenes kuģiem vācu minoritāte devās prom, lai kolonizētu poļu zemi. Vācu aizbraukšana nāca Latvijai kā negaidīts pārsteigums.
Pēc kara beigām ar Poliju Hitlers paziņoja, ka tā pievienota Vācijai. Lai samazinātu nacionālās pretišķības, vācieši tika atsaukti no Baltijas valstīm uz savu tēviju. Latvija un Vācija panāca vienošanos un noslēdza līgumu, kas regulēja vācu tautības pilsoņu izceļošanu.
Jelgavas vāciešu izceļošana
1935. gadā Latvijā dzīvoja 61144 vācieši, Jelgavas apriņķī – 3061. Sākotnēji bija paredzēts, ka izceļošana būs pilnīga. Ja visi Jelgavas vācieši izceļotu, tad pilsētā atbrīvotos vairāk nekā 700 dzīvokļu. Jelgavā, Akadēmijas ielā 15 atradās vācu Jelgavas – baltiešu biedrība, kas kārtoja izceļošanu. Bija plānots, ka no Jelgavas izbrauks aptuveni 2000 vāciešu. Jelgavā pavisam dzīvoja 2400 šīs tautības pārstāvju. Pirmajās dienās reģistrējās aptuveni 200 izbraucēju. Pilsētā sakarā ar vāciešu izceļošanu bija vērojama liela rosība. Vācieši iegādājās ceļa somas, apavus un pārtiku.
Izceļošanas kustības vadītājs barons Bērs izteicās: – Varu liecināt, ka Latvija un latviešu tauta mums paliks labā atmiņā.
Vācu mācītājs Katerfelds ilgus gadus vadīja vāciešu kristīgo dzīvi Jelgavā. Vācu Sv.Trīsvienības baznīcas draudzē darbojās aptuveni 1500 draudzes locekļu, bet Sv.Jāņa baznīcas vācu draudzē – aptuveni 500. Katerfelds apgalvoja, ka lielākā daļa draudzes locekļu aizceļošot. Tas, protams, nenākšoties viegli, jo viņi esot saauguši ar savu dzimto pilsētu Jelgavu. Taču draudzes locekļi gribot sekot kanclera aicinājumam būt uzticīgam Lielvācijai. Mācītājs Katerfelds toreiz sacīja: – Mēs brauksim ar visām Jelgavā dibinātajām tradīcijām. Tās mums ir tikpat mīļas kā mūsu dzimtene Jelgava. Atmiņas par to glabāsim sirdīs.
Par tautības piederību dokumentiem noderēja dzimšanas apliecība un pase. Piederību vācu tautībai varēja apliecināt arī divi liecinieki vācieši. Vēl atļāva izceļot ģimenēm, kurās noslēgtas jauktās laulības.
Vācieši mūsu zemē bija laiduši dziļas saknes
Vācieši bija bagātākā tauta Latvijā. Daudzi bija fabriku īpašnieki. Bija vācu dzimtas, kurām piederēja pilsētas nami un veikali. Daudzi bija nodibinājuši savas firmas, kas uzturēja sakarus ar visu pasauli. Vācieši strādāja par grāmatvežiem, ārstiem, advokātiem, valsts iestāžu darbiniekiem, tiesās, izglītības sistēmā. Pārcelšanās bez sarūgtinājumiem nav iedomājama. Neviens nezināja, vai otrreiz spēs gūt šādus panākumus. Ar tiem, kas negribēja braukt, vācu aģitācijas komandas ļaudis veda pārrunas un centās pārliecināt aizbraukt.
Mums draudēja ekonomiskās grūtības
Protams, mūsu valstij šī repatriācija nesa ekonomiski lielus zaudējumus. Valdība centās aizpildīt tukšās vietas, bet uzreiz tas nebija iespējams. Tie bija tūkstoši direktoru, inženieru, grāmatvežu, profesoru un citu speciālistu. Jelgavā daudzas ielas, kur bija dzīvojuši aizbraucēji, palika tukšas: Čakstes bulvāris, Bisenieka (Svētes), Skolotāju iela. Pieteikušies aizbraukt bija visi 10 Jelgavā praktizējošie vācu ārsti.
Sākās arī tenkošana. Laikrakstā parādījās sludinājums: «Izceļošanas psihozei par upuri neesmu kritis, bet turpinu mierīgi strādāt savu darbu, ko iesaku arī pārējiem pilsoņiem.» Dr.Teodors Lācis.
Pirmie vācieši no Jelgavas izbrauca oktobra sākumā. Apriņķa skolās no darba tika atbrīvoti vācu skolotāji un pārziņi. To vietā tika nozīmēti latvieši. Tika slēgtas vācu skolas pilsētā un apriņķī. Likvidējoties Jelgavas vācu ģimnāzijai, daļu bibliotēkas paņēma Hercoga Pētera ģimnāzija.
Lietotu grāmatu veikalos parādījās daudz grāmatu vācu valodā. Vācu klasiķu darbi skaistos sējumos bija nopērkami par dažiem desmitiem santīmu. Tāpat iešūtie vācu žurnālu gada gājumi. Bija arī gadījumi, kad izceļotāji centušies iedzīvoties nelikumīgā ceļā. Tā Trīsvienības baznīcas kapos Miera ielā 2 vācieši nozāģējuši 135 kokus un pārdevuši kādam koku tirgotājam. Nozāģētos kokus policija zāģētavā aizturēja un lietu nodeva tiesai. Aizbraucēji gribējuši arī no Jelgavas muzeja aizvest mākslas un vēstures priekšmetus. Tā Cēra namā Uzvaras ielā 13 pēc Cēra nāves visa iedzīve pārgāja Rozenbaha īpašumā. Starp mantām atrasts Bīrona kabineta rakstāmgalda krēsls un ķeizarienes Katrīnas salona krēsls, kas nodoti valsts vēstures muzejam.
Jelgavas apriņķī reģistrētas 65 aizceļojušo vāciešu lauku saimniecības. Tās pārņēmusi vispārējā lauksaimniecības banka.
Jelgavu atstāj pēdējie vācu aizbraucēji
24. novembra rīts. Jelgavu atstāja pēdējie vācieši, kuri devās uz bijušās Polijas apgabaliem. Agrāk jau bija aizbraukuši 700, bet tiem vēl pievienojās aizbraucēji, un viņu skaits bija tuvu 1600. Rīta agrumā jau ap pulksten četriem ielās sākās neparasta dzīvība. Vācieši bija aizrunājuši ne tikai visus taksometrus un ormaņus, bet arī smagos automobiļus, smagos ormaņus un pat ratiņu stūmējus. No pulksten četriem līdz sešiem trīsdesmit tie virzījās nepārtrauktā straumē uz dzelzceļa preču staciju, kur viņu aizvešanai uz Rīgu bija nozīmēts vilciens ar 26 vagoniem. Saiņiem un kastēm piekrautie pajūgi un automašīnas garā rindā stāvēja pie preču stacijas. Par kārtīm rūpējās vācu jaunieši. Aizbraucēji bija sadalīti grupās. Katrai tika norādīts savs vagons. Pulksten sešos trīsdesmit atskanēja komanda «iekāpt», un bijušie jelgavnieki pēc stundas atstāja savu dzimto pilsētu uz visiem laikiem. Atvadīties no Jelgavas nebija viegli. Ar asarām acīs atvadījās dēli un meitas no vecākiem, jo daži vecākās paaudzes vācieši palika šeit. Pavadīt vāciešus bija ieradušies arī latvieši. Vilciena vagoniem uzsākot gaitu, vācieši pa logiem ilgi vēroja sirmo Jelgavu un māja ar mutautiņiem palicējiem. Liela daļa aizbraucēju pilsētā bija pavadījuši visu līdzšinējo mūžu. Nākamajā dienā ar kuģi viņi atstāja Rīgu.
Šodien skatāmies uz notikumiem, kam ir vairāk nekā 700 gadu gara vēsture. Toreiz mūsu zemē iebruka Brēmenes un Lībekas vīri, lai ar krustu un zobenu iekarotu svešas zemes un tautas. Vēstures diktētu apstākļu dēļ tomēr reiz iekarotājiem bija jāaiziet: uzkundzēšanās un svešas gribas uzspiešanas laiks bija beidzies.
