Viņi nebija «pavisam četri», kā dzied dziesmā par Kaupenu, viņi bija tikai trīs.
Viņi nebija «pavisam četri», kā dzied dziesmā par Kaupenu, viņi bija tikai trīs. Taču ar savām ciniskajām izdarībām un vardarbību dažkārt pat pārspēja savu slaveno novadnieku. Visus trīs kopā viņus bija savedusi uzdzīvotkāre un kriminālā pagātne.
Igors no šīs trijotnes ir visvecākais. Viņam tikai dažu gadu trūkst līdz 30, viņš ir arī vispieredzējušākais – četri tiesas spriedumi un 12 nebrīves gadu. Viss ducis gan aiz restēm nav pavadīts, jo bijuši arī nosacīti piespriestie. Bet pēdējos četrus atsēžot Valmieras slēgta tipa cietumā, viņš ticis atbrīvots gandrīz gadu pirms noteiktā termiņa. Par labu uzvedību, ko labošanas iestādes darbinieki ir uzskatījuši par ieslodzītā pāraudzināšanas sekmīgu pabeigšanu… Tas, kādi kritēriji būtu piemērojami zagļa un laupītāja rakstura un noslieču maiņas konstatēšanai, ir cits temats. Pārdomu vērts ir arī fakts, ka cietuma vārti pagājušā gada 24. septembrī aizvērās aiz cilvēka muguras, kura lietā ir ieraksts: «Bez noteiktas dzīvesvietas un nodarbošanās.» Taču ne jau cietuma administrācija tajā ir vainojama. Jautājums, kā sodu izcietušie integrējas sabiedrībā, mūsu valstī nav apspriests pat koncepcijas līmenī. Varbūt tieši tādēļ Igora un Dzintara ceļi vēlreiz krustojās Jelgavas rajonā. (Pirmā tikšanās viņiem bija Valmieras cietumā.)
Dzintars ir tepat Jelgavas pievārtē – Platones pagastā – dzimis, audzis un tepat arī divas reizes tiesāts par zādzībām un ļaunprātīgu huligānismu.
Iztiesāto noziegumu sērijā figurē vēl trešais – arī savējais. Tas ir Artūrs no Sesavas. Viņš kompānijā ir visjaunākais – knapi pāri 20. Tomēr «pieredze» visai atzīstama – divas sodāmības, pēdējā – 1995. gada 29. maijā ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, uz tikpat ilgu laiku atliekot soda izpildīšanu. Tā kā jaunie likumpārkāpumi notika šajā laikā, atliktie gadi nāks klāt jaunajam sodam.
Igora un Artūra tiesāšana kādu laiku nevar notikt, jo viņi atrodas ārpus Latvijas. Bet, tā kā abi arī tur ir paguvuši kļūt par laupītājiem un ir jau aizturēti, sagaidāms, ka tiesa notiks arī Latvijā.
Tātad pagaidām uz apsūdzēto sola sēdēja tikai viens – Dzintars Kunčiens. Bet trijotnes nodarījumu secība ir šāda.
Kur pērnā gada 1. decembrī jaunie cilvēki iesāka uzdzīvi un piedzīvojumus, zināms ir tikai viņiem pašiem. Taču ap pulksten 18 jau iesilušajai kompānijai radās ideja kaut ko nozagt, lai iegūtu līdzekļus. Visvieglāk pieejama tobrīd šķita kūtiņa Platones pagasta «Saulgozēs». Tur gan nekā sevišķa nebija, taču arī pāris vistiņu visiem trim likās vērā ņemams ieguvums. Sešas sabāza līdzpaņemtajā maisā, divas no tām nolēma paturēt uzkodām, bet četras pārdeva par 50 santīmiem gabalā. Par tādu smiekla naudu iegādātais alkohols ātri izsīka, tāpēc izdomāja naudu iegūt, pārdodot rokaspulksteni. Ap pusnakti, dodoties realizēt šo nodomu, radās jauna līdzekļu iegūšanas izdevība: turpat netālu «Līču» māju pagalmā stāvēja vieglā automašīna. Jaunie «censoņi» pastūma to kādu gabaliņu nostāk no mājas un atrada tajā automagnetolu, mērlentu un trīslitru kanniņu ar mašīneļļu. Ar to pietika, lai šāvakara uzdzīvei varētu pielikt punktu.
Kad nākamajā rītā kompānija atģidās Jelgavā, paģiru sindroms bija tik liels, ka tika izplānota otra – Kaupena cienīga – akcija. «Operatīvās» ziņas liecināja, ka kādās Vircavas pagasta mājās dzīvojot vientuļa, veca sieviete, kuras sētā mēdzot iebraukt labas ārzemju mašīnas. Tātad tur vajag būt naudai. Ap pulksten 10 visi jau atradās «operācijas» vietā un, kā jau pieredzējušiem laupītājiem pieklājas, vispirms ņēmās izlūkot apstākļus. Nogurušus ceļiniekus tēlodami, viņi lūdza saimniecei ūdens malku. Saimniece, skopa nebūdama, cienāja šos ar pienu. Izdibinājuši, ka, neskaitot 77 gadus veco sieviņu, mājās neviena nav un apkārtne ir «tīra», laupītāji metās klāt saimniecei un no ausīm izrāva auskarus. Pamanījuši zelta gredzenu, bandīti paģērēja arī to. Kad sieviņa skaidroja, ka tas nav kustināts kopš vīra nāves un diezin vai varēs tik vienkārši novilkt, bandīti draudēja ņemt vērtslietu ar visu pirkstu. Taču ar to vien visiem trim likās par maz. Ņirgādamies un sizdami sievieti, viņi lika tai atgriezties mājā un atdot naudu. Baidīdamās par savu dzīvību, vecā sieviete tūliņ sameklēja pasi ar to, kas palicis no pensijas. No tā katram iznāca pieci lati. Ar tādu guvumu banda (minētās darbības gan kā bandītisms netika kvalificētas) samierināties nevarēja un, upuri sasējuši, turpināja tincināt. Kad darbā tika laistas ne tikai gadsimta sākumā piekoptās metodes, bet arī mūsdienu sasniegumi, proti, elektrotīklā ieslēgts gludeklis, ar kuru bandīti solīja «pasildīt vēderu», nabaga večiņa «salūza» un pateica, ka gultā zem matrača polietilēna maisiņā ir 500 latu, ko viņa nolikusi bērēm. Jelgavā laupītāji guvumu «kristīgi» sadalīja un sāka uzdzīvi kafejnīcās…
Nav vērts aprakstīt katra noziedzīgā grupējuma locekļa tālākās gaitas. Divi no viņiem patlaban atrodas kādas kaimiņvalsts izmeklēšanas izolatorā un pēc soda noteikšanas par tur pastrādātajiem noziegumiem acīmredzot vēlreiz tiks tiesāti arī Latvijā.
Savdabīgu pozīciju Zemgales apgabaltiesas sēdē, kas notika 26. septembrī, ieņēma pie mums aizturētais Dzintars Kunčiens. Zinādams, ka līdzvainīgie vēl kādu laiku atradīsies «prombūtnē», viņš izlēma tēlot nevainīgu jēriņu, apgalvodams, ka īstie vainīgie ir Igors un Artūrs, bet viņš ir tikai nelaimīgas sakritības upuris. Lepni atteicies no advokāta, profesionālā «cietuma akadēmijas» slengā, manipulēdams ar dažiem Kriminālkodeksa terminiem, viņš būvēja pats savu versiju, taču tā pārplīsa kā ziepju burbulis.
Septiņi nebrīves gadi, ko nopelnīja Dzintars Kunčiens, tuvāko paziņu lokā izvirza viņu par «līderi», jo kopējais cietuma stāžs nu būs vairāk nekā 15 gadu. Cerams, līdz viņa soda izciešanas beigām mūsu valstī jau būs radīti apstākļi šādu cilvēku sociālai rehabilitācijai un – pats galvenais – likvidēti noziedzības cēloņi.
