Bija reiz Baltijas jūras krastā maza, puslepna valstiņa, kas mēdza līst vai no ādas laukā, lai tiktu pie drupačām no starptautiskā dzīru galda. Centīgo zemīti ar laiku ievēroja diži onkuļi, kas ļāva paspēlēties ar zaldātiņiem lielo puiku smilšu kastē, ieradās gluži kā ekskursijā tuksnesī un ar kārdinošām banku reklāmām uzsēdināja vai pusi nācijas uz kredītu adatas, pretī solot pārticības mirāžu.Ļaujoties veldzējošajai trekno gadu peldei naudas baseinā, neviens pat nemanīja, ka sācies krahs. Apsīka aizjūras onkuļu dāsnums, daži turīgi pilsoņi ar moto «Mēs zinām, kā» uz lūpām iegrūda valsts kabatā brūkošu banku, bēdzināja ārzonās luksusauto un steidza patverties ierastajās villās. Valdība piespiedu kārtā uzkāra valstij kaklā miljardu kredītus, bet daļu tās iedzīvotāju aplaimoja ar ienākumu mazināšanos, bezcerību un vēlmi lidināt bruģakmeņus Saeimas logu vai politiķu virzienā un sūtīt priekšstāvjus pēc vienreiz ēdamām sēnēm…Ekonomisko nestabilitāti veicina politiskā, taču joprojām neatbildēts ir jautājums, ko likt padzītu un nomētātu nejēgu vietā. Runas par «varavīksnes» valdību vai nekavējošu tās maiņu faktiski ir pupu mizas, jo gan vienā, gan otrā gadījumā saglabātos jau esošie traucēkļi – politisko interešu sadursmes un pietiekamas kompetences, kas neļautu valsti izvest no krīzes, neuzticības, muļķības, stulbuma un savtīguma apburtā loka…Kas paliek ārpus šaubīgo šeftmaņu un viņu «ziepju rūķīšu» astoņkāja loka? Mesiju te nav, un piemērotu jauno politiķu kandidatūru diemžēl arī ne. Kur ņemt atbildīgus un zinošus jaunās paaudzes vadoņus? Vismaz pagaidām atbildes nav. Ja kāds to zina, lai pastāsta arī citiem. Bez jaunām un zinošām personālijām ieilgušajai bardaka pasakai gaidāmi daudzi turpinājumi.
